вторник, 27 июля 2021 г.

Vēsture atkārtojas

 

 

   Attieksme pret tēzi “Vēsture atkārtojas” ir divējāda. Vieni saka, ka vēsture neatkārtojas, jo cilvēks “nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē”. Citi saskata vēstures tipoloģisko atkārtošanos. Atkārtojas notikumu tips – veids, paraugs, modelis, struktūras shēma u.tml. Vēstures atkārtošanās tipoloģiskie piemēri ir kari, revolūcijas, pārejas laikmeti, laikmetu stilu maiņa u.c.

   Mēs pašlaik 2021.gada vasarā tiekamies ar sociālo protestu vēstures atkārtošanos. Protesti pret parapandēmiju ir tipoloģiski līdzīgi agrākajiem masveida sociālajiem protestiem XXI gadsimtā. Īpaši līdzīgi 2003.gada 15.februāra protestiem pret ASV iebrukumu Irakā. Toreiz Rietumeiropas pilsētās izgāja protesta demonstrācijās apmēram 30 miljoni cilvēku. Protests tika ierakstīts Ginesa grāmatā kā lielākais protests pasaules vēsturē. Pašlaik parapandēmijas laikā Rietumeiropā atkal ir milzīgi protesti. Tādi bija 24.-25.jūlijā. Un atkal vēsture atkārtojas! Toreiz 2003.gadā un tagad 2021.gadā klusums ir tikai tādās zemēs kā Latvija. Latvieši neprotestēja ne pret ASV agresiju un neprotestē pret jūdu un anglosakšu globāli fundamentālo agresīju pret cilvēci. Latvijas medijos 2003.gadā bija pilnīgs klusums. Arī tagad medijos ir pilnīgs klusums par nācijas tēva, Kariņa, Bordāna nacionālo noziegumu, ignorējot Satversmes 95.pantu. Tā vien liekas, ka šodienas latviešu inteliģence nemaz vairs nav spējīga ieskatīties savā dārgajā konstitucionālajā pamatdokumetā un izlasīt kaut ko plašāku par 140 zīmēm. Bet galvenais - kā parasti dzīves īstenības fenomenos nespējot fiksēt galveno. Vakcionārisms ar tā obligāto/neobligāto farizejismu, demagoģiju, sociālo amorālismu un diskrimināciju vistiešākajā veidā attiecas uz 95.pantu; proti, cilvēka godu un cieņu. Tas ir galvenais! Bet latvieši to nav spējīgi saprast un savā attieksmē apliecina fundamentālu neizpratni, kas, protams, paver ceļu totālai dehumanizācijai. Mēdijos nav sastapts ne tikai minēto kungu nacionālā nozieguma nosodījums, bet nav vispār sastapta atsauce uz Satversmes 95.pantu sarunā par kārtējo nacionālo noziegumu.

   24.-25.jūlija protesti ļoti plaši bija Francijā. Tajos piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku. Dominēja lozungs “Vīruss ir Makrons!”. Protestēja pret “sanitārajām pasēm” – sanitāro diktatūru. Francijā protesti bija Parīzē, Lionā, Strasburgā, Lillē, Marseļā un vēl desmitiem citās pilsētās.

   Londonas protestos bija sastopams lozungs “Mans ķermenis ir mana darīšana!”, “Nē vakcinācijas pasēm!”.

   Pret “Green Pass” protesti bija Itālijas daudzās pilsētās. Itāļi protestēja pret “pasu verdzību”, “obligāto vakcināciju”, statistisko krāpšanos ar “kovida” saslimstības apjomu. Itālijā demonstrācijas bija Romā, Bergamo, Boloņā, Florencē, Genujā, Milānā, Neapolē, Palermo, Turinā.

   Grieķijā protesta akcijas bija Atēnās, Solonikos. Īrijā tūkstošiem cilvēku protestēja Dublinā. Slovākijā protestētāji Bratislavā nobloķēja ieeju parlamentā. Protesti bija daudzās Vācijas pilsētās, kuru iedzīvotāji parapandēmijas laikā regulāri organizēja dažādas akcijas pret valdības nepieņemamo politiku pandēmijas mēnešos. Vācija visu laiku ir Rietumeiropas augsti attīstīto tautu priekšgalā, nevēloties samierināties ar “lielās pārlādēšanas” destrukcijām.

 

 

 

понедельник, 26 июля 2021 г.

Bioterorisma 2.etaps

 


 

   Rietumos amerikāņu ārsts Peter Mccullough un vācu advokāts Reiner Fuellmich publiski izsakās par bioterorismu un tā diviem etapiem: 1.etapu – koronavīrusa izplatīšanu, 2.etapu – bīstamu vakcīnu pielietošanu. Ārzemēs lieto jēdzienu “parapandēmija” – pandēmijas savtīgu izmantošanu politiskos un citos nelabos ar veselības aizsardzību nesaistītos nolūkos.

   Savukārt Latvijā tiek rekomendēts jauns “..isms”. Tas ir izdomāts līdzās tādiem agrāk veiksmīgi radītiem un joprojām efektīvi pulsējošiem “..ismiem” kā postmodernisms, neoliberālisms, globālisms. Jaunā “..isma” rašanās cēlonis ir tāds pats kā tik tikko nosauktajiem pieredzējušajiem tā kolēģiem. Jaunais “..isms” ir Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norieta un izmiršanas neizbēgams un fatāls rezultāts planetārās demogrāfiskās pārejas gados (1960-2050). Tāds rezultāts ir transcendentāli kosmoloģiski novēlēts “baltajiem” cilvēkiem. Planetārā demogrāfiskā pāreja diemžēl ir konceptuālā izejas bāze tikai dažiem zinātniekiem. Rietumu civilizāciju jau no XX gs. 60.gadiem visaptveroši pārklāj nenovēršamas iznīcības un gala melnā mentalitāte – cilvēkiem raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Tam populārākais un piemērotākais salīdzinošais paraugs ir Romas impērijas liktenis ar tā sabrukuma fāzēm, loģiku un reālo iznākumu. Bioterorisms un vakcionārisms ir planetārās demogrāfiskās pārejas sekas. To nesaskatot un neņemot vērā, šodienas “jaunā realitāte” (pandēmija/parapandēmija, vakcionārisms) netiek objektīvi analizēta un vērtēta.

   Vēl Latvijā tiek apskatīts jauns konflikta veids. Līdzās vēsturiski pazīstamajam 1) konfliktam ar cilvēku un 2) konfliktam ar tautu tagad ir radies trešais konflikta veids – konflikts ar cilvēci.*

   Ja turpinām lietot doto nepatīkamo jēdzienu “bioterorisms”, tad pašlaik pasaules sabiedriskā doma urdoši riņķo ap vakcināciju – bioterorisma 2.etapa problemātiku. Vīrusa “SARS-CoV-2” izraisītā infekcijas slimība “COVID-19” ir otrajā plānā, kaut gan sabiedrībā nav pilnīgi izzudusi sākotnējā histēriskā aura un izplēnējušas cilvēku bailes no nāves pēc inficēšanās ar koronavīrusu.

   Uz planētas saglabājas stabila neskaidrība par vissvarīgākajiem jautājumiem: “Vai vīruss ir mākslīgi radīts jeb tas ir dabas veikums?”; “Vai vīruss ir bioloģiskais ierocis?”; “Vai vīruss “izbēga” no laboratorijas jeb tas tika speciāli izlaists no laboratorijas?”; “Kur tas notika – ASV jeb Ķīnā?”. Atbildes trūkums uz vissvarīgākajiem jautājumiem ir viens no galvenajiem faktoriem bioterorisma 2. etapam un tajā gūtajiem grandiozajiem panākumiem sabiedriskās domas ietekmēšanā globālisma prozelītiem vēlamajā virzienā.

