понедельник, 28 июня 2021 г.

22. Pārdomas zem Melnās Saules

 


   Tās ir pārdomas pandēmijas/parapandēmijas apstākļos, kad cilvēcei ir uzspiestas normālai dzīves norisei nepieciešamo ērtību trūkums un neērtības ir izraisījušas iekšējo nemieru. Cilvēkus ir pārklājusi diskomfortā Melnā Saule.

   Publicētajām pārdomām ir norādīts konkrēts autors. Taču tās nav viena cilvēka pārdomas. Tas ir jāņem vērā. Pārdomām ir kolektīvs raksturs. Tādas pārdomas noteikti ir miljoniem un varbūt pat miljardiem no cilvēces gandrīz astoņiem miljardiem. Tādu kolektīvo pārdomu saturu var droši sintezējoši fiksēt un piedāvāt dotajā tekstā. Citas saturiskās ievirzes pārdomas nevar būt, kā saka, cilvēkiem ar galvu. Ļoti daudzi cilvēki apzinās pandēmijas/parapandēmijas destruktīvo, eksistenciāli draudīgo, nākotnes bezcerīgo iedabu.

   Pandēmijai/parapandēmijai nav redzams gals. Iestājies ir apjukums pandēmijas viļņu uzskaitē. Īsti nav saprotams, vai pašlaik ir otrais vilnis jeb trešais vilnis. Katrā zemē ir sava viļņu uzskaite. Visām zemēm kopīgs ir vienīgi sākums – pirmais vilnis. Izņemot Ķīnu, visām zemēm kopīga ir arī valdības jēlā izturēšanās. Ķīnā nekavējoties ieviesa ārkārtējus pasākumus, un epidēmija tika ātri savaldīta. Ķīnas paraugam citu valstu valdības neseko. Citās valstīs sākās un joprojām turpinās kaut kāds organizatoriski taktiskais haoss. Tā rezultātā sabiedrība ir sākusi naidīgi izturēties nevis pret vīrusu, bet pret valdību. Vakcinācija organizatoriski taktisko haosu ir papildinājusi ar absurdu (idiotisku bezjēdzību, stulbu aplamību) un antihumānu uzbrukumu (tiek piespiests vakcinēties ar pilnīgi nepārbaudītām vakcīnām). Neuzticība vakcinācijai stimulē aizdomas par dehumanizācijas stratēģiju.

   SARS-CoV-19” uzskata par bioloģisko ieroci ne tikai speciālisti, bet arī nespeciālisti, kuri ņem vērā socioloģiskos, politiskos, ģeopolitiskos novērojumus par t.s. globālās elites rīcību. Pasaules valstu vadītāji acīmredzot jau pašā sākumā bija informēti par jauna veida bioloģiskā ieroča klātbūtni. Viņi nekavējoties ieviesa “lokdaunu”, kaut gan statistika pat neatbilda epidēmijas kritērijiem. Viņu rīkojumiem nebija nekāda reālā pamata. Taču par to nedrīkstēja runāt. Acīmredzot valdības gaidīja vēl kaut ko drausmīgu, taču nebija par to informētas.

   Vīrusu, visticamākais, radīja ASV. Savukārt ķīnieši ieguva kopiju, kas “izbēga” Uhaņā no laboratorijas. Vīruss nav pārāk nāvējošs. Tas ir aizdomīgi. Tas uzbudina iztēli. Varbūt vīrusa galvenais uzdevums nav nogalināt, bet iedarboties uz genomu, sociuma genofondu? Varbūt vīrusa galvenais uzdevums ir psiholoģisks, izraisot cilvēkos baniskas bailes un to izmantot cilvēku totālai pakļaušanai un jauna tipa geto izveidošanai?   

 

 

 

 

 

воскресенье, 27 июня 2021 г.

21. Inteliģences bezjēdzības un to komentārs

 


   Inteliģence netiek cienīta visos laikos un visās zemēs. Tā ir starptautiska tradīcija. Katrā zemē ir savs iemesls necienīt inteliģenci. Latvijā necieņas iemesls var būt latviešu inteliģences attieksme pret absurdu. Latviešu inteliģence nekaunās par tās pastrādāto absurdu – bezjēdzību, aplamību, idiotiju. Tā vien šķiet, ka latviešu inteliģence pat neapzinās, ka ir rīkojusies absurdi un nākas kaunīgi novērst absurdu. Latviešu inteliģences devums ir četras bezjēdzības, kas attiecas uz tautas vēstures odiozu kropļošanu. Latviešu inteliģence ir uzspiedusi tautas apziņai četras kolosālas bezjēdzības. Turklāt latviešu inteliģence turpina muļķot tautu ar saviem kolosāli bezjēdzīgajiem izdalījumiem. Absurdam ir spilgti piemēri. Māra Zālīte par Levitu raksta tā: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.” Savukārt par Kariņu kundze raksta: "Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs attiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties, kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts "peldēt starp haizivīm". Galvenais "trūkums" - demokrāts," "Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram... Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu! Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur, draugi, ikviens esam roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu! Un nu varat sākt mani plosīt."

   Citēta ir viena latviešu inteliģenta bezjēdzība. Taču kvantitātei nav nozīmes. Dzejnieces kundzes bezjēdzībai latviešu inteliģencē ir kaismīgs un vienprātīgs atbalsts. Tas liecina par bezjēdzības sociālo akceptēšanu un stabilitāti. Bezjēdzības tiek papildinātas. Tāds papildinājums ir pretīgais mīts par nācijas tēvu. Tas varēja rasties tikai intelektuāli un morāli piemērotā vidē. Tā ir absurdu atbalstoša vide.

   Četras bezjēdzības ir dzemdētas XX gadsimtā. Katrai no tām nosacīti ir izvēlēts nosaukums.

   1.  Valsts izveidošana. Par laimi joprojām ir latviešu vecākās paaudzes zināma daļa, kurai nav pieņemama tā vēstures falsifikācija un noklusēšana, kas ir saistīta ar LR dibināšanu. LR dibināšanas īstā diena ir 1917.gada 19. novembris (pēc jaunā stila 2.XII). Runa ir par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) lomu LR izveidošanā 1917.gada novembra beigās. 1917.gada novembrī Valkā tika nodibināta LPNP. Tā 19.novembrī pieņēma deklarāciju par Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales apriņķos. 1917.gada 19. novembrī Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas. Tika formulēti LPNP galvenie uzdevumi — Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana, ārvalstu informēšana. 1917.gada 19.novembrī LPNP deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm LPNP norādīja: „Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. 

   Jautājums par Valkas lēmumiem ir ļoti svarīgs, - diemžēl arī saistīts ar nelietīgām kroplībām LR valstiskuma vēsturē. Valkā pieņemtie lēmumi jau pašā sākumā tika noklusēti un ignorēti apzināti. Tam bija divi iemesli: 1) Valkas pasākums nebija angļu-franču iniciatīva, jo šo valstu kungi vēl nebija izvērtējuši visus notikumus un nezināja, ko darīt ar Krievijas nomalēm; viņi latviešiem neatkarību dāvināja tikai apmēram pēc gada; 1918. gada 23. oktobrī mutiski, bet 1918.gada 11. novembrī rakstiski tika saņemta de facto Latvijas patstāvības atzīšana no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra. 2) Valkā nebija angļu-franču kreatūra Ulmanis, kurš sevi vienmēr uzskatīja par lielāko "lāčplēsi" un nekaunīgi noklusēja īstos valsts izveidotājus un viņu ieguldījumu LR tapšanā. Droši var teikt, ka LR izveidošana ir vienota ar latviešu inteliģencei populārām nelietībām - faktu falsifikāciju un īsto darītāju noklusēšanu. Tā var notikt tāpēc, ka latviešu vērtīgi nevērtīgajam miljonam vēsturiskā patiesība nekad nav interesējusi.

   2. Mākslīgais subetnoss. Prof. Pēteris Zeile rakstīja: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

   Prof. Pēteris Zeile, latgalietis, Latgales fans, to uzrakstīja jau pirms daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi, šizofrēnisks absurds, stulbi risinājumi, kurus turpina nācijas tēvs ar savu debilo “vēsturisko zemju likumprojektu”.

