20. Zināšanu fragmenti (4)

·       Bībeles Kaina tēls mūsdienās ir apsviedīgi aktuāls. Kainu ir nācies atcerēties visos laikos. Taču mūsdienās Kaina izaicinošā attieksme pret Dievu, cilvēciskuma pamatiem ir ļoti apjomīga. Mūsdienu kainiem pandēmijas/parapandēmijas aizsegā nogalinot vistuvāko, tiek sagandēta zinātne, izglītība, sabiedrība, garīgā kultūra, filosofija, morāle, politika, nacionāla valsts, pilsoniska sabiedrība, ģimene, cilvēku iedalījums divās dzimtēs, laulība starp sievieti un vīrieti utt.

·       Materiālistiski, bezgarīgi orientēto indivīdu nespējai saskatīt divas būtības ir fatāls raksturs. Netiek saprasts, ka ir laiks un mūžība, pasaule un Dievs/kosmoss, ideja un priekšmets, sapnis un īstenība, sieviete un vīrietis, Saule un Aizsaule.

·       Liberāli demokrātiskais pasaules uzskats, ar ko lepojas jauno laiku kapitālisms, nespēj izpildīt skaistos solījumus par “stabilu attīstību”, “Tūkstošgades mērķi”. Nespēs izpildīt arī solījumu nodibināt “inkluzīvo kapitālismu”.

·       Proletariāts ir miris. Taču proletāriskais primitīvisms ir dzīvs. Proletāriskās kaislības un instinkti nav izzuduši sociuma masās.

·       Nevērīga attieksme pret dabu ir raksturīga sociālismam, liberālismam, fašismam. Attieksmē pret dabu valda ekspluatēšanas stratēģija. Tiek izmantoti ne tikai cilvēki, bet arī dabas bagātības.

·       Tradīcijai ir ne tikai informatīvs raksturs. Tradīcija ir spējīga kultūrā ģenerēt jaunus formātus. Bez tradīcijas nevar būt nākotnes.

·       Dehumanizācija ir kontinuums – nepārtraukts, secīgs parādību, procesu kopums, nepārtraukta daudzveidība.

·       Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir globāls, fundamentāls un fatāls konteksts visiem notikumiem ar cilvēkiem. Demogrāfiskās pārejas sekas ir bifurkācija – destruktīva sazarošanās, sadalīšanās. Tas liecina par pāreju uz jaunu laikmetu, jaunu ēru cilvēces virzībā.

·       Pasaule nav līnijiska; parādības, procesi, tendences var nonākt gan pie laba rezultāta, gan pie slikta rezultāta. Nelīnijisku sistēmu svarīga iezīme ir bifurkācija.

·       Nīče cilvēkā akcentēja divas lielākās vērtības: prāta pilnveidošanu un patiesības respektēšanu. Cilvēkam lielākais prieks ir katru dienu uzzināt kaut ko jaunu. Tādus cilvēkus Nīče dēvēja par “brīvajiem prātiem”.

·       Eiropeiskā materiālistiskā un amorālā bezprāta stihija sākās pēc Dieva nokaušanas. To izdarīja zinātne – Galilejs, Ņūtons, F.Bēkons. Viņus var uzskatīt par nihilisma civilizācijas pamatlicējiem saskaņā ar principu “matērija ir patiesības kritērijs”, kas visjaunākajos laikos realizējas “cipara likumā-absolūtā”.

·       Virtuālās realitātes laikmetā melanholiska (skumja, grūtsirdīga, nomākta) vīrišķība nav populāra pat aristokrātu aprindās, ar ko aristokrātija varēja vienmēr lepoties.

·      Parapandēmija uzjundī “vakcionārismu”, “vakcionātorus”, “vakcīngribjus”. Parapandēmija iznīcina nacionālās elites, nacionālās valstis, cilvēcisko attiecību standartus. Parapandēmija demonstrē iecietību (tolerances priekšzīmi) pret normas trūkumu un normas neievērošanu. Parapandēmija priecājas par jebkuru normu graušanu. Parapandēmija sociāli politisko un ekonomisko virzību nomaina ar “lielo pārlādēšanu”, “zaļo enerģētiku”, “mākslīgo olbaltumvielu”, “pasaules eliti”, “inkluzīvo cilvēku”, “inkluzīvo kapitālismu”. Parapandēmijai nav vajadzīga futuroloģija. Parapandēmija atzīst tikai “futurocīdu”.