   Par bioterorisma 2.etapu neskaidru jautājumu nevar būt. Tas ir speciāli radīts. Tā mērķis ir vakcinēt vismaz 80% planētas iedzīvotājus. 2.etapa autori ir jūdu un anglosakšu globālisma prozelīti ASV, Lielbritānijā, Francijā. Viņiem palīdz visu valstu vadītāji, interneta mediji (FAGMA: Facebook, Amazon, GoogleMicrosoft, Apple), pasaules finansu organizācijas (SVF, PB), ANO, PVO, ES politiskā virsvadība un birokrātija. Pie galvenās stūres inkluzīvā kapitālisma celtniecībā (reizē cilvēces dehumanizācijā) no 2020.gada 8.decembra formāli ir nosēdināts Romas pāvests. Viņš vada “Council for Inclusive Capitalism With the Vatican”. 

   Ja tagad kāds pareģo III Pasaules karu ar bioloģiskajiem ieročiem, tad viņš maldās. Iegansts diskursam par jebkura veida karu un tajā skaitā karu ar bioloģiskajiem ieročiem var būt tikai no agrāko ģeopolitisko diskursu viedokļa, kad I un II Pasaules karš kļuva galvenais risinājums kapitālistu (galvenokārt banku īpašnieku) ambīcijām iegūt oligarhisko varu mantotās karaļu un imperatoru varas vietā. Impērijas tika sagrautas. Finansu oligarhija ieguva varu un valda joprojām. Taču tagad ir jauns kapitālistu slānis – alkātīgu parvēniju triljonāri (cukerbekeri, bilgeitsi u.c.). Viņi grib paši valdīt bez "politiķiem". Triljonāriem nav oligarhu ambīcijas, bet jauna tipa ambīcijas – ultrabagātu transnacionālo superkorporāciju akcionāru ambīcijas. Triljonāri saprot, ka visu panāks bez kara. Tas jau skaisti apstiprinās ar "kovidu" un vakcinācijas terorismu. Cilvēce jau ir nospiesta uz ceļiem bez kara. Protesti vēl eksistē, taču uzvaras nebūs.

   Protestu centrs pašlaik ir Francija. Latvijā protesti ir tikai naktīs zem segas. Francijā nevar nebūt dehumanizācijas procesa meistardarbi. Francija ir jūdu rotšildu pilnīgā pakļautībā. Kā zināms, jūdu rotšildi kopā ar anglosakšu triljonāriem un Romas pāvestu ir inkluzīvā kapitālisma galvenie celtnieki; proti, dehumanizācijas autori. Franču tautai ir milzīgs mantojums protestēšanā. Taču nav ticams, ka būs otrs holokausts. Franču "dzeltenā kustība" pierima bez uzvaras. "Baltie" cilvēki iet bojā, viņu pasionaritāte nav spējīga realizēt otru holokaustu un izglābt sevi no dehumanizācijas.

   Jūdu un anglosakšu globālisma prozelīti ar klusu un viņiem izdevīgu Krievijas un Ķīnas atbalstu vakcinācijas teroru nostiprina pilnā mērā. Kā jau tika minēts, to uzskata par bioterorisma 2.etapu. 1.etaps - "kovida" izplatīšana. Mūsmājās žogmalē atrastie tautas kalpi, protams, ir verdziski pakalpīgi, jo verdziskums ir tautas gēnos. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, latviešu genofondā milzīga loma ir stulbuma, idiotisma, nelietības, nodevības, aprobežotības gēniem. Nav ko gaidīt, ka, piemēram, izglītības ministre kaut ko saprot no mūsdienu pasaules "jaunās realitātes".  Saprot tikai to, ka dotajā krēslā Vaļņu ielā bez laizīšanas nevar dabūt pasēdēt nevienu sekundi. Tāpēc viņa blādās par skolotāju vakcinācijas stagnāciju un skolotāju obligāto vakcināciju, kas pilnā mērā iekļaujas bioterorisma 2.etapā.

   Vakcinācija ir pārvērsta par visaptverošu teroru. Latvijā tiek pārkāpts Satversmes 95.pants.Tā galvenie pārkāpēji ir nācijas tēvs, Kariņš, Bordāns. Viņu rīcība ir nacionālais noziegums. Tāds nacionālais noziegums ir iespējams tikai konkrētos šķebīgos mentālos apstākļos. Latvieši ir vakcionēti pret idejiski un saturiski galveno. Latviešiem ir imunitāte pret galveno. Vakcionārisma apstākļos latvieši neuztver galveno valdošās kliķes nacionālajos noziegumos – dehumanizācijas veicināšanu.

   Valdošās kliķes nelieši nācijas tēvs, Kariņš, Bordāns attaisno obligāto vakcināciju, atsaucoties uz Satversmes 116. pantu: “116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.” Taču varas blēži nelietīgi noklusē, ka 116.pantā netiek atcelts 95.pantā fiksētais: “95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.”

   Vakcionārisms ar tā obligāto/neobligāto farizejismu, demagoģiju, sociālo amorālismu un diskrimināciju vistiešākajā veidā attiecas uz 95.pantu; proti, cilvēka godu un cieņu. Tas ir galvenais! Bet latvieši to nav spējīgi saprast un savā attieksmē apliecina fundamentālu neizpratni, kas, protams, paver ceļu totālai dehumanizācijai. Mēdijos nav sastapts ne tikai minēto kungu nacionālā nozieguma nosodījums, bet nav vispār sastapta atsauce uz Satversmes 95.pantu sarunā par kārtējo nacionālo noziegumu.

 

*Skat.: https://paralogistika.blogspot.com/2021/07/konflikts-ar-cilveci-tiekamies-arjauna.html  

 

суббота, 24 июля 2021 г.

Zināšanu fragmenti (5)

 


 

·       Kapitālismu apsaukā dažādi. Tajā skaitā izsakās par kapitālisma terminālo krīzi. Svešvārds “termināls” apzīmē beigas, galu, ar galējo pakāpi saistītus notikumus. Kapitālisma dziļas pārvērtības saskata kapitālisma galvenais subjekts – kapitālisti. Viņi aicina patreizējo finansu kapitālismu pārveidot inkluzīvajā kapitālismā, kas spēs nodrošināt materiālo un garīgo komfortu.

·       Mūsdienu dzīves īstenības raksturojumā ir sastopams tāds vārds kā bioekotehnofašisms.

·       Eiropeīdu inteliģence (vientuļais pūlis) ir nonācis līdz tādai pakāpei, kad veselais saprāts tiek dēvēts par populismu. Melu un alkātības sinerģija dominē vientuļajā pūlī. Visodiozākais ir tas, ka veselais saprāts var nebūt cilvēka eksistenciālajos jautājumos. Piemēram, veselības, dzīvības saglabāšanas, letalitātes jautājumos. “COVID-19” pandēmijas laikā cilvēka eksistenciālie jautājumi tika izlemti iracionāli, absurdi, debili, idiotiski. Valdības lēmumos neeksistēja veselais saprāts, bet sabiedrība to pacieta un pret to nevērsās.

·       Paneiropeiskajā identitātē ietilpst izglītības satura vienādība visām eiropiešu tautām. Eiropas Savienībā tiek uzpūsts Erasmus projekts. Tiek skolota un ideoloģiski apstrādāta “erasmus paaudze”.

·       Nav grūti izprast jūdu un anglosakšu kapitālistu tieksmes. XIX-XX gs. mijā dominēja tieksme iegūt politisko varu. Lai tas notiktu, vajadzēja sagraut pastāvošās impērijas. Tajās politiskā vara bija mantota vara. Tādos apstākļos jūdu un anglosakšu kapitālistiem (galvenokārt banku jūdu īpašniekiem) nebija nekādas izredzes iegūt politisko varu. Impērijas XX gs. sākumā tika sagrautas; jūdu un anglosakšu kapitālisti varēja realizēt politiskās varas privatizāciju. Mantotās varas vietā stājās oligarhiskā vara, kas turpinās līdz mūsdienām. Vēl tika realizēta valsts varas ierobežošana (neoliberālisms) – valsts erozija. Valsts funkcijas pārņēma lielās korporācijas, bankas. XXI gs. sākumā ļoti aktivizējās jūdu un anglosakšu globālisma prozelītu centieni vispār likvidēt nacionālās valstis un cilvēces pārvaldīšanai izveidot pasaules valdību.