   3. 1939.-1940.g. notikumi. Rietumu civilizācijā XX gs. otrajā pusē sākās apzināta zinātnes ignorēšana politiskajā sfērā. Rietumu politiķi sāka apzināti neņemt vērā zinātnes sasniegumus. Šodien pandēmijas laikā ar to tiekamies pilnā mērā. Tas attiecas arī uz vēsturi un okupācijas zinātnisko definīciju. Protams, Latvijā bija tikai viena okupācija - vācu armijas okupācija no 1941.g. vasaras līdz 1945.gada maija sākumam. Tā bija tīra okupācija, atbilstot okupācijas starptautiski dominējošajiem kritērijiem. Pie mums attiecībā uz LPSR periodu okupācijas jēdzienu lieto tāpēc, ka latviešu varas inteliģence, kultūrnācija negrib atzīties, ka pievienošana PSRS notika ar latviešu masu atbalstu, ar latviešu rokām un sirdīm, ja poētiski izsakāmies. Tas, kas 1940.g. notika,  neatbilst okupācijas kritērijiem. No tiem galvenais kritērijs ir par varu. Īstā (vāciešu) okupācijā pie varas vietējos nepielaiž nevienā līmenī. Valda paši okupanti, kā tas kara laikā bija Latvijā. Vācieši neko negribēja dzirdēt par latviešu līdzdalību varas struktūrās. Turpretī krievu "okupācijā" vara bija pašu latviešu rokās. Turklāt paši latvieši jau pirms 1940.gada gatavoja "okupāciju". Vilis Lācis, "okupācijas" varas priekšnieks, ar PSRS specdienestiem sadarbojās jau daudzus gadus pirms 1940.gada. Savos muzeja gados apzināju un rakstīju par vairākām ģimenēm Talsu novadā, kuras visas sadarbojās ar PSRS specdienestiem, bija pat uz instruktāžām Maskavā. Padomju laikā tā bija atzīta tēma; ar to latvieši lepojās ne tikai Talsu novadā. Tagad par to kultūrnācijas bezprātnieki negrib neko dzirdēt. Viņi saka "okupācija", jo tad šis jēdziens automātiski izslēdz vietējās tautas līdzdalību. Ja saka "aneksija", tad visiem ir automātiski skaidrs, ka līdzdarbojās un galvenā loma bija vietējiem. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir ne tikai okupantu totāla vara, tās visos līmeņos nepielaižot pie varas okupētās teritorijas iedzīvotājus. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir arī atrašanās kara stāvoklī. Toreiz ne LR pieteica karu PSRS, ne PSRS pieteica karu LR. Gluži pretēji: starp abām valstīm pastāvēja militārā sadarbība – 1939.gada 5.oktobrī parakstītais savstarpējās palīdzības pakts jeb t.s. Bāzu līgums. Latviešu ģenerāļi cītīgi palīdzēja krievu kolēģiem Latvijā izvēlēties vispiemērotākās vietas PSRS militārās bāzes izveidošanai.

   4. Latviešu holokausts. Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no "latviešu holokausta" - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli, citu pieminekļu graušana ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu inteliģence ir spējīga saprast? Piemēram, Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei.

* * *

   Latvijā domājoši cilvēki, un tādu vēl ir ne mazums, pamatoti jautā: “Kāds iemesls ir bezjēdzīgajai dzīvei? Kāpēc ir tik daudz dumjību? Kāpēc visur ir “iekortelējušies” muļķi?”. Pacentīšos atbildēt.    

   Manā pārliecībā visu ļoti slikti izšķir tautas miljona specifiskā attieksme pret gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tautas miljons visvairāk ienīst, vajā, lamā, apsaukā, neatbalsta, rupji nostumj malā gudrus un godīgus cilvēkus - tautiešus. Tā lielā mērā ir bijis visos laikos. Tā ir arī tagad. Ja kāds tiek sēdināts varas krēslā, tad ir 100% pārliecība par viņa intelektuālo un morālo neadekvātumu. Pie tam aizvadītajos 30 gados varas krēslos nonāk arvien neadekvātāki tipi.

   Tautas vēsturē ir divi posmi-izņēmumi. Pirmais posms-izņēmums bija baltvāciešu laiks, kad baltvācieši izskoloja un lika amatos daudzus latviešu gudrus un talantīgus jauniešus. Otrais posms-izņēmums bija padomju laiks. Tajā latviešu miljona specifiskā attieksme saglabājās, taču visu par labu apdāvinātībai, talantam, inteliģencei, izglītotībai, intelektam, morālajai stājai izšķīra Maskavas kadru politika. Maskava LPSR vadībai lika meklēt talantus, viņus labi izskolot un sēdināt atbildīgos amatos. Tā bija Maskavas pavēle – partijas pavēle, kuru nedrīkstēja nepildīt. Un pavēle tika cītīgi izpildīta gan rajonu partijas komiteju līmenī, gan republikas partijas vadības līmenī. Ļoti labi atceros gan rajona partijas komitejas sekretāru rosību talantu meklēšanā un atbalstīšanā, gan šo procesu republikā (Rīgā) visaugstākajā līmenī – Zinātņu akadēmijas līmenī (prezidenta, viceprezidentu, galvenā zinātniskā sekretāra, institūtu direktoru, akadēmiķu līmenī). LPSR ZA Prezidijā pārzinot zinātniskās literatūras izdošanu Latvijā, bieži biju Maskavā “lielajā akadēmijā”, izjūtot tās vadošajās struktūrās valdošo garu kadru politikā. Minētā specifiskā attieksme ir morāla izpausme. Acīmredzot tā nevar kavēt apdāvinātu, gudru un godīgu cilvēku piedzimšanu. Tā nākas izskaidrot latviešu kultūras milzīgo pacēlumu padomju laikā. 70.gados latviešu kultūra attīstības vēsturē sasniedza visaugstāko punktu. Grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (2000) tas ir argumentēti izklāstīts. Latviešu talantu koncentrācija 70.gados bija grandioza, un Maskavas kadru politika pavēra ceļu latviešu talantu radošajai realizācijai. 70.gados latviešu mākslinieciskajā kultūrā bija konstatējams uzplaukums. Tas izpaudās ne tik daudz no komunistiskās partijas interešu viedokļa, bet gan no mākslas un mākslinieciskuma viedokļa. 70.gados tika radīti darbi ar augstu estētisko vērtību teātra mākslā, baletā, tēlotājas mākslā, dekoratīvajā mākslā, fotomākslā, kino mākslā, scenogrāfijā, prozā. Šo darbu autori nebaidījās priekšplānā izvirzīt īstas un patiesas mākslas uzdevumus, bet nevis padomju masu kultūrai tradicionālo kalpošanu komunistiskajai partijai un tautai. 70.gados latvieši apmeklēja mākslas izstādes, pirka un lasīja grāmatas, un grāmatveikalos pircēju garas rindas bija ikdienišķa parādība gan Rīgā, gan provincē. Neapšaubāmi, tāds vēsturiskais fakts ļoti nepatīk latviešu inteliģences visaprobežotākajam slānim. Tā primāti atzīst vienīgi panīkumu padomju laikā. Minētā grāmata tiek veiksmīgi noklusēta. Netiek analītiski noskaidrots iemesls tagadnes nacionālajai katastrofai. 

 

 

 

суббота, 26 июня 2021 г.

20. Zināšanu fragmenti (4)


·       Bībeles Kaina tēls mūsdienās ir apsviedīgi aktuāls. Kainu ir nācies atcerēties visos laikos. Taču mūsdienās Kaina izaicinošā attieksme pret Dievu, cilvēciskuma pamatiem ir ļoti apjomīga. Mūsdienu kainiem pandēmijas/parapandēmijas aizsegā nogalinot vistuvāko, tiek sagandēta zinātne, izglītība, sabiedrība, garīgā kultūra, filosofija, morāle, politika, nacionāla valsts, pilsoniska sabiedrība, ģimene, cilvēku iedalījums divās dzimtēs, laulība starp sievieti un vīrieti utt.

·       Materiālistiski, bezgarīgi orientēto indivīdu nespējai saskatīt divas būtības ir fatāls raksturs. Netiek saprasts, ka ir laiks un mūžība, pasaule un Dievs/kosmoss, ideja un priekšmets, sapnis un īstenība, sieviete un vīrietis, Saule un Aizsaule.

·       Liberāli demokrātiskais pasaules uzskats, ar ko lepojas jauno laiku kapitālisms, nespēj izpildīt skaistos solījumus par “stabilu attīstību”, “Tūkstošgades mērķi”. Nespēs izpildīt arī solījumu nodibināt “inkluzīvo kapitālismu”.

·       Proletariāts ir miris. Taču proletāriskais primitīvisms ir dzīvs. Proletāriskās kaislības un instinkti nav izzuduši sociuma masās.

·       Nevērīga attieksme pret dabu ir raksturīga sociālismam, liberālismam, fašismam. Attieksmē pret dabu valda ekspluatēšanas stratēģija. Tiek izmantoti ne tikai cilvēki, bet arī dabas bagātības.

·       Tradīcijai ir ne tikai informatīvs raksturs. Tradīcija ir spējīga kultūrā ģenerēt jaunus formātus. Bez tradīcijas nevar būt nākotnes.

·       Dehumanizācija ir kontinuums – nepārtraukts, secīgs parādību, procesu kopums, nepārtraukta daudzveidība.

·       Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir globāls, fundamentāls un fatāls konteksts visiem notikumiem ar cilvēkiem. Demogrāfiskās pārejas sekas ir bifurkācija – destruktīva sazarošanās, sadalīšanās. Tas liecina par pāreju uz jaunu laikmetu, jaunu ēru cilvēces virzībā.

·       Pasaule nav līnijiska; parādības, procesi, tendences var nonākt gan pie laba rezultāta, gan pie slikta rezultāta. Nelīnijisku sistēmu svarīga iezīme ir bifurkācija.

·       Nīče cilvēkā akcentēja divas lielākās vērtības: prāta pilnveidošanu un patiesības respektēšanu. Cilvēkam lielākais prieks ir katru dienu uzzināt kaut ko jaunu. Tādus cilvēkus Nīče dēvēja par “brīvajiem prātiem”.

·       Eiropeiskā materiālistiskā un amorālā bezprāta stihija sākās pēc Dieva nokaušanas. To izdarīja zinātne – Galilejs, Ņūtons, F.Bēkons. Viņus var uzskatīt par nihilisma civilizācijas pamatlicējiem saskaņā ar principu “matērija ir patiesības kritērijs”, kas visjaunākajos laikos realizējas “cipara likumā-absolūtā”.

