Inteliģence netiek cienīta visos laikos
un visās zemēs. Tā ir starptautiska tradīcija. Katrā zemē ir savs iemesls
necienīt inteliģenci. Latvijā necieņas iemesls var būt latviešu inteliģences
attieksme pret absurdu. Latviešu inteliģence nekaunās par tās pastrādāto
absurdu – bezjēdzību, aplamību, idiotiju. Tā vien šķiet, ka latviešu
inteliģence pat neapzinās, ka ir rīkojusies absurdi un nākas kaunīgi novērst absurdu.
Latviešu inteliģences devums ir četras bezjēdzības, kas attiecas uz tautas
vēstures odiozu kropļošanu. Latviešu inteliģence ir uzspiedusi tautas apziņai
četras kolosālas bezjēdzības. Turklāt latviešu inteliģence turpina muļķot tautu
ar saviem kolosāli bezjēdzīgajiem izdalījumiem. Absurdam ir spilgti piemēri. Māra
Zālīte par Levitu raksta tā: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un
bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža
zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no
izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No
spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu,
vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu
valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts
jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un
visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka
viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas
valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.” Savukārt par Kariņu kundze
raksta: "Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra
morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts,
draudzīgs attiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties, kā viņam, ejot pa
Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa
laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis
pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts "peldēt starp
haizivīm". Galvenais "trūkums" -
demokrāts," "Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. Ja gribat stingru
roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram... Ja gribat premjeru, kas ir
godīgs un, jā, dažbrīd naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu! Lai viņš,
atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas
valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur, draugi, ikviens esam
roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu! Un nu varat sākt mani plosīt."
Citēta ir viena
latviešu inteliģenta bezjēdzība. Taču kvantitātei nav nozīmes. Dzejnieces
kundzes bezjēdzībai latviešu inteliģencē ir kaismīgs un vienprātīgs atbalsts.
Tas liecina par bezjēdzības sociālo akceptēšanu un stabilitāti. Bezjēdzības tiek
papildinātas. Tāds papildinājums ir pretīgais mīts par nācijas tēvu. Tas varēja
rasties tikai intelektuāli un morāli piemērotā vidē. Tā ir absurdu atbalstoša
vide.
Četras
bezjēdzības ir dzemdētas XX gadsimtā. Katrai no tām nosacīti ir izvēlēts nosaukums.
1. Valsts izveidošana. Par laimi joprojām ir latviešu vecākās
paaudzes zināma daļa, kurai nav pieņemama tā vēstures falsifikācija un
noklusēšana, kas ir saistīta ar LR dibināšanu. LR dibināšanas īstā diena ir 1917.gada
19. novembris (pēc jaunā stila 2.XII). Runa ir par Latviešu Pagaidu Nacionālās
padomes (LPNP) lomu LR izveidošanā 1917.gada novembra beigās. 1917.gada
novembrī Valkā tika nodibināta LPNP. Tā 19.novembrī pieņēma deklarāciju par
Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un
Latgales apriņķos. 1917.gada 19. novembrī Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās
organizācijas. Tika formulēti LPNP galvenie uzdevumi — Latvijas Satversmes
sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā
apvienošana, ārvalstu informēšana. 1917.gada 19.novembrī LPNP deklarēja, ka
līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas
pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm LPNP norādīja: „Ievērojot latvju tautas
sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti
parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu
pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko
protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī
visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to
pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma
valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks
viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”.
Jautājums par Valkas
lēmumiem ir ļoti svarīgs, - diemžēl arī saistīts ar nelietīgām kroplībām LR
valstiskuma vēsturē. Valkā pieņemtie lēmumi jau pašā sākumā tika noklusēti un
ignorēti apzināti. Tam bija divi iemesli: 1) Valkas pasākums nebija
angļu-franču iniciatīva, jo šo valstu kungi vēl nebija izvērtējuši visus
notikumus un nezināja, ko darīt ar Krievijas nomalēm; viņi latviešiem
neatkarību dāvināja tikai apmēram pēc gada; 1918. gada 23. oktobrī mutiski, bet
1918.gada 11. novembrī rakstiski tika saņemta de facto Latvijas
patstāvības atzīšana no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra. 2) Valkā
nebija angļu-franču kreatūra Ulmanis, kurš sevi vienmēr uzskatīja par lielāko
"lāčplēsi" un nekaunīgi noklusēja īstos valsts izveidotājus un viņu
ieguldījumu LR tapšanā. Droši var teikt, ka LR izveidošana ir vienota ar
latviešu inteliģencei populārām nelietībām - faktu falsifikāciju un īsto darītāju
noklusēšanu. Tā var notikt tāpēc, ka latviešu vērtīgi nevērtīgajam miljonam
vēsturiskā patiesība nekad nav interesējusi.