·       CIVID-19” pandēmijas laikā milzīgu sociāli destruktīvu darbību veica nacionālie antigēni – valstu vadītāji prezidenti, premjeri, ministri. Viņu lēmumi veicināja tautas sabrukumu ekonomikā, izglītībā, medicīnā, garīgajā kultūrā, zinātnē.

·       1867.gadā Bismarks deva interviju Pēterburgas vācu avīzei. Viņš teica: “Politika ir māksla par iespējamo”. Vēlāk viņa teikto pārfrazēja “Politika ir iespējamības māksla”.

·       Vēl pirms neilga laika (pirms II Pasaules kara) kapitālisma iezīmes bija demokrātijas koncepcija, cilvēka tiesības, liberālisms ekonomikā un tirdzniecībā. XXI gs. sākumā pret minētajām iezīmēm nav iespējams izturēties bez sarkasma. Kapitālisms ir zaudējis agrākās vērtības. To izraisīja kapitālistu degradācija un deģenerācija.

·       XXI gs. sākumā pasaules elitē radās jauna grupa – triljonāri. Viņi grib paši valdīt; viņi negrib būt oligarhi, bet grib būt vienpersonīgi valdnieki. Triljonāru politiskā ambiciozitāte ir jauna tipa ambiciozitāte pasaules politikā.

·       Farmaceitisko firmu saimniekiem ir izdevies panākt nenormālu stāvokli; pasaules medicīna ir kļuvusi zāļu industrijas piedeva; nevis zinātne (medicīna) nosaka visu, bet gan zāļu ražošanas firmas nosaka visu. Tas ir tā izveidojies tāpēc, ka farmaceitiskais bizness ir ļoti ienesīgs. Šim biznesam izdevās savā darbībā iesaistīt politiķus, lobistus, medijus utt. Tā, piemēram, tāds ASV slavens politiķis kā Ramsfelds bija ļoti cieši saistīts ar zāļu ražošanas korporācijām. Labi ir zināms, ka vakcīnu tirdzniecības ienākumi ir daudz lielāki nekā zāļu tirdzniecības ienākumi.

·       Savdabīga jūdu un anglosakšu elites degradācijas dinamika ir konstatējama diskursos par klimatisko katastrofu kā cilvēces lielāko apdraudējumu. XX gs. 70. gados planētas sasilšana bija hipotēze, diskusijas priekšmets; 80.gados un 90.gados jau bija aksioma, diskusiju nebija; XXI gs. sākumā hipotēze kļuva teorija: klimata sasilšana ir klimatiskā katastrofa un apdraud cilvēci. Princis Čarlzs tā arī pateica pandēmijas laikā: klimatiskā katastrofa ir lielāka nelaime nekā “kovids”.

·       Prinča Čarlza tēvs princis Filips varēja būt apmierināts ar savu dēlu, kurš raženi iet tēva pēdās. Princis Filips 1986.gadā izdeva grāmatu “Ja es būtu dzīvnieks”. Ja viņš būtu dzīvnieks, tad viņš organizētu Dzīvnieku internacionāli, lai cīnītos pret cilvēkiem. Princis Filips neslēpa naidu pret pārāk lielo iedzīvotāju skaitu uz Zemes. Kādā intervijā viņš vēlas būt nākamajā dzīvē vīruss, kas iznīcina liekos cilvēkus.

·       “Lielā pārlādēšana” nav tikai Švāba izdalījums, bet zināma kolektīvā spēka un kolektīvās gribas projekts. Inkluzīvā kapitālisma celtniecība notiek Rotšildu klana un Romas pāvesta sadarbības veidā, izveidojot “The Council for Inclusive Capitalism with the Vatican”.

·       ASV ir speciāla Sistēma vakcinācijas kaitīgo efektu uzskaitei (“Vaccine Adverse Event Reporting System”, VAERS). VAERS ietilpst slimību kontroles un profilakses valsts struktūrā “Centers for Disease Control and Prevention” (CDC), kā arī Administrācijā pārtikas produktu un zāļu kvalitātes kontrolēšanai “U.S. Food and Drug Administration” (FDA). Līdz 2021.gada 11.jūnijam VAERS bija reģistrētas 358 379 vakcinētiem cilvēkiem nevēlamas parādības, ieskaitot 5 993 nāves gadījumus un 29 871 nopietnas traumas. Tā ir oficiālā informācijai. ASV daudzi ārsti netic oficiālajai informācijai, jo ne visi mirušie tiek reģistrēti VAERS. Pēc vakcinācijas mirušo skaits esot ap 100 000 cilvēku.

 

Burvīgās arhaizācijas virtuozi

 

 

Eseja tika publicēta 2013.gada 28.jūnijā. Tās saturs nav zaudējis aktualitāti. Arhaizācija turpinās. Tā ir veicinājusi debilitātes laikmetu latviešu dzīvē. Esejas atkārtota publicēšana var palīdzēt izprast šodienas drūmās un bezcerīgās norises.

 

   Rietumos par sabiedrības arhaizāciju sāka rakstīt jau XX gadsimta 70.gados. Pirmajā laikā jēdzienu „arhaizācija” attiecināja uz patērēšanas kaislību uzplaukumu (tolaik slaveno sadzīves priekšmetu kultu) un dažādu arhetipisko motīvu izmantošanu patērēšanas stimulēšanā – reklāmā.

Tā laika Rietumu intelektuāļi asi nosodīja biznesmeņu neapdomīgo un sociāli bīstamo rīcību, pelnīšanas nolūkā spekulatīvi balstoties uz cilvēka dabas vājībām. Rietumu intelektuāļu skatījumā tas var izraisīt iracionālitāti un pat debilizāciju cilvēka dzīves visās sfērās un ne tikai patērēšanā. Var sākties sociuma vispārējā degradācija.

   Tagad degradācijas līmenis ir tik varens un visaptverošs, ka spējīgs aizbāzt muti gandrīz jebkuram Rietumu (visvairāk eiropiešu) intelektuālim. Rietumu medijos tagad nav pieņemts publiski izteikties ne par sociuma arhaizāciju, ne citām sociālajām anomālijām. Par to kāds margināls gudrinieks var rakstīt šaurām aprindām adresētajos zinātniskajos traktātos un tos ievietot savā mājas lapā.

   Rietumu intelektuāli saulainajā nomalē Latvijā arī valda klusums. Nav nācies sastapties ar darbiem, kuros būtu atklāti raksturotas mūsdienu sabiedrības sociālās epidēmijas. Arī pie mums no ļaužu masām tiek rūpīgi slēpts pats galvenais – cilvēku patiesais garīgais portrets. Tas ir izdevīgi un vajadzīgs ļoti daudziem – transnacionālo korporāciju biznesmeņiem, politiķiem, masu kultūras industrijas magnātiem, finanšu oligarhijai, mediju monopolistiem u.c. Aina ir neredzēti ciniska. Jo tuvāk mūsdienām, jo atklātāk un nemitīgāk tiek pielietotas masu debilizācijas tehnoloģijas. Tas notiek politiskās kundzības nostiprināšanai un reizē arī peļņas vairošanai.

   Neskatoties uz neoficālajiem ideoloģiskajiem filtriem, viltīgi noformētām sankcijām pret marginālajiem gudriniekiem un perfekti organizēto īsto zinātnieku noklusēšanu, tomēr globālo procesu analītikā un kulturoloģiskajā publicistikā sabiedrības arhaizācijas tēma šodien ir ļoti izplatīta. Rakstīšana par arhaizāciju draud pārvērsties modīgā trendā. Šodien par cilvēku apziņas, darbības, uzvedības un komunikācijas arhaizāciju ir ļoti plaša literatūra. Tā ir klasiska tēma attiecīgajās pētnieciskajās jomās.