·       Virtuālās realitātes laikmetā melanholiska (skumja, grūtsirdīga, nomākta) vīrišķība nav populāra pat aristokrātu aprindās, ar ko aristokrātija varēja vienmēr lepoties.

·      Parapandēmija uzjundī “vakcionārismu”, “vakcionātorus”, “vakcīngribjus”. Parapandēmija iznīcina nacionālās elites, nacionālās valstis, cilvēcisko attiecību standartus. Parapandēmija demonstrē iecietību (tolerances priekšzīmi) pret normas trūkumu un normas neievērošanu. Parapandēmija priecājas par jebkuru normu graušanu. Parapandēmija sociāli politisko un ekonomisko virzību nomaina ar “lielo pārlādēšanu”, “zaļo enerģētiku”, “mākslīgo olbaltumvielu”, “pasaules eliti”, “inkluzīvo cilvēku”, “inkluzīvo kapitālismu”. Parapandēmijai nav vajadzīga futuroloģija. Parapandēmija atzīst tikai “futurocīdu”.

пятница, 25 июня 2021 г.

19. Klasiskais potenciāls

 


 

   Runa ir par dehumanizācijas vēsturiski klasisko potenciālu. Pagātnē eksistē daudz kas tāds, kas var noderēt globālisma prozelītu uzspiestajai dehumanizācijai.   

   Dehumanizācijas objekts, saprotams, ir cilvēks. Dehumanizācija ir cilvēciskuma sagraušana cilvēkā. Dehumanizācijā neeksistē cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņa pret cilvēkiem. Dehumanizācijā humānisma vietā ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tāpēc ir nepieciešams aizstāvēt cilvēku. To var dažādi darīt. Viens veids ir cilvēka filosofiskā nostiprināšana. Cilvēks vienmēr ir bijis filosofijas uzmanības centrā. Par cilvēku filosofijā ir pateikts ļoti daudz. Pateikts ir galvenais. Un, lūk, tagad ir nepieciešams galvenās filosofiskās atziņas par cilvēku apkopot un tām dot ērtu izmantošanas formu. Tas, pirmkārt. Otrkārt, pastāv iespēja, ka dažādu destruktīvo procesu rezultātā filosofiskās atziņas par cilvēku pārvērtīsies arhaiskā nevajadzībā un vispār tiks aizmirstas. Jau XXI gadsimta sākumā ir biezs cilvēku slānis bez minimālas intereses par garīgumu, cilvēka dzīves jēgu, cilvēka filosofisko interpretāciju. Tas ir novērojams ne tikai masu cilvēku biezumos, bet arī inteliģences pūžņos.

   Filosofijā cilvēks jeb precīzāk filosofijas cilvēks (cilvēks kā filosofijas rezultāts) nav sintezēts vienā noteiktā un visiem pieņemamā definīcijā. Attieksme pret cilvēku filosofijā ir ļoti dažāda. Tā tas ir arī zinātnē. Zināma vienprātība ir tikai par cilvēka atsevišķiem parametriem. Visi atzīst, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, cilvēkam ir apziņa, saprāts un spēja komunicēt. Vēl visi atzīst, ka cilvēks ir kultūras subjekts un reizē arī kultūras objekts. Cilvēks (subjekts) rada kultūru un kultūra ietekmē cilvēku (objektu). Cilvēks ir evolūcijas rezultāts. Pret to neviens neiebilst. Zinātnē un filosofijā cilvēka evolūciju sauc par antropoģenēzi. Savukārt jēdzienu “cilvēka daba” galvenokārt lieto filosofijā. Tajā nepastāv vienprātība par cilvēka dabu, kā arī par cilvēka būtību. Tiek uzskatīts, ka cilvēka būtību raksturo nemainīgas īpašības. Tās cilvēkā saglabājas vienmēr un ir nepieciešamas, lai cilvēks būtu cilvēks. Tādas nemainīgas īpašības ir griba, prāts, jūtas, garīgums, valoda.

   Bībelē cilvēks ir radīts kā līdzība Dievam. Ar Dieva palīdzību cilvēks pilnveidojas. Bībeliskā cilvēka interpretācija tika apšaubīta un atmesta Jaunajos laikos. Hēgelis lekcijās izteicās par Dieva nāvi – “Dievs nomira” (Gott starb). Ar laiku vārdi “Dievs nomira” izvērtās simboliskā tēlā. XIX gadsimta otrajā pusē jau tika deklarēta pilnīga atsacīšanās no Dieva. Par to ir runa Dostojevska prozā. Heidegers “Dievs nomira” saistīja ar metafizikas nāvi filosofijas pagrimuma laikmetā. Nīčem “Dievs nomira” bija liecība morālajai krīzei. “Dievs nomira” kļuva metafora postmodernisma filosofijā XX gadsimta otrajā pusē.    

   “Dievs nomira” ir dehumanizācijas vēsturiski klasiskā potenciāla iedarbīga sastāvdaļa. “Dievs nomira” ļoti pamatīgi veicina cinismu, nihilismu, sociālo darvinismu, nacismu, postmodernistisko ņirgāšanos Rietumu filosofiskajā domā, kas atstāja un joprojām atstāj dziļu ietekmi uz sociuma apziņu. Tā, piemēram, postmodernisma filosofija nav atmesta, bet joprojām funkcionē liberālās demokrātijas ideoloģijā un garīgajā kultūrā. Savukārt nīčisma filosofisko uzskatu sistēmai, kas sludina neierobežotu individuālismu, stipra cilvēka (pārcilvēka) kultu, atteikšanos no novecojušas ētikas un morāles normām, piekrīt ne tikai neonacisma fanāti. Tāpat nekur nav zudusi filosofiskā virziena “dzīves filosofija” ietekme ar tās slaveno tēzi par cilvēku kā “nepilnīgu dzīvnieku”. Zolā romāns “Cilvēks-zvērs” joprojām tiek izdots lielā tirāžā. Filosofi jūsmo par Kasīrera cilvēka apzīmējumu – “simbolisks dzīvnieks”. Dehumanizācijas motīvu restrikcija (ierobežošana) ir minimāla mūsdienu dzīves reālijās. Ideju cīņa neeksistē. Eksistē mežonīgu instinktu cīņa. Dehumanizācijas intelektuālie kreditori vada katedras, medijus, garīgās kultūras institūcijas. Globālisma prozelītu inkluzīvā kapitālisma projekta vadītājs kopš 2020.gada 14.decembra ir Romas pāvests. Par gaišu nākotni tiek filosofēts, diskutēts, gatavotas publikācijas. Taču nākas novērot nepatīkamu ainu: jo aktīvāk intelektuāļi pievēršas futuroloģijai, jo mazāk ļaužu masas interesē viņu nākotne. Sabiedrības kopīgais veselais saprāts (sensus communis) kļūst arvien pliekanāks. Ideologi, mediji nesaka un neraksta patiesību. Patiesība sagādā sāpes. Tas ir sen zināms. Tāpēc nav jāsāpina cilvēki. Skaistās vīzijās prāts un gars vieglāk aklimatizējas nekā rūgtā patiesībā. Iedomu vai sapņu tēli ir kļuvuši sociāli vērtīgāki nekā konkrēti nacionālie projekti, nākotnes modeļi, stratēģiskie orientieri.

   Dehumanizācijas vēsturiski klasiskā potenciāla iedarbīga sastāvdaļa ir zinātniski tehniskais progress (ZTP). Attieksme pret ZTP ir diametrāli pretēja. Vieni jūsmo un slavē, citi – kritizē un nolād. Abas puses piekrīt ZTP spējai izmainīt cilvēku un viņa dzīves infrastruktūru (plašāk – kultūru). Zinātniski tehnoloģiskā attīstība var stimulēt jauna bioloģiskā veida rašanos. Tas nebija tik stipri manāms iepriekšējās zinātniski tehniskajās revolūcijās (pašlaik ir ceturtā revolūcija). Taču mūsdienu zinātniski tehniskā revolūcija ļoti atklāti liecina par to, ka cilvēks būtiski izmainās. Jau ir ieviests jēdziens “postcilvēks”. Var noprast, ka postcilvēks tāpat ka cilvēks ir sabiedriska būtne. Taču uzmanīgi nākas izturēties pret postcilvēka apziņu, saprātu un spēju komunicēt. Tas attiecas arī uz postcilvēka tādām īpašībām (ja tās eksistē) kā griba, prāts, jūtas, garīgums, valoda. Visticamākais, tik tikko minētās īpašības paliks cilvēka monopols.