2. Mākslīgais subetnoss.
Prof. Pēteris Zeile
rakstīja: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās
nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu
un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un
Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji
bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek
saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu
no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu
cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu
apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam
novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un
“latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem
nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika
pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu
jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva
tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi.
Pamatetnoss vērtās subetnosā”.
Prof. Pēteris Zeile, latgalietis, Latgales fans, to uzrakstīja jau pirms
daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem
etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav
cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi, šizofrēnisks absurds, stulbi risinājumi,
kurus turpina nācijas tēvs ar savu debilo “vēsturisko zemju likumprojektu”.
3. 1939.-1940.g. notikumi. Rietumu civilizācijā XX gs. otrajā pusē sākās apzināta zinātnes
ignorēšana politiskajā sfērā. Rietumu politiķi sāka apzināti neņemt vērā
zinātnes sasniegumus. Šodien pandēmijas laikā ar to tiekamies pilnā mērā. Tas
attiecas arī uz vēsturi un okupācijas zinātnisko definīciju. Protams, Latvijā bija
tikai viena okupācija - vācu armijas okupācija no 1941.g. vasaras līdz
1945.gada maija sākumam. Tā bija tīra okupācija, atbilstot okupācijas
starptautiski dominējošajiem kritērijiem. Pie mums attiecībā uz LPSR periodu okupācijas
jēdzienu lieto tāpēc, ka latviešu varas inteliģence, kultūrnācija negrib
atzīties, ka pievienošana PSRS notika ar latviešu masu atbalstu, ar latviešu
rokām un sirdīm, ja poētiski izsakāmies. Tas, kas 1940.g. notika, neatbilst okupācijas kritērijiem. No tiem
galvenais kritērijs ir par varu. Īstā (vāciešu) okupācijā pie varas vietējos
nepielaiž nevienā līmenī. Valda paši okupanti, kā tas kara laikā bija Latvijā.
Vācieši neko negribēja dzirdēt par latviešu līdzdalību varas struktūrās.
Turpretī krievu "okupācijā" vara bija pašu latviešu rokās. Turklāt paši
latvieši jau pirms 1940.gada gatavoja "okupāciju". Vilis Lācis,
"okupācijas" varas priekšnieks, ar PSRS specdienestiem sadarbojās jau
daudzus gadus pirms 1940.gada. Savos muzeja gados apzināju un rakstīju par
vairākām ģimenēm Talsu novadā, kuras visas sadarbojās ar PSRS specdienestiem,
bija pat uz instruktāžām Maskavā. Padomju laikā tā bija atzīta tēma; ar to
latvieši lepojās ne tikai Talsu novadā. Tagad par to kultūrnācijas bezprātnieki
negrib neko dzirdēt. Viņi saka "okupācija", jo tad šis jēdziens automātiski
izslēdz vietējās tautas līdzdalību. Ja saka "aneksija", tad visiem ir
automātiski skaidrs, ka līdzdarbojās un galvenā loma bija vietējiem. Starptautiski
atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir ne tikai okupantu totāla vara, tās
visos līmeņos nepielaižot pie varas okupētās teritorijas iedzīvotājus.
Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir arī atrašanās kara
stāvoklī. Toreiz ne LR pieteica karu PSRS, ne PSRS pieteica karu LR. Gluži
pretēji: starp abām valstīm pastāvēja militārā sadarbība – 1939.gada 5.oktobrī
parakstītais savstarpējās palīdzības pakts jeb t.s. Bāzu līgums. Latviešu
ģenerāļi cītīgi palīdzēja krievu kolēģiem Latvijā izvēlēties vispiemērotākās
vietas PSRS militārās bāzes izveidošanai.
4. Latviešu holokausts. Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no
"latviešu holokausta" - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā
nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā
iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija
nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu
vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti
apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā
nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo
vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda
savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina
par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli, citu pieminekļu
graušana ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas
amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to
latviešu inteliģence ir spējīga saprast? Piemēram, Uzvaras piemineklis faktiski
ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu
kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā
uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei.
