21. Inteliģences bezjēdzības un to komentārs

 

   Inteliģence netiek cienīta visos laikos un visās zemēs. Tā ir starptautiska tradīcija. Katrā zemē ir savs iemesls necienīt inteliģenci. Latvijā necieņas iemesls var būt latviešu inteliģences attieksme pret absurdu. Latviešu inteliģence nekaunās par tās pastrādāto absurdu – bezjēdzību, aplamību, idiotiju. Tā vien šķiet, ka latviešu inteliģence pat neapzinās, ka ir rīkojusies absurdi un nākas kaunīgi novērst absurdu. Latviešu inteliģences devums ir četras bezjēdzības, kas attiecas uz tautas vēstures odiozu kropļošanu. Latviešu inteliģence ir uzspiedusi tautas apziņai četras kolosālas bezjēdzības. Turklāt latviešu inteliģence turpina muļķot tautu ar saviem kolosāli bezjēdzīgajiem izdalījumiem. Absurdam ir spilgti piemēri. Māra Zālīte par Levitu raksta tā: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.” Savukārt par Kariņu kundze raksta: "Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs attiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties, kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts "peldēt starp haizivīm". Galvenais "trūkums" - demokrāts," "Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram... Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu! Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur, draugi, ikviens esam roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu! Un nu varat sākt mani plosīt."

   Citēta ir viena latviešu inteliģenta bezjēdzība. Taču kvantitātei nav nozīmes. Dzejnieces kundzes bezjēdzībai latviešu inteliģencē ir kaismīgs un vienprātīgs atbalsts. Tas liecina par bezjēdzības sociālo akceptēšanu un stabilitāti. Bezjēdzības tiek papildinātas. Tāds papildinājums ir pretīgais mīts par nācijas tēvu. Tas varēja rasties tikai intelektuāli un morāli piemērotā vidē. Tā ir absurdu atbalstoša vide.

   Četras bezjēdzības ir dzemdētas XX gadsimtā. Katrai no tām nosacīti ir izvēlēts nosaukums.

   1.  Valsts izveidošana. Par laimi joprojām ir latviešu vecākās paaudzes zināma daļa, kurai nav pieņemama tā vēstures falsifikācija un noklusēšana, kas ir saistīta ar LR dibināšanu. LR dibināšanas īstā diena ir 1917.gada 19. novembris (pēc jaunā stila 2.XII). Runa ir par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) lomu LR izveidošanā 1917.gada novembra beigās. 1917.gada novembrī Valkā tika nodibināta LPNP. Tā 19.novembrī pieņēma deklarāciju par Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales apriņķos. 1917.gada 19. novembrī Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas. Tika formulēti LPNP galvenie uzdevumi — Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana, ārvalstu informēšana. 1917.gada 19.novembrī LPNP deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm LPNP norādīja: „Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. 

   Jautājums par Valkas lēmumiem ir ļoti svarīgs, - diemžēl arī saistīts ar nelietīgām kroplībām LR valstiskuma vēsturē. Valkā pieņemtie lēmumi jau pašā sākumā tika noklusēti un ignorēti apzināti. Tam bija divi iemesli: 1) Valkas pasākums nebija angļu-franču iniciatīva, jo šo valstu kungi vēl nebija izvērtējuši visus notikumus un nezināja, ko darīt ar Krievijas nomalēm; viņi latviešiem neatkarību dāvināja tikai apmēram pēc gada; 1918. gada 23. oktobrī mutiski, bet 1918.gada 11. novembrī rakstiski tika saņemta de facto Latvijas patstāvības atzīšana no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra. 2) Valkā nebija angļu-franču kreatūra Ulmanis, kurš sevi vienmēr uzskatīja par lielāko "lāčplēsi" un nekaunīgi noklusēja īstos valsts izveidotājus un viņu ieguldījumu LR tapšanā. Droši var teikt, ka LR izveidošana ir vienota ar latviešu inteliģencei populārām nelietībām - faktu falsifikāciju un īsto darītāju noklusēšanu. Tā var notikt tāpēc, ka latviešu vērtīgi nevērtīgajam miljonam vēsturiskā patiesība nekad nav interesējusi.