   Sabiedrības arhaizācija ir mūsdienu sociālā realitāte. Tas var patikt vai nepatikt. To var atzīt vai noliegt. Taču tā ir konkrēta parādība šodienas sociumā. Protams, šķietami jocīga parādība. Taču šķietami jocīga tāpēc, ka atspoguļo mūsu laikmeta tipisko pretrunu: no vienas puses interneta galaktikas un sestās paaudzes tehnoloģiju triumfs, no otras puses – neobarbarisma triumfs.

   Stāstījumā par sabiedrības arhaizāciju ieteicams atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

   Pirmais jautājums varētu būt šāds. Ko pieņemts uzskatīt par sabiedrības arhaizāciju?                       

   Atbilde ir lakoniska. Par sabiedrības arhaizāciju uzskata pirmscivilizētības domāšanu un darbību. Tātad atgriešanos kultūras arhaiskajos slāņos. Tātad atgriešanos pirmatnējās kopienas sociāli ekonomiskās formācijas garīgajā atmosfērā. Zinātnē par arhaizācijas bāzi tradicionāli uzskata pirmskristiānisma ēru – pagānisma dzīves formātus. Šodienas sabiedrības plaši slāņi it kā ir atgriezušies tālā pagātnē – ļoti senā vēsturiskajā periodā.

   Šajā ziņā noteikti nākas pieminēt vienu momentu. Interesantu un savā būtībā absurdu momentu. Arī pie mums Latvijā daudziem ir labi pazīstams šodienas cilvēku naids pret vēsturi. Daudzi cilvēki nemīl vēsturi un neko negrib zināt par vēsturi. Kad šo rindu autoram bija gods neilgi strādāt par pasniedzēju Daugavas kreisajā krastā vienā no mūsu privātajām augstskolām ar jauniešu iecienīto iesauku „trulība”, tad mūsu priekšnieks, jauneklīgi enerģiskais dārgais dekāns (tā viņu sauca firmas saimnieki) burtiski katru dienu atgādināja: „Tu, Artur, nestāsti vēsturi un liec mieru vēsturei. Tavs galvenais uzdevums ir viņiem (studentiem - A.P.) iemācīt pelnīt naudu. Par naudu var visu nopirkt!”

   Nevērīgā un pat atklāti naidīgā attieksme pret vēsturi tagad ir tāda pati sociālā slimība kā arhaizācija. Postmodernisms nemīl vēsturi. Par vēsturisko infantīlismu un vēstures nihilismu tagad var lasīt līdz pasaules galam tāpat kā var lasīt līdz pasaules galam par arhaizāciju. Turklāt publikāciju skaits nemitīgi palielinās. Un, lūk, interesants un savā būtībā absurds moments ir šāds. No vienas puses cilvēki nemīl vēsturi, taču no otras puses viņi faktiski savu dzīvi ir organiski sapinuši ar vēsturi. Arhaizācija ir sava veida vēsturiskā retrospekcija – pievēršanās pagātnes materiālam. Arhaizācija bez vēsturiskā mantojuma nav iespējama. Ja savā kultūrā nav attiecīgais arhaiskais mantojums, tad to var kopēt no citām kultūrām.

   Saprotams, diemžēl nākas ņemt vērā vēl vienu rūgtu novērojumu. Daudzi mūsu jaunieši var nezināt patiesību. Viņi var nezināt, ka tas viss, ko viņi šodien it kā moderni dara, jau kādreiz ir bijis viņu vai citu senču tālā pagātnē. Par sabiedrības arhaizācijas vēsturisko kontekstu informēti var būt tikai speciālās literatūras lasītāji. 

   Otrais jautājums: kas savā būtībā ir arhaizācija?

   Arhaizācija ir tā dēvētās kultūras apziņas zemāko slāņu (arhaikas) restaurācija. Katrā kultūrā ir tradīcijas un arhaika. Tradīcijām piemīt racionāla struktūra, stabilitāte un noteiktība. Tas, piemēram, attiecas uz tādu mūsu senu tradīciju kā Līgo svētki. Arhaikai tikko minētās īpašības pietrūkst. Arhaikai nav racionāla struktūra, stabilitāte un noteiktība. Arhaika balstās uz iracionālo, haotisko un nenoteiktību.

   Labi ir zināma iracionālisma, haotiskuma un nenoteiktības loma šodienas daudzu hominīdu formāli it kā ar galvu veiktajās izdarībās. Arhaiskās enerģijas destruktīvi izvirdumi mūsdienu sabiedrībā ir hroniska slimība. Liekas, mūsu valdošās kliķes labvēlīgajiem novērotājiem jau ir apnicis vai aptrūcis spēka runāt par visdažādāko valstisko direktīvu neatbilstību veselajam saprātam. Vēl nesen par veselā saprāta trūkumu valstij labu vēloši entuziasti medijos sūdzējās burtiski katru dienu. No malas lūkojoties, varēja nodomāt, ka Latvijā veselā saprāta trūkums ir vietējo iedzīvotāju prāta norma.

   Nākas dažus iepriecināt. Arhaizācija nav tikai zināmu sociālo slāņu prioritāte. Mūsdienās ir spēki, kuri apzināti nodarbojās ar sabiedrības arhaizāciju, plašāk – debilizāciju vispār. Taču lieta ir tā, ka debilizējās arī elite. Sociālās epidēmijas atsaucās arī uz elites intelektuālo, profesionālo un morālo līmeni. Turklāt ir vareni spēki, kuriem ir ļoti izdevīga debila elite. Tā tas ir planetārā, atsevišķu konfederāciju un valstu mērogā. Piemērus mēs zinām.

   Populārs paraugs šodienas Eiropas elites groteskā slavināšanā ir ASV un ES konstitūciju salīdzinājums. ASV konstitūcijā 1787.gadā politiskā elite apsprieda 7 pantus. ES konstitūcijā pirms kāda laika politiskā elite apsprieda 465 pantus. Zinoši analītiķi norāda, ka ES konstitūcijas tekstu neesot sapratuši pat vairāki tā oficiālie autori. Savukārt daudzu valstu parlamenti nenormāli garo un terminoloģiski komplicēto un superneskaidro konstitūciju ratificēja dažās minūtēs. Tā tas notika arī Bruņinieku namā.

   Starp citu, Z.Bžezinska iemīļotākais atgādinājums viņa jaunākajās grāmatās un intervijās attiecas uz Rietumu elites pagrimumu. Viņaprāt, Austrumu varenība pieaug uz Rietumu pagrimuma fona. Viņš nesaudzīgi izsakās par savas valsts elites aplamībām un tumsonības pieaugumu ASV sabiedrībā. Gudrais un slavenais globālo procesu analītiķis Z. Bžezinskis iet priekšgalā tiem, kuri Rietumus apsaukā par mutantu ar tās riebīgo mutāciju. Mutanta riebīgā mutācija jau ir apriebusies daudziem saprātīgākajiem Rietumu cilvēkiem.

   Trešais jautājums: kad „uzplaukst” arhaizācija?

   Sabiedrības arhaizācija nav tikai mūsdienu lepnums. Arhaizācija ir bijusi arī agrāk. Tās „uzplaukums” notiek zināmos vēsturiskajos apstākļos. Arhaizācijas „uzplaukums” apliecina noteiktu likumsakarību. Arhaiskās formas no kultūras perifērijas nonāk kultūras centrā tad, kad cilvēku dzīvē viss kardināli mainās. Tātad arhaiskās formas kļūst aktuālas pārejas laikmetos. Cilvēkiem vecās kultūras formas vairs nepatīk. Taču viņi vēl nav izdomājuši dzīves jaunajiem apstākļiem atbilstošas formas un tāpēc sāk balstīties uz senākajām arhaiskajām formām. Kultūrā ir iestājies vakuums, un tas tiek piepildīts ar relatīvi senu materiālu.