   Pirmajā zinātniski tehniskajā revolūcijā notika pāreja no roku darba uz mašīnu darbu. Tā bija rūpnieciskā revolūcija. Tās rezultātā izbūvēja dzelzceļus, sākās intensīvs urbanizācijas process un jauna sociālā strata – proletariāta – nostiprināšanās. Otrajā zinātniski tehniskajā revolūcijā centrā bija elektrības izmantošana. Cilvēku ikdienā ienāca telegrāfs, radio, dzīvojamo telpu un pilsētu ielu elektrifikācija. Trešajā zinātniski tehniskajā revolūcijā no XX gs. otrās puses dominēja rūpnieciskās ražošanas automatizācija un automātisko vadības sistēmu ieviešana. Proletariāts ar savu proletārisko kultūru vairs nebija vajadzīgs.  Ceturtajā, tagadnes, zinātniski tehniskajā revolūcijā valda mākslīgais intelekts, neirotīkli. Ja tiks ieviesta 5G (mobīlo sakaru piektā paaudze), tad varēs zināt, kurā istabā jeb mazmājiņā cilvēks atrodas ar savu mobīlo telefonu. Uz planētas tas visvairāk patīk ķīniešiem. Viņu publiskums, atklātība un labsirdība pret imperatora varu ir gēnos. Ķīnieši priecājas par 5G. Viņiem cilvēka privātās dzīves neaizskaramība nav vajadzīga. Eiropeīdiem ir savādāk. Eiropeīdi gan ciena privātās dzīves neaizskaramību, gan ciena privātās dzīves izsekošanu. Cilvēku izsekošanas sociālo praksi iesāka Rietumu lielās bankas. Tās vēlējās zināt kredītkaršu izmantošanas variantus. Savukārt pandēmija sniedza iespēju cilvēku izsekošanu maksimāli pilnveidot, piemēram, ar QR-Code (Quick Response Code).

   Par ZTP ģeniālā spīdekļa interneta un tā sociālo instrumentu spēju izmainīt līdz nepazīšanai cilvēka dabu lieliski zina ne tikai speciālisti. ZTP informācijas tehnoloģiju jomā ir izraisījis t.s. antropoloģisko pāreju. Tās laikā cilvēks garīgi ievērojami izmainās. Konstatējamas ir dažādas izmaiņas. No tām radikālākās ir klipveida domāšana, kategoriālās domāšanas atslēgšanās un nespēja refleksēt pašam savus izteikumus. Acīmredzama ir dissociācija – cilvēka pārvēršanās par funkciju un kompetenču komplektu bez spējas to kritiski apgūt. Totāla ir garīguma necienīšana, nevajadzība, izsmiešana.

 

 

четверг, 24 июня 2021 г.

18. Bailes no absurda

 


 

   Pandēmijas masu psiholoģiskos (masu psihozes) kolosālos panākumus cilvēces mērogā nodrošina bailes. Jau “COVID-19” slimības konstatēšanas pirmajās dienās tika iedarbināts cilvēka viens no visbūtiskākajiem bāzes instinktiem – bailes. Tā rezultātā cilvēces sociāli psiholoģisko gaisotni momentā nosacīja masveida bailes. Gandrīz visu pasaules valstu iedzīvotāju garīgo, morālo, intelektuālo atmosfēru pārklāja bailes. Sabiedriskajā domā priekšplānā nostiprinājās bailes. Globālajai elitei pakļautajos pasaules medijos un interneta sociālajos tīklos dominēja tikai viena tēma – bailes. Bailes piemīt katram cilvēkam. Vienīgi idiots mēdz apgalvot, ka ne no kā nebaidās. Bailes ir katra cilvēka garīgais stāvoklis, saskatot reālus draudus vai nākotnē iespējamus draudus. Bailes ir negatīvs iedzimts emocionālais process. Bailes vislielāko kāpumu sasniedz, ja ir apdraudēta dzīvība. Zinātne bailes iedala divās lielās grupās. Vienā grupā ietilpst parastās bailes. Tās ir īslaicīgas bailes, kuras neietekmē cilvēka vērtību orientāciju, cilvēka uzvedību, komunikāciju ar citiem. Otrā grupā ietilpst patoloģiskās (hroniskās) bailes, izraisot šausmas, emocionālo šoku, kā arī zūd apziņas kontrole, degradējas starppersonālā komunikācija, veselo saprātu nomaina absurds, cilvēkam nespējot saprātīgi lemt un mērķtiecīgi rīkoties. Kā zināms, pandēmijai līdzās aktīvi rosās globālās elites privātīpašums parapandēmija – globālo eliti laizošu valdību absurdi rīkojumi, zinātnes ignorēšana, pilnīgi nepārbaudītu vakcīnu lietošana, vakcinācijas tirānija, veselo cilvēku diskriminācija utt. Visnepatīkamais ir tas, ka parapandēmijas līdzautori ir ne tikai politiķi, bet arī paši iedzīvotāji. Turklāt iedzīvotāju rīcība var būt vēl absurdāka nekā politiķu rīcība. Lūk, tipisks piemērs. Tirdzniecības centrā vienam vīrietim notrūka maskas saite. Taču tirdzniecības centrā nevienā veikalā, aptiekā, kioskā viņam neviens pārdevējs nepārdeva masku, jo viņš "esot bez maskas". Visi pārdevēji viņu atsacījās apkalpot bez maskas. Situācija bija absurda – bezjēdzīga, aplama, neloģiska u.tml. Lūk, vēl viens tipisks piemērs. “Delfos” tika ievietota informācija: “Pret Covid-19 vakcinētās personas bez ierobežojumiem augustā varēs piedalīties Vissvētākās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svinībās Aglonā, informēja Tieslietu ministrija. Latvijas katoļu bīskapu konference sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Veselības ministriju aicina cilvēkus vakcinēties, lai varētu brīvi ierasties svētkos”. Saprotams, tiekamies ar absurdu attieksmi pret veselajiem cilvēkiem. Absurds ir uzskats, ka vakcinēts cilvēks nav bīstams, bet nevakcinēts vesels cilvēks ir bīstams. Praktiski ir pretēji. Vakcinēts cilvēks ir bīstamāks nekā nevakcinēts vesels cilvēks. Vakcinētajā cilvēkā ir virusa elementi un nav zināma to “uzvedība”. Parapandēmija ir uzjundījusi absurda stihiju. Tā ir kaitīgāka par jebkuru vīrusu. Tāpēc eksistē dziļa pārliecība, ka ir vajadzīgs panākt bailes absurdi rīkoties. Panāktas ir bailes no vīrusa. Taču tagad ir jāpanāk masu bailes no absurdas rīcības pandēmijas laikā. Nākas atcerēties šaušanu t.s. amerikāņu stilā. Arī tagad var būt tā, ka līdz baltkvēlei novests vīrietis ņem rokās automātu un sāk apšaut absurdos pārdevējus, kuri viņam nepārdeva masku “bez maskas”. Ar labu nekas nebūs! Masu absurdu ar labu neizdosies nekad apturēt. Absurds pieaug katru dienu.

понедельник, 21 июня 2021 г.

17. Furunkulozā futuroloģija

 


 

   Globālisma prozelītu projekts ar tā “inkluzīvo kapitālismu” kā nākotnes mērķi būtībā ir futuroloģisks projekts. Tajā ir iekļauti priekšstati par cilvēces nākotni. Projektā ir sastopama sociālās attīstības prespektīvu pētīšana un optimālākā ceļa prognozēšana. Tāpat tiek ņemtas vērā šodienas tehnoloģiskās, ekonomiskās un sociālās tendences. Tātad tiek lietota futuroloģijas populāra metode ekstrapolācija – parādības daļas novērošanā iegūto secinājumu attiecināšana uz visu parādību.

   Futuroloģijā apvienojas iztēle un analītika. Futurologs balstās uz savu izjūtu un zināmiem pētījumiem. Abi komponenti var funkcionēt dažādās proporcijās. Futuroloģijā neiekļauj nākotnes paredzēšanu pārdabiskā veidā. Tāpat futuroloģijā neiekļauj prognozes tuvākajam laikam, kā tas notiek, piemēram, ekonomistu, finansistu darbībā. Jaunākajā laikā izplatīta ir kosmoloģiskā futuroloģija, paredzot Visuma attīstību turpmākajos gadsimtos. Krievijā pazīstamais latviskās izcelsmes futurologs Eduards Arnolda dēls Vītols raksta grāmatas futuroloģijā. Viņš ir izdomājis futuroloģijas atsevišķu virzienu jeb sistēmu – evolucionisma futuroloģiju. Viņš cenšas rast atbildi uz jautājumiem “Kas būs pēc cilvēka? Kāda jēga ir tehnoloģiskajam progresam? Kāda loģika un ievirze ir planetārajai evolūcijai? Kāda ir noosfēras īpatnība? Kāda loma būs mākslīgajam intelektam? Vai cilvēki dzīvo matricē? Kā labāk organizēt nākotnes noskaidrošanas procesu?”. Eduards Vītols piedāvā teorētiski filosofisku virzienu jeb sistēmu, ko viņš dēvē par evolucionisma futuroloģiju. Tajā nākotnes izpēte balstās uz evolucionisma metodoloģiju.

   Globālisma prozelītu projekts tikai ārēji līdzinās futuroloģijai. Patiesībā tā ir furunkuloza futuroloģija. Tā sastāv no furunkuliem – strutaina mata maisiņu un apkārtējo audu iekaisuma perēkļiem. Furunkuli atbaida. Globālisma prozelītu projektā ir daudzi furunkuli.