   2. Mākslīgais subetnoss. Prof. Pēteris Zeile rakstīja: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

   Prof. Pēteris Zeile, latgalietis, Latgales fans, to uzrakstīja jau pirms daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi, šizofrēnisks absurds, stulbi risinājumi, kurus turpina nācijas tēvs ar savu debilo “vēsturisko zemju likumprojektu”.

   3. 1939.-1940.g. notikumi. Rietumu civilizācijā XX gs. otrajā pusē sākās apzināta zinātnes ignorēšana politiskajā sfērā. Rietumu politiķi sāka apzināti neņemt vērā zinātnes sasniegumus. Šodien pandēmijas laikā ar to tiekamies pilnā mērā. Tas attiecas arī uz vēsturi un okupācijas zinātnisko definīciju. Protams, Latvijā bija tikai viena okupācija - vācu armijas okupācija no 1941.g. vasaras līdz 1945.gada maija sākumam. Tā bija tīra okupācija, atbilstot okupācijas starptautiski dominējošajiem kritērijiem. Pie mums attiecībā uz LPSR periodu okupācijas jēdzienu lieto tāpēc, ka latviešu varas inteliģence, kultūrnācija negrib atzīties, ka pievienošana PSRS notika ar latviešu masu atbalstu, ar latviešu rokām un sirdīm, ja poētiski izsakāmies. Tas, kas 1940.g. notika,  neatbilst okupācijas kritērijiem. No tiem galvenais kritērijs ir par varu. Īstā (vāciešu) okupācijā pie varas vietējos nepielaiž nevienā līmenī. Valda paši okupanti, kā tas kara laikā bija Latvijā. Vācieši neko negribēja dzirdēt par latviešu līdzdalību varas struktūrās. Turpretī krievu "okupācijā" vara bija pašu latviešu rokās. Turklāt paši latvieši jau pirms 1940.gada gatavoja "okupāciju". Vilis Lācis, "okupācijas" varas priekšnieks, ar PSRS specdienestiem sadarbojās jau daudzus gadus pirms 1940.gada. Savos muzeja gados apzināju un rakstīju par vairākām ģimenēm Talsu novadā, kuras visas sadarbojās ar PSRS specdienestiem, bija pat uz instruktāžām Maskavā. Padomju laikā tā bija atzīta tēma; ar to latvieši lepojās ne tikai Talsu novadā. Tagad par to kultūrnācijas bezprātnieki negrib neko dzirdēt. Viņi saka "okupācija", jo tad šis jēdziens automātiski izslēdz vietējās tautas līdzdalību. Ja saka "aneksija", tad visiem ir automātiski skaidrs, ka līdzdarbojās un galvenā loma bija vietējiem. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir ne tikai okupantu totāla vara, tās visos līmeņos nepielaižot pie varas okupētās teritorijas iedzīvotājus. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir arī atrašanās kara stāvoklī. Toreiz ne LR pieteica karu PSRS, ne PSRS pieteica karu LR. Gluži pretēji: starp abām valstīm pastāvēja militārā sadarbība – 1939.gada 5.oktobrī parakstītais savstarpējās palīdzības pakts jeb t.s. Bāzu līgums. Latviešu ģenerāļi cītīgi palīdzēja krievu kolēģiem Latvijā izvēlēties vispiemērotākās vietas PSRS militārās bāzes izveidošanai.

   4. Latviešu holokausts. Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no "latviešu holokausta" - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli, citu pieminekļu graušana ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu inteliģence ir spējīga saprast? Piemēram, Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei.

* * *

   Latvijā domājoši cilvēki, un tādu vēl ir ne mazums, pamatoti jautā: “Kāds iemesls ir bezjēdzīgajai dzīvei? Kāpēc ir tik daudz dumjību? Kāpēc visur ir “iekortelējušies” muļķi?”. Pacentīšos atbildēt.    