   Taču sabiedrības arhaizācija nav konstatējama visos pārejas laikmetos. Mēdz būt optimistiski perspektīvi pārejas laikmeti un mēdz būt bēdīga gala iezvanoši pārejas laikmeti. Piemēram, pārejas laikmets no feodālisma uz kapitālismu bija optimistiski perspektīvs pārejas laikmets. Savukārt Romas impērijas vairākus gadsimtus ilgā agonija mūsu ēras sākumā bija bēdīga gala iezvanošs pārejas laikmets. Impērija gāja bojā.

   Romas impērijas piemērs ir kļuvis triviāls. Nepierastāki ir citi piemēri. Vēsturnieki raksta par arhaizāciju Senajā Ēģiptē 3500 gadus pirms mūsu ēras. Tas pats notika Senajā Babilonijā 300 gadus pirms mūsu ēras. Abās zemēs žēlojās par sabiedrības arhaizāciju pirms šo civilizāciju bojāejas.

   Sabiedrības arhaizācija „uzplaukst” bēdīga gala iezvanošos pārejas laikmetos. Bēdīgu galu piedzīvoja Senā Ēģipte, Senā Babilonija, Romas impērija. Tie nebūt nav vienīgie piemēri. Bēdīgu galu piedzīvoja Amerikas indiāņu vairākas civilizācijas. Atšifrētie hieroglifi stāsta par dziļu pagrimumu civilizāciju pastāvēšanas beigu periodā. Minētajos piemēros sabiedrības arhaizācija gāja kopsolī ar ļaunuma kulta uzplaukumu, morāles pagrimumu, ģimenes institūta sairumu, valsts un pilsoniskās sabiedrības devalvāciju, mežonīga etniskā naida uzliesmojumiem utt.

   Tagad šo piemēru grupu papildina „balto” cilvēku civilizācija. Mēs dzīvojam bēdīga gala pārejas laikmetā. Mēs izmirstam un zaudējam kulturoloģiski kreatīvo iniciatīvu. Tā mums līdz šim nodrošināja līdera pozīcijas uz planētas. Mūsu vietu strauji aizņem tie, kurus izcili gudrais Bžezinska kungs dēvē par Austrumiem.

   Arī mūsu sabiedrības arhaizācija nav vienīgā sociālā slimība. Mēs tagad tāpat kā seno civilizāciju pārstāvji savu sabrukumu izbaudām kompleksi – cilvēka esamības visos aspektos.

   Taču ir viena lieta, ar ko mēs savā drūmajā liktenī manāmi atšķiramies no bojāgājušajām senajām civilizācijām. Mums ir Internets. Tāpēc mēs savu arhaizāciju varam propagandēt planetārā mērogā. Mēs spējam un arī gribam visu cilvēci ievilināt savas arhaizācijas burvībā. Tas nekas, ka pārējās civilizācijas pretojas. Mēs pagaidām sekmīgi izplatām savas mentālās epidēmijas. Internets ir mūsu pārziņā. Tas, kurš pārvalda Internetu, pārvalda visas cilvēces prātu un dvēseli. Internets ir mūsu vienīgā cerība. Ja Austrumi mums atņems Internetu, tad mūsu totālā garīgā nāve iestāsies daudz ātrāk nekā mēs fiziski izmirsim un izšķīdīsim citu rasu genofondā.

   Ceturtais jautājums: kā konkrēti izpaužas sabiedrības arhaizācija?

   Sabiedrības arhaizācija teorētiski var izpausties jebkurā cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas veidā. Sabiedrības arhaizācijai var būt visdažādākās izpausmes formas – vizuālā, verbālā, rakstības u.c.

   Tā, piemēram, latviešiem tagad patīk tetovējumi. Mūsu solīdie ziņu portāli šai kaislībai velta neadekvātu uzmanību. Piemēram, regulāri tiek papildināta informācija par populāru latviešu tetovējumiem: „Miks Dukurs aptetovējis ceturto ķermeņa daļu”; „Seksīgā Lee aptetovējusi visus pirkstus”; „Seksīgā Lee virs krūtīm ietetovē Ziedoņa rindas”; „Linda Mūrniece tetovējas” utt.u.tml.

   Iespējams, kāds mūsējais drīz pārspēs pašu Lucky Diamond Rich – pasaulē aptetovētāko cilvēku. Jā, jā,- viņa penis arī esot tetovēts. Viņš dzīvo Jaunzēlandē, dzimis 1971.gadā, un viņa vārds ir ierakstīts Ginesa grāmatā. Diemžēl mūsu solīdajos ziņu medus podos iepil arī pa darvas pilienam. Piemēram, aktiera Mārtiņa Vilsona burkšķis: „Tetovējas tikai mērkaķi."

   Tetovējumus uzskata par arhaizācijas vizuālo izpausmes formu. Tiesa, mūsu klimatiskajiem apstākļiem ne visai pateicīgu formu. Kādā no aizvadītajiem mācību gadiem mūsu firmas auditorijā visu bargo ziemu sēdēja jauneklis plānā sporta krekliņā. Krekliņš bija bez piedurknēm un ar dziļu dekoltē. Skats bija fantastisks. Pārējie augstskolas diploma pircēji sēdēja vilnas svīteros un biezās jakās. Uz viņu fona puskailais jauneklis izskatījās sirreālistiski. Puskailais jauneklis bija nepiemēroti apģērbies tāpēc, lai visi varētu priecāties par viņa mērkaķīgi apsmērētajām rokām un kaklu.

   Tetovēšanās ir sena tradīcija daudzām tautām un visām rasēm. Minētajā Jaunzēlandē bija populāri rituālie tetovējumi. Par tetovēšanās lielmeistariem uzskata polinēziešus, Kanādas indiāņus. Taču tajā pašā laikā ir labi zināms par tetovēšanas tradīcijas atmiršanu „balto” cilvēku kultūrās jau pirms daudziem gadsimtiem. Eiropeīdu daudzās tautās tetovēšana izmira ļoti sen. Jaunajos laikos tradīciju ne reti atsāka kriminālās aprindas. Tetovējumi ir kriminālo grupu identifikācijas simboli. Vēl nesen nožēlojamos padomju laikos tetovējumi asociējās ar piederību ne visai cienījamām sabiedrības aprindām. Daudzi kaunējās par saviem tetovējumiem. Viņi nožēloja jaunībā (visbiežāk armijas dienesta laikā) pastrādātās muļķības.

   Visinteresantākais ir tas, ka baltu un slāvu ciltis acīmredzot nekad nepazina tetovēšanu. Baltu un slāvu ciltīm nav bijusi tetovēšanas tradīcija jeb tā ir kādreiz pilnīgi pazaudēta. Par to liecina mums pieejamais šo cilšu kultūras mantojums. Tātad šodien Miks Dukurs, seksīgā Lee, Linda Mūrniece, puskailais jauneklis un citi, modīgi atdarinot Rietumu ākstības,  aizsāk baltu un slāvu cilšu pēcnācējos jaunu tradīciju. Tas ir vareni, un tautas to nekad neaizmirsīs.