   Furunkuls ir “inkluzīvais kapitālisms”, kura celtniecībā aktīva loma ir “lielajai pārlādēšanai”. Tam nevar būt nekāda uzticība un nākotnes cerība. Īstenībā tas ir demagoģisks, cinisks, melīgs dūmu aizsegs globālisma prozelītu mērķiem. XXI gs. sākumā modernākais un populārākais dūmu aizsegs tiek dēvēts par inkluzīvo (iekļaujošo, ietverošo) kapitālismu. Par inkluzīvo kapitālismu nekas labāks vairs nevarot būt. Inkluzīvais kapitālisms ir vishumānākais, ko cilvēki var vēlēties. Tas ir visiem jāsaprot. Inkluzīvais kapitālisms ir atvērts visiem. Tas ir kapitālisms bez trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Inkluzīvajā kapitālismā visi ir iesaistīti ekonomiskajā darbībā. Tas ir sociāli atbildīgs kapitālisms. Korporācijām ir jāpieder ne tikai to akcionāriem, bet arī to ierindas darbiniekiem. Peļņa vairs nedrīkst būt galvenais mērķis. Cenas ir jāsamazina, lai produkcija un pakalpojumi būtu visiem pieejami. Inkluzīvais kapitālisms nedrīkst būt ekskluzīvs. Tātad nedrīkst izstumt liekos cilvēkus un nedrīkst veicināt sabiedrības polarizāciju bagātniekos un nabagos.

   Saprotams, furunkuls ir globālisma prozelītu demogrāfiskā politikā. Mērķis samazināt planētas iedzīvotāju skaitu līdz vienam miljardam, kad uz planētas dzīvo gandrīz 8 miljardi (2021), nav nopietni uztverams. Tomēr tiek atklāti nosaukts vēlamais planētas iedzīvotāju skaits – viens miljards. Tam ir jāsastāv no “zelta miljona” un 999 miljoniem “zelta miljonu” apkalpojošā personāla. Tāda demogrāfiskā un sociālā aina tiek projektēta visā nopietnībā. Un tas nekas, ka globalizācijas prozelītu projekts ir uzkrītoši nereāls. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā uz planētas dzīvos 9-10 miljardi, bet XXI gs. beigās dzīvos 12 miljardi. Tāda ir prognoze, kura pagaidām nekļūdīgi piepildās. Tātad perspektīvā globālisma prozelītiem ir jātiek vaļā no 11 miljardiem cilvēku. Vai tas ir reāli! Globālisma prozelītiem viņu projekts nešķiet uzkrītoši nereāls. Viņi tic iespējai radikāli samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Kā zināms, eksistē ne tikai ticība, bet arī rūpīgi nomaskēti praktiski pasākumi dzimstības samazināšanā un mirstības veicināšanā.

 

   Īpaši odioza ir globālisma prozelītu attieksme pret cilvēku.  Globālisma prozelītu organizētajai “lielajai pārlādēšanai” ir dažādi mērķi. Starp tiem ir ekonomiski finansiālie mērķi un sociāli politiskie mērķi, kā arī cilvēciskie (antropoloģiskie) mērķi. Tas ir saprotams. Kardināli pārkārtojot materiālo sfēru un vēloties ieviest inkluzīvo kapitālismu, paralēli nākas adekvāti pārveidot cilvēkus, realizējot noteiktu didaktisku un kognitīvu psiholoģisko projektu konkrētu antropoloģisko mērķu sasniegšanai. Inkluzīvais kapitālisms būs jauna tipa sociāli ekonomiskā formācija, un tāpēc tai derēs vienīgi jauna tipa cilvēki. Turklāt jauna tipa cilvēku veidošanai jāvelta neatslāpstoša uzmanība. Inkluzīvā kapitālisma pastāvēšana būs iespējama tikai tādā gadījumā, ja cilvēki to atbalstīs, jaunajos apstākļos jutīsies komfortabli un jaunie apstākļi viņos neuzbudinās pretreakciju. Bet tas ir labi zināms, ka cilvēki atbalsta tikai to, kas atbilst viņu mentālajai būtībai. Tātad nav pretdabisks cilvēku domāšanas veidam, dzīves uztverei un emocionālajai ievirzei. Ja tā nav, tad jebkurš sociāli ekonomiskās formācijas skaists projekts paliek uz papīra.

   “Lielajai pārlādēšanai” ir divi cilvēciskie mērķi. Viens no tiem netiek slēpts,  un par to globālisma prozelīti izsakās atklāti. Otrs mērķis ir rūpīgi nomaskēts, un tā fiksācija prasa noteiktu analītisko piepūli. Tāpēc šis mērķis ļaužu masās nav pietiekami skaidri un pietiekami plaši pazīstams. Ļoti daudzi cilvēki var nezināt, kas ar viņiem tiek darīts rūpīgi nomaskētā mērķa sasniegšanā. Globālisma prozelīti neslēpj savu antropoloģisko mērķi iedzīvotāju skaita samazināšanā. Taču viņi rūpīgi slēpj otru antropoloģisko mērķi – cilvēka identitātes likvidēšanu. “Baltajam” cilvēkam tiek atņemta jebkura veida identitāte -  reliģiskā, etniskā, valstiskā, sociālā u.c. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar tautu, valsts sabiedrību, līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Valsts kā sociuma organizatoriskā forma izzudīs, tautas saplūdīs cilvēces kopkolektīvā. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inkluzīvajam kapitālismam ir vajadzīgs cilvēks, kurš rūpējas un domā tikai par sevi. Tāds cilvēks ir inkluzīvs (iekļaujošs) cilvēks. Viņš ar dziļu entuziasmu iekļaujas transnacionālajā korporācijā. Viņš akceptē privātīpašuma (zemes, mājas, transporta līdzekļu u.c.) likvidēšanu, atļaujot, piemēram, viņa dzīvokli bez atlīdzības izmantot citiem cilvēkiem savas prombūtnes laikā. Globālisma trubadūru tekstos ir sastopami interesanti inkluzīvā cilvēka īpašību uzskaitījumi. Vienīgi netiek norādīts, ka visas bagātības un visa vara ir ļoti nelielas grupas rokās. Toties tiek norādīts, ka inkluzīvajam cilvēkam nemaz neinteresē materiālās nevienlīdzības saglabāšanās.

   Otra antropoloģiskā mērķa sasniegšanā liela uzmanība tiek veltīta morāli tikumiskās identitātes likvidēšanai un sava veida morālā plurālisma nostiprināšanai. Tā rezultātā cilvēks zaudē morāli tikumiskos pamatus. Viņš nav saistīts ne ar kādu morāles normu sistēmu. Uz cilvēku neattiecas ne bībeliskais morāles kodekss, ne komunisma cēlāju morāles kodekss, ne kapitālisma morāles kodekss, kas šīs formācijas pirmajos gadsimtos aktīvi funkcionēja un XX gs. tika dēvēts par protestantisma darba ētiku. Cilvēks bez morāli tikumiskās kondīcijas nav uzskatāms par cilvēku. Tas ir postcilvēks jeb inkluzīvais cilvēks.

 

   

 

 

 

 

 

воскресенье, 20 июня 2021 г.

16. Tā vairs nekad nedzīvosim!

 


   Gudri cilvēki okeāna abos krastos jau pandēmijas sākumā apgalvoja “Agrākā dzīve neatgriezīsies, un dzīve turpmāk būs pilnīgi savādāka nekā līdz šim!”. Minēto apgalvojumu vērtēja skeptiski. Vērtēja arī noliedzoši. Daudzi teica “Tas nevar būt! Kāpēc lai būtu cita dzīve!”. Minētajam apgalvojumam netic joprojām – 2021.gada vidū. Cilvēku kāda daļa tic drīzai iespējai dzīvot kā vienmēr dzīvoja. Sabiedrībā ir nostalģija pēc agrākās dzīves. Diemžēl minētajā apgalvojumā ir pateikta taisnība. Agrākā dzīve nekad neatgriezīsies! Ar to ir jāsamierinās! Tas kļūst pilnīgi skaidrs. Par to liecina konkrēti notikumi, procesi un tendences, kā arī konkrēta attieksme pret pandēmiju kā dzīves radikālas pārveidošanas līdzekli. Pārveidošanas enerģijas koncentrēšanās vilktspējīgākais virziens ir vakcinācija. Vakcinācija ir pārveidošanas kumulatīvā esence. Tā ir notēmēta uz cilvēku. Turklāt notēmēta nevis uz cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju, bet gan ir notēmēta uz cilvēka metafizisko būtību – pirmpamatiem, pirmelementiem, pilnīgo atbilstību, pilnīgo līdzīgumu, pilnīgo vienādību, tāpatību. Citiem vārdiem sakot, vakcinācija ir notēmēta uz cilvēka identitāti. Tātad notēmēta uz to, kas apliecina cilvēka sevišķumu, savdabīgumu, īpatnību kopumu un vispār paskaidro “Tas ir cilvēks” vai “Tas nav cilvēks”. Vakcinācijas misija ir paskaidrot “Tas ir cilvēks” vai “Tas nav cilvēks”. Atbilstoši vakcinācijas misijai cilvēks ir tikai vakcinēts cilvēks, bet nevakcinēts cilvēks nav cilvēks un viņam nav vietas starp cilvēkiem. Pieejama ir plaša starptautiskā informācija par vakcinācijas misijas reālo ainu. Medijos tiek atspoguļota valdību politika vakcinācijas sakarā. Tiek kategoriski nošķirti vakcinētie cilvēki no nevakcinētajiem cilvēkiem, drastiski ierobežojot viņu brīvību. Valstu prezidentu, premjeru, ministru solījumi vakcināciju nepārvērst par diskrimināciju, aparteīdu, fašistisku izturēšanos ir farizejisms. Tas, piemēram, sastopams Latvijā, Krievijā, ASV, ES valstīs. Par agrākās dzīves neatgriešanos ļoti smeldzīgi liecina t.s. iniciatīva no apakšas; proti, pašu iedzīvotāju, dažādu ierēdņu, speciālistu, ekspertu, profesoru, akadēmiķu ierosme, mudinājumi, aktīva virzīšana vakcināciju pārvērst par cilvēka identitātes kritēriju. Saprotams, nevakcinētie cilvēki turpinās ēst, dzert. Kāda daļa turpinās strādāt, jo netiks atlaista no darba kā nevakcinēta persona. Taču tas viss būs tikai pagaidām. Vakcinācijas misija attiecas uz visu cilvēci. Tas netiek slēpts. Vakcinācija tiek vērtēta nevis no veselības aizsardzības viedokļa, bet gan no masveidības (aptveršanas % ) viedokļa. Bet tā ir nevis humanizācijas pieeja, bet gan dehumanizācijas pieeja. Par tādu pieeju neviens nekaunās. Tādā pieejā netiek saskatīts grēks. 