* * *
Latvijā domājoši cilvēki, un tādu vēl ir ne mazums, pamatoti jautā:
“Kāds iemesls ir bezjēdzīgajai dzīvei? Kāpēc ir tik daudz dumjību? Kāpēc visur
ir “iekortelējušies” muļķi?”. Pacentīšos atbildēt.
Manā pārliecībā visu ļoti slikti izšķir tautas miljona specifiskā
attieksme pret gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tautas miljons visvairāk ienīst,
vajā, lamā, apsaukā, neatbalsta, rupji nostumj malā gudrus un godīgus cilvēkus
- tautiešus. Tā lielā mērā ir bijis visos laikos. Tā ir arī tagad. Ja kāds tiek
sēdināts varas krēslā, tad ir 100% pārliecība par viņa intelektuālo un morālo
neadekvātumu. Pie tam aizvadītajos 30 gados varas krēslos nonāk arvien
neadekvātāki tipi.
Tautas vēsturē ir divi posmi-izņēmumi. Pirmais posms-izņēmums bija
baltvāciešu laiks, kad baltvācieši izskoloja un lika amatos daudzus latviešu
gudrus un talantīgus jauniešus. Otrais posms-izņēmums bija padomju laiks. Tajā
latviešu miljona specifiskā attieksme saglabājās, taču visu par labu
apdāvinātībai, talantam, inteliģencei, izglītotībai, intelektam, morālajai
stājai izšķīra Maskavas kadru politika. Maskava LPSR vadībai lika meklēt
talantus, viņus labi izskolot un sēdināt atbildīgos amatos. Tā bija Maskavas
pavēle – partijas pavēle, kuru nedrīkstēja nepildīt. Un pavēle tika cītīgi
izpildīta gan rajonu partijas komiteju līmenī, gan republikas partijas vadības
līmenī. Ļoti labi atceros gan rajona partijas komitejas sekretāru rosību
talantu meklēšanā un atbalstīšanā, gan šo procesu republikā (Rīgā)
visaugstākajā līmenī – Zinātņu akadēmijas līmenī (prezidenta, viceprezidentu,
galvenā zinātniskā sekretāra, institūtu direktoru, akadēmiķu līmenī). LPSR ZA
Prezidijā pārzinot zinātniskās literatūras izdošanu Latvijā, bieži biju Maskavā
“lielajā akadēmijā”, izjūtot tās vadošajās struktūrās valdošo garu kadru
politikā. Minētā specifiskā attieksme ir morāla izpausme. Acīmredzot tā nevar
kavēt apdāvinātu, gudru un godīgu cilvēku piedzimšanu. Tā nākas izskaidrot
latviešu kultūras milzīgo pacēlumu padomju laikā. 70.gados latviešu kultūra
attīstības vēsturē sasniedza visaugstāko punktu. Grāmatā “Latvijas kultūras
vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (2000) tas ir argumentēti
izklāstīts. Latviešu talantu koncentrācija 70.gados bija grandioza, un Maskavas
kadru politika pavēra ceļu latviešu talantu radošajai realizācijai. 70.gados
latviešu mākslinieciskajā kultūrā bija konstatējams uzplaukums. Tas izpaudās ne
tik daudz no komunistiskās partijas interešu viedokļa, bet gan no mākslas un
mākslinieciskuma viedokļa. 70.gados tika radīti darbi ar augstu estētisko
vērtību teātra mākslā, baletā, tēlotājas mākslā, dekoratīvajā mākslā,
fotomākslā, kino mākslā, scenogrāfijā, prozā. Šo darbu autori nebaidījās
priekšplānā izvirzīt īstas un patiesas mākslas uzdevumus, bet nevis padomju
masu kultūrai tradicionālo kalpošanu komunistiskajai partijai un tautai.
70.gados latvieši apmeklēja mākslas izstādes, pirka un lasīja grāmatas, un
grāmatveikalos pircēju garas rindas bija ikdienišķa parādība gan Rīgā, gan
provincē. Neapšaubāmi, tāds vēsturiskais fakts ļoti nepatīk latviešu
inteliģences visaprobežotākajam slānim. Tā primāti atzīst vienīgi panīkumu
padomju laikā. Minētā grāmata tiek veiksmīgi noklusēta. Netiek analītiski
noskaidrots iemesls tagadnes nacionālajai katastrofai.