   Sabiedrības arhaizācijas atsevišķs atzars ir etniskais naids. Senatnes vēsture liecina par mežonīgu etnisko naidu. Pirmatnējās ciltis visus svešos varēja uzskatīt par mežonīgiem zvēriem un pārdabiskām nenormālām būtnēm. Senajos laikos naids pret tiem, kuri dzīvo „aiz kalna” vai „upes otrā krastā” bija mežonīgs. Ja mēs tagad kāda cilvēka attieksmi pret svešas tautas pārstāvi kvalificējam kā ārprātīgu mežonību, tad mēs neapzināti atsaucāmies uz savu gēnu pirmatnējo sākotni. Diemžēl visjaunākajos laikos mežonīgais etniskais naids tiek speciāli veicināts, jau pamatskolā audzinot zombijus starpetniskajā komunikācijā. Piemērus atkal nav vajadzīgs atgādināt. Latvieši ir starptautiski slaveni ar savu mežonīgo naidu pret atsevišķām kaimiņu tautām. Tādējādi var izpausties mazvērtības kompleksa sekas. Taču par laimi mežonīgā naida demonstrēšana var būt konjunktūristiska izlikšanās. Prāta un dvēseles dziļumos reāli nekāds naids nepastāv. Lai izdzīvotu slimīgi arhaizētajā sociumā, daudziem nākas tēlot mežonīgu naidu pret attiecīgo tautu.

   Rietumu un Austrumeiropas analītiķi debatē par islama fundamentālisma arhaiskajām formām. Par sabiedrības arhaizācijas atsevišķu ļoti nepatīkamu un globāla mēroga atzaru viņi uzskata t.s. sauszemes pirātus. Runa ir par labi apbruņotu cilvēku grupām („kaujiniekiem”), kuru dzīves veids ir bruņota laupīšana. Sauszemes pirāti dzīves labumus iegūst ar spēku, bet nevis ar darbu. Tā ir arhaiska izpausme, kas arī tiek apzināti atbalstīta. Galvenais mentors – speciālie dienesti.

   Latviešu daiļliteratūrā ir sastopams arhaisms – lielceļu laupītāji. Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma lielceļu laupītāju bandas daudzus gadus terorizēja mūsu ceļotājus uz Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm. Latvijas iedzīvotāji noteikti glabā atmiņā šausmīgo tikšanos ar šīm bandām. Tās apturēja un aplaupīja autobusu un vieglo mašīnu pasažierus. Lielceļu laupītāju kultūrvēsturiskais tips bija atgriezies no sirmās pagātnes.

   Par sabiedrības arhaizācijas atsevišķu atzaru var uzskatīt  reketu. Pie mums plaša vēriena izspiešana ar draudiem un varmācību sākās noziedzīgās „perestroikas” laikā. Reketu organizēja un vadīja Gorbačova speciālie dienesti. Saprotams, bija arī reketa pašdarbnieki. Arī viņi tāpat kā īstie reketieri piedāvāja savu glaunāko pakalpojumu – „jumtu” (slaveno „krīšu”).

   Ja baltu un slāvu izcelsmes etnosi nepazina tetovēšanu, tad pazina „krīšu”. Tas mums ir vēsturiski labi pazīstams arhaisks fenomens. Kad vācieši nolēma kristianizēt un patiesībā pakļaut baltu ciltis, viņi vispirms devās uz Polocku. Tur XII gadsimtā atradās līvu, kuršu, latviešu, sēļu, zemgaļu cilts „krīša”. Lai darbotos Livonijā, vāciešiem vajadzēja saņemt „krīšas” atļauju. Atļauja tika saņemta, taču vācieši Polockai drīz ar spēku atņēma mūsu „krīšas” godu.

   Mūsu sabiedrības vistrakākā arhaizācija kopumā ir „perestroika”. Tā sagrāva mūsu racionālo domāšanu, skaidro pasaules izpratni un stabilos morāles pamatus. Tā sagrāva racionālās domāšanas galvenos instrumentus – loģiku un valodu. „Perestroika” atņēma mums veselo saprātu un spēju sakarīgi un literāri pieklājīgi lietot savu valodu. Tā padarīja mūs par „eiropeiskumu” atdarinošiem mērkaķiem un īstā eiropeiskuma karikatūrām.

   „Perestroika” sagrāva mūsu eliti. Nelietīgi un viltīgi izmantojot zinātnes un mākslas milzīgo autoritāti un padomju ideoloģijas grandiozo mašīnu, „perestroikas” arhitekti mūs ievilka intelektuālās un morālās patoloģijas zaņķī. Tas ir noticis tik pamatīgi, ka šodien pārāk daudzi no mums šo zaņķi atzīst par mūsu dzīves fatālo nolemtību – savu likteni uz mūžu mūžiem. Ļoti daudzi no mums neko negrib dzirdēt par atdzimšanu, kas ir sekmīgi sākusies kaimiņu zemēs. Ļoti daudzi publiski ņirgājas par dilemmu „dzīvot kā cūkai jeb nomirt kā cilvēkam”. Viņuprāt galvenais ir dzīves baudīšana. Viņi nav spējīgi saprast, ka dzīves baudīšana ir cūkas dzīve. Viņi neko negrib dzirdēt par dzīves jēgas atjaunošanu, bez kā nav iespējama sociālo epidēmiju likvidēšana. Ja nav dzīves jēgas, tad nav arī nekāda atbildība ne par savu, ne par citu (tautas, valsts) dzīvi. Tā varbūt ir vieglāk. Taču tā nav cilvēka cienīga esamība. Iespējams, tas būs postcilvēku veģetēšanas centrālais formāts.

 

четверг, 22 июля 2021 г.

Patiesība par „perestroiku” jeb vēsturisko mītu magma

 

Eseja tika publicēta 2013.gada 12. oktobrī. Aizvadītajos gados sociāli aktīvu dzīvi ir sākusi jaunatne, kura tolaik varēja neizlasīt eseju un var nezināt patiesību par "perestroiku". Turklāt oficiālā patiesība joprojām silda sirdis daudziem latviešiem. Masu komunikācijā ir tikai oficiālā patiesība. Tas stimulē atkal publicēt doto eseju. 

   Latvijā šodien par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības.

   Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.

   Neziņai ir noteikts iemesls. Patiesība par „perestroiku” ir ļoti rūgta patiesība. Tā ir nepatīkama patiesība. Mūsu sabiedrības kāda daļa noteikti negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „perestroiku”. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz valdošo kliķi un „perestroikas” varoņiem. Viņiem nav izdevīga patiesība par „perestroiku”, jo tad atklāsies īstenība un viņu nepievilcīgā loma vēsturiskajā īstenībā. Savu interešu aizstāvībā viņi ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņi uzspļauj tam, ka divu patiesību esamība uz sabiedrības morālo klimatu atsaucās vēl ļaunāk nekā nācijas grupēšanās divās kopienās ar divkopienas sabiedrības visām klasiskajām izpausmēm. Viņiem pirmajā vietā ir savas intereses. Sabiedrības intereses viņiem ir pilnīgi svešas. Viņi ciniski smejas par sabiedrību.

   Patiesība ļoti nepatīkama ir vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem.

   Cilvēces pieredze liecina, ka ar patiesību nedrīkst rotaļāties. Tādas rotaļas var slikti beigties. Tas attiecas uz patiesību par „perestroiku”. Ja padomā, tad mūsu tautai patiesību nemaz nedrīkst teikt. Rīt no rīta uz brokastu laiku dārgās Latvijas dzīvē reāli ieviesta patiesība par „perestroiku” var būt sociāli bīstams pasākums. Napoleons cilvēku dzīvi, kas balstās uz ilūzijām, dēvēja par „tautas laimi”. Napoleona pārliecībā tautas laimi nedrīkst izpostīt. Ilūzijas par „perestroiku” var būt mūsu tautas laime. Tikai viss būtu labi, ja šodien tauta būtu laimīga. Ja tauta šodien būtu laimīga, tad varētu ņemt vērā Napoleona rekomendāciju neizpostīt tautas laimi.

   Tomēr varbūt nedrīkst teikt patiesību. Patiesība var pilnā mērā sagraut valdošās kliķes ideoloģiju. Tas savukārt var atsaukties uz politisko stabilitāti – patreizējās politiskās varas (iekārtas) pastāvēšanu vispār. Dzīvē reāli ieviestā patiesība nebūs adekvāta pastāvošajai iekārtai un neapliecinās valdošās kliķes leģitimitāti. Patiesība atklās, ka mums varēja būt īsta un neatkarīga valsts, un cilvēku cienīga dzīve, kāda tā ir citās pēcpadomju zemēs.