 

 

 

 

суббота, 19 июня 2021 г.

15. Dehumanizācijas veicinātājs


 

  Dehumanizācija ir atkarīga ne tikai no globālisma prozelītiem. Dehumanizācija ir atkarīga no daudziem faktoriem. Viens no tiem ir tautas kvalitāte - tautā eksistējošais destruktīvais potenciāls. Latvijā domājoši cilvēki, un tādu vēl ir ne mazums, pamatoti jautā: “Kāds iemesls ir bezjēdzīgajai dzīvei? Kāpēc ir tik daudz dumjību? Kāpēc visur ir “iekortelējušies” muļķi?”. Pacentīšos atbildēt. Manā pārliecībā visu ļoti slikti izšķir tautas miljona specifiskā attieksme pret gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tautas miljons visvairāk ienīst, vajā, lamā, apsaukā, neatbalsta, rupji nostumj malā gudrus un godīgus cilvēkus - tautiešus. Tā lielā mērā ir bijis visos laikos. Tā ir arī tagad. Ja kāds tiek sēdināts varas krēslā, tad ir 100% pārliecība par viņa intelektuālo un morālo neadekvātumu. Pie tam aizvadītajos 30 gados varas krēslos nonāk arvien neadekvātāki tipi. Tautas vēsturē ir divi posmi-izņēmumi. Pirmais posms-izņēmums bija baltvāciešu laiks, kad baltvācieši izskoloja un lika amatos daudzus latviešu gudrus un talantīgus jauniešus. Otrais posms-izņēmums bija padomju laiks. Tajā latviešu miljona specifiskā attieksme saglabājās, taču visu par labu apdāvinātībai, talantam, inteliģencei, izglītotībai, intelektam, morālajai stājai izšķīra Maskavas kadru politika. Maskava LPSR vadībai lika meklēt talantus, viņus labi izskolot un sēdināt atbildīgos amatos. Tā bija Maskavas pavēle – partijas pavēle, kuru nedrīkstēja nepildīt. Un pavēle tika cītīgi izpildīta gan rajonu partijas komiteju līmenī, gan republikas partijas vadības līmenī. Ļoti labi atceros gan rajona partijas komitejas sekretāru rosību talantu meklēšanā un atbalstīšanā, gan šo procesu republikā (Rīgā) visaugstākajā līmenī – Zinātņu akadēmijas līmenī (prezidenta, viceprezidentu, galvenā zinātniskā sekretāra, institūtu direktoru, akadēmiķu līmenī). LPSR ZA Prezidijā pārzinot vairākus gadus zinātniskās literatūras izdošanu Latvijā, bieži biju Maskavā “lielajā akadēmijā”, izjūtot tās vadošajās struktūrās valdošo garu kadru politikā. Minētā specifiskā attieksme ir morāla izpausme. Acīmredzot tā nevar kavēt apdāvinātu, gudru un godīgu cilvēku piedzimšanu. Tā nākas izskaidrot latviešu kultūras milzīgo pacēlumu padomju laikā. 70.gados latviešu kultūra attīstības vēsturē sasniedza visaugstāko punktu. Grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (2000) tas ir argumentēti izklāstīts. Latviešu talantu koncentrācija 70.gados bija grandioza, un Maskavas kadru politika pavēra ceļu latviešu talantu radošajai realizācijai. 70.gados latviešu mākslinieciskajā kultūrā bija konstatējams uzplaukums. Tas izpaudās ne tik daudz no komunistiskās partijas interešu viedokļa, bet gan no mākslas un mākslinieciskuma viedokļa. 70.gados tika radīti darbi ar augstu estētisko vērtību teātra mākslā, baletā, tēlotājas mākslā, dekoratīvajā mākslā, fotomākslā, kino mākslā, scenogrāfijā, prozā. Šo darbu autori nebaidījās priekšplānā izvirzīt īstas un patiesas mākslas uzdevumus, bet nevis padomju masu kultūrai tradicionālo kalpošanu komunistiskajai partijai un tautai. 70.gados latvieši apmeklēja mākslas izstādes, pirka un lasīja grāmatas, un grāmatveikalos pircēju garas rindas bija ikdienišķa parādība gan Rīgā, gan provincē. Neapšaubāmi, tāds vēsturiskais fakts ļoti nepatīk latviešu inteliģences visaprobežotākajam slānim. Tā primāti atzīst vienīgi panīkumu padomju laikā. Minētā grāmata tiek veiksmīgi noklusēta. Netiek analītiski noskaidrots iemesls tagadnes nacionālajai katastrofai. 

14. Biovara

 


   Parapandēmija un īpaši tās komponenti vakcinācija un dehumanizācija uzstājīgi atgādina par tādu fenomenu kā biovara. Tas ir sociāls fenomens. Tas nav miermīlīgs un labdabīgs sociāls fenomens. Tas ir sociālās pārvaldīšanas ļoti radikāls un agresīvs fenomens. Biovarai nav svešs nacisma, šovinisma, šovinistiskā nacionālisma, sociālā darvinisma, demogrāfiskās regulēšanas gars. Biovara kalpo tiem, kuri grib komandēt cilvēci – t.s. globālo masu. Biovara vēlas nodibināt totālu bezierunu padevību, paklausību, disciplinētību. Biovaras pamatā ir biopolitika. Jēdzienu, “biopolitika” lietoja nacisti. XX gs. otrajā pusē politiskās varas teorētiskajos izklāstos biopolitikas tematika sāka ieņemt ļoti būtisku vietu. Faktiski biopolitika kā biovaras garantētāja ir sava veida zinātniskais rasisms. Biovarai oponē bioētika. XXI gs. bioētika  drīzāk ir kaut kāda ekstravaganti modīga izdarība, bet nevis konsolidēta pretestība biovarai. Sabiedriskajā domā tiek iepotēts viedoklis par dažādu “lūzeru” un margināļu bioētisko čalošanu. Mūsdienās katrs laikmetīgs inteliģents saprot un atzīst biovaras svarīgumu un nepieciešamību. Inteliģences izdarības parapandēmijas laikā pilnā mērā to apstiprināja. Inteliģences pseidopatriotiskā obligātās vakcinācijas propaganda ir vistiešākā biovaras propaganda. Biovara nav iespējama bez biotehnoloģiskiem līdzekļiem. Kā zināms, dzīvojam biotehnoloģiju progresa laikmetā. Tā, piemēram, biomedicības tehnoloģiskās iespējas izjauc robežu starp morālo un amorālo, legālo un kriminālo, cilvēka esamības sākumu un galu (respektīvi, piedzimšanu un nāvi). Tāpat izjauc normas un patoloģijas demarkāciju (respetīvi, atmirušu organisma daļu norobežošanos no vesalajiem audiem). Biotehnoloģiju progresa laikmetā vareni pulsē gēnu diagnostika, gēnu terapija, klonēšana, transplantācija, mākslīgā apaugļošana utt. Vakcinācija var izraisīt ģenētiskās tranformācijas turpmākajās paaudzēs. Tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs biovarai. 2021.gada jūnija sākumā ārzemju medijos parādījās informācija, ka 100 % atšifrēts cilvēka genoms. Vai ir kāda ticība, ka tas nekalpos biovarai? Vai ir kāda ticība, ka genoma atšifrēšana jau no paša sākuma nebija globālisma prozelītu apmaksāts pasūtījums zinātniekiem? Vai ir kāda ticība, ka jau agrāk esošās zināšanas par cilvēka genomu netiek izmantotas “kovida” vakcīnu izgatavošanā?

пятница, 18 июня 2021 г.

13. Zināšanu fragmenti (3)

 


·       Homo sapiens populācija XXI gs. sākumā ir nonākusi vēsturiski unikālā stāvoklī. Taisnības un patiesības nodibināšanas līdzekļi ir vājāki nekā netaisnības un nepatiesības izplatīšanas līdzekļi. Homo sapiens populācija nespēj tik galā ar melošanu, falsifikācijām, speciāli izdomātu nereālu faktu ziņām. 2020.-2021.gada pandēmijas laikā masu komunikācija pilnīgi zaudēja uzticību. Taču uzticību zaudēja arī politiskais, akadēmiskais segments, profesionālie segmenti. Arī baznīcu pārstāja uzskatīt par taisnības un patiesības sargu.