   Manā pārliecībā visu ļoti slikti izšķir tautas miljona specifiskā attieksme pret gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tautas miljons visvairāk ienīst, vajā, lamā, apsaukā, neatbalsta, rupji nostumj malā gudrus un godīgus cilvēkus - tautiešus. Tā lielā mērā ir bijis visos laikos. Tā ir arī tagad. Ja kāds tiek sēdināts varas krēslā, tad ir 100% pārliecība par viņa intelektuālo un morālo neadekvātumu. Pie tam aizvadītajos 30 gados varas krēslos nonāk arvien neadekvātāki tipi.

   Tautas vēsturē ir divi posmi-izņēmumi. Pirmais posms-izņēmums bija baltvāciešu laiks, kad baltvācieši izskoloja un lika amatos daudzus latviešu gudrus un talantīgus jauniešus. Otrais posms-izņēmums bija padomju laiks. Tajā latviešu miljona specifiskā attieksme saglabājās, taču visu par labu apdāvinātībai, talantam, inteliģencei, izglītotībai, intelektam, morālajai stājai izšķīra Maskavas kadru politika. Maskava LPSR vadībai lika meklēt talantus, viņus labi izskolot un sēdināt atbildīgos amatos. Tā bija Maskavas pavēle – partijas pavēle, kuru nedrīkstēja nepildīt. Un pavēle tika cītīgi izpildīta gan rajonu partijas komiteju līmenī, gan republikas partijas vadības līmenī. Ļoti labi atceros gan rajona partijas komitejas sekretāru rosību talantu meklēšanā un atbalstīšanā, gan šo procesu republikā (Rīgā) visaugstākajā līmenī – Zinātņu akadēmijas līmenī (prezidenta, viceprezidentu, galvenā zinātniskā sekretāra, institūtu direktoru, akadēmiķu līmenī). LPSR ZA Prezidijā pārzinot zinātniskās literatūras izdošanu Latvijā, bieži biju Maskavā “lielajā akadēmijā”, izjūtot tās vadošajās struktūrās valdošo garu kadru politikā. Minētā specifiskā attieksme ir morāla izpausme. Acīmredzot tā nevar kavēt apdāvinātu, gudru un godīgu cilvēku piedzimšanu. Tā nākas izskaidrot latviešu kultūras milzīgo pacēlumu padomju laikā. 70.gados latviešu kultūra attīstības vēsturē sasniedza visaugstāko punktu. Grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (2000) tas ir argumentēti izklāstīts. Latviešu talantu koncentrācija 70.gados bija grandioza, un Maskavas kadru politika pavēra ceļu latviešu talantu radošajai realizācijai. 70.gados latviešu mākslinieciskajā kultūrā bija konstatējams uzplaukums. Tas izpaudās ne tik daudz no komunistiskās partijas interešu viedokļa, bet gan no mākslas un mākslinieciskuma viedokļa. 70.gados tika radīti darbi ar augstu estētisko vērtību teātra mākslā, baletā, tēlotājas mākslā, dekoratīvajā mākslā, fotomākslā, kino mākslā, scenogrāfijā, prozā. Šo darbu autori nebaidījās priekšplānā izvirzīt īstas un patiesas mākslas uzdevumus, bet nevis padomju masu kultūrai tradicionālo kalpošanu komunistiskajai partijai un tautai. 70.gados latvieši apmeklēja mākslas izstādes, pirka un lasīja grāmatas, un grāmatveikalos pircēju garas rindas bija ikdienišķa parādība gan Rīgā, gan provincē. Neapšaubāmi, tāds vēsturiskais fakts ļoti nepatīk latviešu inteliģences visaprobežotākajam slānim. Tā primāti atzīst vienīgi panīkumu padomju laikā. Minētā grāmata tiek veiksmīgi noklusēta. Netiek analītiski noskaidrots iemesls tagadnes nacionālajai katastrofai.