   Ja reāli dzīvē tiktu ieviesta patiesība, tad sabiedrības attieksme pret pastāvošo iekārtu un valdošo kliķi būtu pilnīgi savādāka. Iespējams, sabiedrība vairs dumji nesmaidītu: „Nekas, nekas! Mēs varam visu paciest! Lai tikai nebūtu karš un neatgrieztos krievi!”.

   Negribētos ticēt, ka mūsu tautai trūkst elementāras pašcieņas. Elementāras pašcieņas trūkums piestāv mežonīgiem barbariem. Nevar būt patriots un savas valsts pilnvērtīgs pilsonis bez elementāras pašcieņas. Ja nav pašcieņa, tad nav arī tauta kā dzīvotspējīgs sociālais organisms. Tauta neeksistē, un pa Latvijas ārēm klunkuro bars, pūlis, masa, mežonīga cilts. Ja etnosam nav elementāra pašcieņa, tad tāds cūkmaisījums ir pelnījis, ka to smirdoši kuiļi gadiem ilgi vazā aiz deguna.

   Patiesība par „perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties mūsu valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka pie mums neatkarība nekad netika atjaunota, jo „perestroikas” rezultātā mūsu sētā mainījās saimnieks. Iepriekšējais saimnieks mūs bez mūsu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Mūsu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Mūsu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Mūsu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Mūsu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Mūsu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga.

   Turklāt dzīve pie jaunā saimnieka ir dzīve degradācijas apstākļos. Jaunais saimnieks nav ieinteresēts mūs garīgi un materiāli bagātināt. Mēs faktiski esam viņa sargsuņi, sargājot saimnieka Eiropas plantācijas austrumu robežu. Tas neko nedod, ka jaunais saimnieks mums atļauj bērnišķīgi tīksmināties ar mūsu karogu, himnu, Saeimu, Valsts prezidenta troni, valsts ģērboni. Vienalga tā ir dzīve, kas pārvērtusies nacionālajā katastrofā – tautas bojāejā. Mūsu esamība ir fundamentāli izkropļota un destruktīva. Tas viss ir „perestroikas” melnais nopelns. Tas viss ir mūsu pašu kompradoru, bet nevis „krievu” nopelns. Tas ir latviešu neliešu nopelns.

   Cilvēku dzīvē mēdz būt gadījumi, kad ir labāk nezināt patiesību. Arī patiesība par „perestroiku” var būt psiholoģiski kaitīga. Īpaši vidējai un jaunajai paaudzei. Tā uzzinās, ka ir negodīgi maldināta skolā, augstskolā, medijos, partijā, darbavietā, varbūt arī ģimenē. Cilvēkos radīsies vispārējā neticība. Viņi nevienam vairs neticēs, turpinot dzīvot zem šīs Saules. Totāla neticība veicina agresivitāti un garīgo pagrimumu. Iespējams, patiesība par „perestroiku” ir tipisks gadījums, kad labāk nezināt patiesību. Būs arī tādi cilvēki, kuri histēriski dusmosies uz tiem, kuri stāsta patiesību. Tādu cilvēku histēriskā patmīlība negribēs samierināties ar domu, ka viņi ir ilgu laiku muļķoti. Viņiem līdz šim likās, ka viņi visu zina vislabāk, salīdzinot ar pārējiem. Bet tagad tiek atsegta viņu muļķīgā nekompetence. Ar to ne visi spēj samierināties, un pirmie un galvenie vainīgie būs patiesības stāstītāji.

   Par laimi vai nelaimi patiesība par „perestroiku” mūsu sabiedrības vienai daļai jau ir zināma. Latviešu valodā ir pieejama samērā plaša literatūra par to, kas patiesībā notika PSRS beigu periodā un ar ko tas viss beidzās. Nesalīdzināmi lielāks literatūras klāsts ir krievu valodā. Turklāt visi sabiedrības pārstāvji ir vairāk vai mazāk informēti par „perestroiku”, jo uz savas ādas ir izjutuši un izjūt „perestroikas” rezultātu. Un nav svarīgi, kādas ir šīs izjūtas, sagādājot sarūgtinājumu (godīgajiem) vai gandarījumu (zagļiem un kukuļņēmējiem). Jebkura veida izjūtas asociējās ar „perestroiku” un tādējādi nosaka morāli tikumisko klimatu sabiedrībā. „Perestroika” ir šodienas dzīves organiska sastāvdaļa tāpat kā citi radikāli pavērsieni mūsu pagātnē.

   Sabiedrības viena daļa ir pareizi informēta. Diemžēl valdošās kliķes izturēšanās nav godīga, cenšoties saglabāt vēsturiskos melus. Savukārt nomenklatūras vēsturnieki savu darbu veic profesionāli amorālā veidā, jo viņu devums patiesības atspoguļošanā nav manāms.

   Patiesība par „perestroiku” ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Kā zināms, vēsture ir jocīga parādība. Tā nekad un nekur nevar lepoties ar savu idejisko konsekvenci un saturisko uzticamību.

   Sabiedrībā vēsture var funkcionēt dažādi. Visizplatītākie ir trīs varianti: 1) vēsture kā zinātne, 2) vēsture kā mīts un 3) vēsture kā ideoloģija.

   Vislielākā autoritāte ir vēsturei kā zinātnei, objektīvi un zinātniski precīzi atspoguļojot pagātnes notikumus. Taču vēstures zinātne ne reti kalpo valdošajai iekārtai. Tātad tās formētajai politikai un ideoloģijai.

   Latvijā pirms II Pasaules kara un pēc 1991.gada vēsture kalpo nacionālajām interesēm tāpat kā padomju laikā kalpoja komunistiskās partijas interesēm. Tāda kalpošana nevar notikt bez noklusēšanas, falsifikācijas, vienpusīgas interpretācijas. Ne velti mūsu pakalpīgākajiem vēsturniekiem dažas valstis neļauj izmantot savus arhīvus, jo pēc tam sākās briesmīgu melu plūdi.

   Uzvarētāji vienmēr pārraksta vēsturi. Arī pie mums „perestroika” neiztika bez uzvarētājiem un zaudētājiem. Latvijas jaunajai paaudzei, protams, māca uzvarētāju sacerēto vēsturi. Tā ir mūsu oficiālā vēsture izglītībai, žurnālistiem, valsts ierēdņiem, valsts propagandai ārzemēs utt. Oficiālā vēsture parasti ir optimistiska vēsture. Tā atklāj uzvarētāju spožos varoņdarbus. Optimistiskajā vēsturē trūkumus un zaudējumus noklusē. Jo pieļauti lielāki trūkumi un zaudējumi, jo cītīgāk tos noklusē.

   Taču, kā parasti, viss ir atkarīgs no cilvēku godīguma un atbildības sajūtas. Gan morāli tikumiskās atbildības sajūtas, gan vēsturiskās atbildības sajūtas. Vispirms tas attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas arī uz politiķiem un valsts vadītājiem. Daudz kas ir atkarīgs no viņu godīguma un atbildības sajūtas, pieļaujot vai nepieļaujot vēstures viltošanu.

   „Perestroika” ir vienota ar Eirāzijas vairākām šodienas valstīm. Katrā zemē vēsturiskajam izklāstam par „perestroiku” ir lokālās nianses. Tam tā ir jābūt, jo „perestroikas” kopējā procesā uzskatāmi izpaudās vietējā specifika. Tagad katrā valstī ir savs viedoklis par „perestroikas” sekām – ieguvumiem un zaudējumiem. Ieguvumu un zaudējumu raksturu diktē vietējās nācijas cilvēciskā kvalitāte un pagātnes mantojums, kultūras attīstības īpatnības, nacionālās intereses un mērķi, kā arī ģeopolitiskās ambīcijas.