·       Rietumos XX gadsimta otrajā pusē varēja sastapt vēsturiski nepiedzīvotu attieksmi pret veselības aizsardzību. Tika rekomendēts veselības aizsardzību uzskatīt kā vienu no ekonomikas segmentiem. Tā produkts ir cilvēks. Cilvēka ražošanai ir jānotiek industrializācijas veidā. Nav jācenšas pagarināt cilvēka mūža ilgumu. Sociālā loģika ir brīvība, bet fundamentāla brīvība ir pašnāvība – brīvība izvēlēties pašnāvību. Pašnāvība ir sociālā vērtība. Eitanāzija nav jāaizliedz, bet jāpopularizē.

·       Politiķis domā par vēlēšanām; valstsvīrs domā par nākotni.

·       Cilvēks ir dzīvnieks, kas karājas paša izveidotajā zirnekļu tīklā (M.Vebers).

·       Mišels Fuko ieteica jēdzienu “biovara” – varas spēja iekļūt cilvēka organismā, lai vadītu cilvēka dzīvi. Biovaras realitāte kļuva pandēmijas sakarā.

·       Cilvēciskumu ir grūtāk saglabāt nekā izvairīšanos no perversijām, morālajām kroplībām, noslīdēšanas somātiskās baudās un patērēšanas pašmērķīgās kaislībās.

·       Tagadnes realitāte ir kļuvusi tik fantastiska, ka nav vajadzīgs sacerēt zinātniskās fantastikas romānus.

воскресенье, 13 июня 2021 г.

12. Jaunās smadzenes

 


 

   Cilvēks nemainās somātiski – ķermeniski, fizioloģiski. Taču cilvēks mainās garīgi – psihiski, intelektuāli. Cilvēkā mainās psihe. Tātad cilvēka īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un dod iespēju cilvēkam domāt, gribēt, saprast, just. Izmaiņu rezultātā tādas psihiskās parādības kā uztvere, atmiņa, apziņa, priekšstati, motīvi, emocijas, domāšana, iztēle, runa, rīcība, izturēšanās veids iegūst jaunu izpausmi.

   Viens no cilvēka garīgās mainības darbderības faktoriem ir zinātniski tehniskais progress. Tas ir spējīgs drosmīgi un neatgriezeniski pārveidot cilvēka smadzenes. Zinātniski tehniskā progresa valdonību nav iespējams apturēt. Nespēja adaptēties jaunajos zinātniski tehniskajos apstākļos var izvērsties smagā eksistenciālā problēmā, apdraudot cilvēka dzīvības uzturēšanu.

   Grāmatas civilizāciju ir nomainījusi cipara civilizācija. Tajā labi jūtas sociuma ģenerācija, kura dzima, uzauga, izglītojās reizē ar cipara civilizācijas pilnveidošanos. Cilvēcē ir paaudze, kura ļoti viegli un ātri adaptējās cipara civilizācijas apstākļos. Tas ir labi. Cipara civilizācijai ir savi specifiskie eksistenciālie nosacījumi un labumi. Tos nepieciešams prast izmantot. Bez tā nevar būt darbs, atpūta, karjera, panākumi dzīvē u.tml. Digitālās civilizācijas paaudze ātri prot strādāt ar informācijas meklēšanas sistēmām, bez lielas piepūles atrodot failu jūru. Taču nav grūti saskatīt digitālās civilizācijas ēnas pusi. Sameklētie faili netiek ne lasīti, ne pārdomāti. Pat netiek atzīta nepieciešamība lasīt un pārdomāt. Jau ir izveidojušās jauna tipa smadzenes. Tām grūtības nesagādā informācijas plūsmas ātrums. Taču smadzenēm uzspiestais ātrums neļauj iedziļināties saturā. Ātrums sagrauj iedziļināšanos.

   Faktiski tā ir jauna attieksme pret kultūru. Ātrums rada atsvešināšanos no  kultūras. Radusies nespēja iegūt “garīgo barību” – emocionālo, intelektuālo. Izzūd smalkas emocijas, tēlainības uztvere, abstraktā domāšana. Noteikti cilvēkā izplēn kritiķis; proti, izplēn kritiskā apziņa. Digitālās civilizācijas cilvēks kritiski nevērtē procesus, parādības. Viņš arī pats sevi nevērtē kritiski. Paškritika nav iespējama bez pašanalīzes. Saprotams, kritiskās apziņas trūkums ir ļoti izdevīgs visdažādākā veida manipulācijām, falsifikācijām, klajai melošanai, demogoģijai. Kritiskās apziņas trūkums palīdz dehumanizācijai.

суббота, 12 июня 2021 г.

11. Globālisma pagātne

 


   Par globālismu tiek maskējoši dēvēta vienpolārās pasaules kārtības nodibināšana, kad planētu pārvalda ASV, “zelta miljons” un planētas pārvaldīšanas ideālākais nākotnes mērķis ir pasaules valdības izveidošana. Ar jēdzienu “globālisms” tiek apzīmēta politiskā un ideoloģiskā koncepcija analoģiski tādiem jēdzieniem kā “liberālisms”, “sociālisms”, “konservatīvisms”, “nacionālisms”. Globālisma koncepcijas atbalstītāji faktiski ir pievērsušies jaunam filosofiskajam, sociālajam, politiskajam, ideoloģiskajam virzienam, ieviešot un nostiprinot jaunu jēdzienu “globālisms”. Tādējādi pret globālisma koncepcijas atbalstītājiem var izturēties kā pret prozelītiem. Tā dēvē cilvēkus, kuri pievēršas kaut kam idejiski jaunam un kļūst idejiski jaunā patrioti. Par globālisma prozelītiem ieteicams saukt to cilvēku slāni Rietumu sociumā, kuru līdz šim dēvēja par naudas saimniekiem, Davosas eliti, globālo eliti, pasaules valdniekiem. Naudas saimnieki, Davosas elite, globālā elite reāli ir pārveidojusies globālisma prozelītos. Sastopami vēl citi apzīmējumi ļoti bagātu un politiski ietekmīgu indivīdu terminoloģiskajā identificēšanā. Tie ir indivīdi, kuri kaismīgi vēlas rūpēties par visas cilvēces likteni un kuru ambīcijās prevalē cilvēces pārvaldīšanas mānija. Viņu vidū ir aristokrāti, baņķieri, biznesmeņi, politiķi, kā arī atsevišķi intelektuāļi, kuri konceptuāli izklāsta un pamato cilvēces pārvaldīšanas projektus. XXI gadsimtā minētais slānis sāka izmantot globālisma koncepciju.

   Globālismam ir sava vēsture. Tas ir sācies pagātnē. Par to liecina šodienas globālisma ambīcijas, pašpārliecinātība un arī panākumi. Tie varēja tikt gūti vienīgi tad, ja globālisma gars, pretenzijas un konceptuālā bāze bija attīstījusies vēsturiski samērā ilgu laiku. Uz šodienas globālismu nākas palūkoties no vēsturiskās retrospekcijas viedokļa. To darīt mudina pats globālisms. Tāds lūkojums sniegs padziļinātu priekšstatu par globālismu. Taps saprotamāks, pie kā ir nonākts un kas ir turpmāk gaidāms.

   Globālisma aizsākums ir centieni pārņemt varu uz visas planētas. Globālās politiskās varas kāre uzplauka XIX gs. beigās. Abu pasaules karu galvenais mērķis bija iegūt varu uz Zemes. Rietumu politiskajā elitē bija panākts konsenss par pasaules valdības izveidošanu.Tai vajadzēja balstīties uz oligarhiskā globālisma principu. Varai ir jāpieder oligarhijai; precīzāk – transnacionālai oligarhijai. Planetārās varas jautājums bija centrā visiem starptautiskajiem pasākumiem pēc 2.Pasaules kara (ANO izveidošana, dažādu finansu iestāžu organizēšana utt.), vēloties sakārtot dzīvi uz planētas.

 

пятница, 11 июня 2021 г.

10. Zināšanu fragmenti (2)

 


v  Cilvēks bez garīguma zaudē savu cilvēcisko substanci. Tātad zaudē būtību; zūd tas, kas cilvēkā ir viņa pamatā un viņā patstāvīgais. Garīguma avots ir ticība. Nebūt tai ir jūbūt ticībai Dievam. Ticības saknes, ticības motivācija, ticības vitālā nepieciešamība var mājot cilvēka iedabā, viņa inteliģentumā, viņa gara, dvēsele un prāta izsmalcinātībā, toleranti izturoties pret transcendentālām parādībām un tajā skaitā toleranti izturoties pret ticību Dievam. Garīguma avots ir ticība ideālajam, ticība ideāliem, ideālā organiska nepieciešamība. Ticība ir sava veida morālais imperatīvs – cilvēka morāli tikumiskā veidola sākums un turpinājums. Ticība tikumiski reglamentē cilvēka rīcību. Tikumiskais reglamentētājs kā ticības sastāvdaļa reglamentē garīgo esamību un it īpaši tādas parādības kā paļāvība, uzņēmība, drosme, cerības, entuziasms, dedzība, morālais atbalsts, morālais gars. Ticības pastāvēšana nav iespējama bez psihiskās motivācijas. Cilvēkam ir jājūt sevī garīguma nepieciešamība, ticības nepieciešamība. Ja tāda izjūta neeksistē, tad garīguma, ticības vietā uzkundzējas somātiskā motivācija – sava ķermeņa apkalpošana empīriski materializētā veidā, kas visbiežāk notiek preču-naudas attiecību veidā. Cilvēkiem piedāvā somātiskos pakalpojumus, un cilvēki pērk somātiskos pakalpojumus, kas mūsdienās ir milzīgs bizness.

v  Vācu klasiskās filosofijas ideālismu un ideālus ir nomainījis buržuāziskais mietpilsoniskums mūsdienu filosofu korporācijā.

v  Sociālismu, kas sevi pieteica vēsturiski nesen, var uzskatīt par feodālisma un kapitālisma sintēzi. Sociālismā ir sastopami gan feodālisma rudimenti, gan kapitālisma rudimenti. Tā, piemēram, sociālisma vienā no kroplākajiem mežģījumiem (boļševiku darbībā) tika aizliegtas grāmatas, laikraksti. Tika ieviesta stingra cenzūra. Tas praktiski nozīmēja ne tikai reliģiskās brīvības izskaušanu, bet arī mākslas un zinātnes brīvības izskaušanu.

v  Sociālismā kapitālisma rudiments ir ticība progresam. Ticība progresam ir kapitālisma konceptuālā esence. Ja nav nemitīga attīstība, tad nav progresa, un kapitālisms ir pusmiris vai miris. Progress ir kapitālisma nemitīgas attīstības galvenais faktors.

v  Sociālismā kapitālisma rudiments ir tautas dievināšana, izredzētības piedēvēšana tautai, attieksme pret tautu kā suverēnu. Kapitālismā aizsākās tautas glorifikācija, musināšana apzināties savu izredzētību u.tml. Tas viss aizstāja padevību, lēnprātību, pieticību, samierināšanos, pēc kā mudina tiekties Kristus. Maksims Gorkijs esot teicis “Бог есть народушко.” Tautas izredzētības mistifikācijas sākums esot jūdu kabalā – ezotēriskā un misticiskā mācībā jūdaismā.

v  Kapitālismā un sociālismā tautas apoloģētika, vienādošana ar Kristu kļuva svilinošas ekspluatācijas arguments. Tautas varas vārdā tika verdziski izmantoti cilvēku miljoni. Proletariāta diktatūra tika propagandēta kā tautas vara. Tas, ko vēlas tauta, ir likums visai sabiedrībai. Tautas apoloģētikai bija pelnītas sekas, sagādājot ne tikai holokausta ciešanas ebrejiem, bet milzīgas ciešanas arī citām tautām t.s. sociālisma sistēmā.

четверг, 10 июня 2021 г.

9. Kultūras tipa perspektīvas

  

   Globālais dehumanizācijas process noteikti izraisīs būtiskas pārmaiņas kultūras tipā. Tā tas būs visās kultūrās. No vairāk vai mazāk būtiskām pārmaiņām neizdosies izvairīties nevienai nacionālajai kultūrai. Katras tautas kultūru ietekmēs dehumanizācijas Melnā saule. Atšķirības ietekmes apjomā noteikti būs novērojamas. Tās būs atkarīgas no attiecīgā kultūras tipa spējas pretoties destruktīvajai Melnajai saulei. Tātad viss pamatā būs atkarīgs no attiecīgās kultūras īpašniekiem. Respektīvi, metodoloģiskā bumeranga principa: cilvēki rada kultūru un cilvēku radītā kultūra atspēlējas tās autoros. Kādi cilvēki, tāda kultūra; kāda kultūra, tādi cilvēki (tauta).

   Jēdziens “kultūras tips” zinātnē ir termins – vārds vai vārdu kopa, kas izteic kādu jēdzienu kādā mākslas, zinātnes vai tehnikas nozarē. Šajā gadījumā tas visvairāk attiecas uz kulturoloģiju kā zināšanu kompleksu par kultūru.

   Kultūras tips ir kultūras vienotības liecība. Kultūras vienotība ir visu kultūras elementu piederība vienam noteiktam tipam. Vēl var teikt – vienam garam, stilam, vienai pasaules izjūtai, vienam apziņas saturam, vienam pasaules uzskatam u.tml. Kultūras tips sniedz vienu ainu,  vienu mītu, vienu konceptuālismu. Kultūras tips stāv pāri visam. Kultūras tipam pakļaujas visi idejiskie centieni un visa celtnieciskā darbība politikā, ekonomikā, garīgajā kultūrā, ideoloģijā, reliģijā, valstiskumā, partejiskumā, zinātniskajā un mākslinieciskajā izziņā.

   Attiecīgās kultūras tips ir organiski saistīts ar noteiktu vidi – civilizācijām, citām kultūrām. Kultūra vienmēr ir ārējās pasaules ietekmes varā. Kultūras izolētība ir iespējama, bet arī tikai līdz zināmai ierobežai, ja kultūra deklarē izolāciju kā savu galveno misiju. Taču tradicionāli kultūra ir dziļi savīta ar ārējās pasaules kontinuumu – nepārtrauktu, secīgu parādību un procesu kopumu. Tas savukārt apliecina attiecīgā vēsturiskā laikmeta tipu. Katrā periodā ir laikmeta  dominējošais tips, ko var saukt par attiecīgā laikmeta vēsturisko stilu. Vēsturisko stilu atšķirības var būt ļoti spilgtas. Tā, piemēram, grūti ir iedomāties Sokrātu tramvajā vai Kantu Diogēna mucā. Katrs no viņiem asociējas tikai ar sava laikmeta vēsturisko stilu.

   Rietumu civilizācijas vēsturē kultūras tips ir kardināli mainījies vairākas reizes. Tas notiek arī pašlaik, sākot no XX gs. 60.gadiem satraucošu kulmināciju sasniedzot 2020.gadā, kad tiek atklāti bez kauna un goda paziņots globālisma prozelītu mērķis – totāla dehumanizācija. Tā tiek plānota kā jaunā kultūras tipa kodols. Turklāt jaunā kultūras tipa realizācija ir atkarīga no demogrāfiskās politikas. Tā tas cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi. Nekad agrāk jauna kultūras tipa virzība nebija atkarīga no iedzīvotāju skaita, bet trakākais – no ciniskas velmes ievērojami samazināt iedzīvotāju skaitu, politiski regulēt dzimstību un bez ceremonijām atbrīvoties no “liekajiem cilvēkiem”.

   Rietumu civilizācijā ilgu laiku pastāvēja antīkās un viduslaiku mitoloģiskās kultūras tips. Tajā mītisko objektu realitāte tika atzīta pilnā mērā. Pret mītu izturējās tāpat kā pret jebkuru īstenības fenomenu. Antīko dievu un viduslaiku eņģeļu “kolekcija” tika atzīta par objektīvu aprioritāti (pirms pieredzes radušos izpausmi). Ticība mītam bija nepārvarāma dialektiskā nepieciešamība, bet nevis subjektīva apziņas iegriba. Antīkajā un viduslaiku mitoloģiskajā kultūras tipā cilvēks bija mūžības iemiesojums. Cilvēkā prioritārā vērtība bija psihei.

  Tas vairs nebija t.s. jauneiropeiskajā kultūras tipā, kas nostiprinājās Renesanses laikmetā. Cilvēks tika “piezemēts”, atrauts no mūžības un viņā tika uzjundītas fizioloģiski jutekliskās kaislības. Cilvēkā prioritārā vērtība kļuva somātiskais. Cilvēki sāka ticēt, ka tikai jutekliski tvertā dzīve ir īstā dzīve; proti, vispatiesākais dzīvē ir tikai tas, ko var pataustīt, pagaršot, mūsdienās teiktu – izbaudīt. Galvenā ir somātiskā (ķermeņa) auklēšana, bet nevis psihes garīgā aprūpe.

   T.s. jauneiropeisko kultūras tipu zinātnē mēdz kvalificēt kā liberāli humānistisko kultūras tipu. Tajā visu izšķir liberāli humānistiskais pasaules uzskats. Vēl saka, ka Renesanses laikmetā teoloģiju nomainīja sātanisms. Tā bija liberāla revolūcija, solot cilvēkam maksimālu brīvību, brālību, vienlīdzību visos šās pasaules risinājumos. Liberāli humānistiskais mīts akcentē subjektīvismu, anarhismu. Iespējama ir brīvības pašmērķīga, savtīga, demagoģiska izmantošana, kas XX gs. otrajā pusē sasniedza ļoti nepatīkamu pakāpi. T.s cilvēka tiesības tika degradētas. Ļoti drūmi iespaidīga kļuva garīguma kritika. Garīgums (cilvēka vienotība ar mūžību) tika apsmiets. Bezgarīgs cilvēks ieguva maksimālas iespējas sabiedrībā.

   Dehumanizācijas procesa cēlonis ir buržuāziskā humānisma devalvācija, kas nebija iespējama bez aristokrātijas un buržuāzijas masveida degradācijas. XX gs. otrajā pusē buržuāzijas degradācija un buržuāziskais mietpilsoniskums uzplauka t.s. jaunbagātnieku kārtā, finansu afēristu slānī, sabiedrībai uzspiežot finansu kapitālismu ar tā kolosālo sociālo netaisnību, iracionālismu, subjektīvisma agresivitāti, sociālo bezapbildību. XXI gs. savukārt atnāca ar globālisma prozelītu aktivitātēm un viņu centrālo mērķi – dehumanizāciju, kas būs jaunā kultūras tipa noteicošais trends.



88. Unikālā divkauja

       Unikālā divkauja ir “ COVID-19 ” pandēmijas atribūts. Unikālā divkauja ir pandēmijas vēl viena būtiska, substancionāla īpašība. B...