   Tā, piemēram, Krievija („perestroikas” prāts un dvēsele) drīzāk izsakās par trūkumiem un zaudējumiem nekā ieguvumiem. Krievijai „perestroika” nekā laba nedeva. Valsts prezidents V.Putins „perestroiku” uzskata par Krievijas ģeopolitisko katastrofu. Viņa padomnieks ekonomists akadēmiķis Sergejs Glazjevs šovasar „perestroikas” sekas apkopoja ļoti drūmos vārdos. Garīgie un materiālie zaudējumi esot lielāki nekā Pilsoņu karā un vācu fašistu iebrukuma laikā. Tautas izmiršana un garīgais apsīkums, nabadzības rašanās, kriminālā privatizācija un rūpniecības iznīcināšana, kapitāla izvešana no valsts, nacionālās kontroles trūkums saimnieciskajā darbībā, valūtas glabāšana ārzemēs par maziem procentiem un ārzemju investīciju izmantošana par lieliem procentiem, firmu reģistrācija „ofšoros” un nepakļaušanās valsts likumiem ir tikai daļa no fantastiskajiem zaudējumiem.

   Krievijā daudzi intelektuāļi „perestroikas” katastrofālo un noziedzīgo būtību saskatīja jau pašā sākumā. Piemēram, par to memuāros raksta izcilais zinātnieks un rakstnieks Aleksandrs Zinovjevs. Viņš jau otrajā dienā pēc „perestroikas” pasludināšanas esot izdomājis vārdu „katastroika”, paredzot kompartijas jaunās kampaņas izgāšanos. Vēlāk viņš ieviesa jēdzienu „postsovjetisms”. Tā apzīmēja dzīvi 90.gados, kad Krievijas sabiedrībai tika uzspiesta komunisma, rietumnieciskuma un feodālisma idiotiskā sintēze.

   Jau 1990.gadā krievu ģeniālais analītiķis un politiskās izlūkošanas speciālists Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti tika raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā ir plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās jau no 1987. gada, kad tika izsludināta vispārējā „perestroika”.

   Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt daudzi krievu un cittautu zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. Bet pats svarīgākais – Krievijas valdība atzīst „perestroikas” ļoti negatīvo lomu. Tas ir godīgi un apsveicami, jo Krievijas tautas dzīve pēcpadomju laikā principā ir bijusi tāda pati kā, teiksim, Latvijas tautas dzīve. Krievijas tauta (arī Latvijas tauta) ir pelnījusi zināt patiesību, bet nevis savtīgi liekulīgos melus. To apzinās krievu nelaimīgā tauta, un to apzinās tās politiskie priekšstāvji. Nākas pieņemt, ka to apzinās arī Latvijas nelaimīgā tauta. Droši var apgalvot, ka to nav spējīgi apzināties mūsu gaišie politiskie priekšstāvji, kuri turpina melot tautai.

   Bet tagad par mūsu ideoloģiskajiem dārgumiem – oficiālo aprindu iedvestajiem svētajiem mītiem, kuri ļoti dziļi kropļo sabiedrisko apziņu.

   Svēts ir mīts par to, ka PSRS sabruka pati, kā arī Rietumu speciālo dienestu graujošās darbības rezultātā.

   Tā nav taisnība. Ar skaitļiem ir pierādīts pretējais. PSRS saimnieciskā darbība no 70.gadiem izjuta krīzi, taču tā nebija tik grandioza, lai sabruktu valsts. PSRS varēja turpināt pastāvēt tāpat kā citas sociālisma valstis – Kuba, Ķīna. Par ķīniešu kolosālajiem panākumiem zina visi.

   Kas attiecas uz Rietumu speciālo dienestu graujošo darbību, tad šī darbība, saprotams, pastāvēja. ASV ārpolitika no 1947.gada marta balstījās uz PSRS „stratēģiskās atturēšanas” koncepciju, kuru 1946.gadā ieteica ASV vēstnieks Maskavā Džordžs Kennans slavenajā „garajā telegrammā” valdībai. Taču stratēģiskās atturēšanas jeb graujošās darbības rezultāti nebija tik lieli, lai sagrautu PSRS. Rietumi gribēja un cerēja sagraut PSRS. Bet tāds iznākums tika prognozēts XXI gs. otrajā pusē, ņemot vērā demogrāfisko pāreju. Krievu tautas dzimstība ievērojami samazinājās, un minētajā laikā krievu īpatsvars PSRS nacionālajā sastāvā jau būtu ļoti niecīgs. Tāpēc lielā padomju impērija sabruktu, sadaloties atsevišķās nacionālajās valstīs.

   Amerikāņus interesē tikai viens jautājums: lai Krievija būtu vāja. Amerikāņus neinteresē Krievijas valsts iekārta. Viņiem ir vienalga, vai Krievijā ir monarhija, kapitālisms vai komunisms. Amerikāņu elite uz pasauli raugās no biznesa projekta aprēķina. Biznesā ir ekonomika un ideoloģija. Konkurents nav vajadzīgs. Krievija ir milzīgs konkurents. To var likvidēt, panākot Krievijas sadalīšanos sīkās valstiskajās vienībās. Gorbačovs (vēlāk arī Jeļcins) pats saskaldīja Krieviju. Taču tā joprojām ir spēcīgs konkurents. Tāpēc amerikāņi Krieviju ar savu 5.kolonnu cenšās atkal saskaldīt gabalos. Krievijā tagad ir „perestroika-2”. Amerikāņi vēlas Krieviju redzēt tikai Maskavas kņazistes robežās.

   Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.

   Jau Staļina laikā II Pasaules kara gados un vēlāk padomju valdošajās aprindās tika slepeni diskutēts par PSRS turpmāko likteni. Bija priekšlikums savā kontrolē pārņemt visu Eiropu, neļaujot pēc kara amerikāņiem nostiprināties Eiropā. Pēc kara bija priekšlikums izdevīgi atbrīvoties no Austrumeiropas sociālisma valstīm, izveidojot spēcīgu koalīciju ar Vāciju un Franciju, lai piespiestu amerikāņus vākties uz mājām. Bija variants likvidēt PSRS un izveidot jaunu pareizticīgo impēriju. Tajā iekļautu krievus, ukraiņus, baltkrievus, moldāvus, armēņus, gruzīnus. Krievija tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgajām zemēm – Baltijas un Vidusāzijas dažām teritorijām.

   Bija variants (jau tuvāk mūsdienām) atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” (nacionālajām republikām) un veidot ekonomiski modernu un spēcīgu, demokrātisku un eiropeisku Krieviju, lai dzīvotu tādā pašā materiālajā labklājībā, kādā dzīvoja Rietumeiropas iedzīvotāji.

   Par šī varianta autoru uzskata PSRS VDK ilggadējo priekšsēdētāju Jūriju Andropovu. Viņš savu futuroloģisko projektu sāka konkrēti realizēt pēc tam, kad kļuva PSKP ģenerālsekretārs (1982 XI – 1984 II). Viņš mira 1984.gada 9.februārī. Viņa projektu turpināja realizēt Gorbačovs ar vairākiem šī projekta fanātiskajiem atbalstītājiem. No tiem parasti nosauc A.Jakovļevu un E.Ševardnadzi. Taču noteikti bija arī citi projekta izstrādātāji un atbalstītāji galvenokārt VDK struktūrās.

   Par šo projektu ir maz zināms. Gorbačovs joprojām dzied veco dziesmu, kuru patīk klausīties ārzemniekiem. Piemēram, 1999.gadā Stambulā amerikāņu universitātē viņš lielījās par savas dzīves galveno mērķi iznīcināt komunismu. Lai sagrautu komunismu, vajadzēja nomainīt varu partijā un valdībā, kā arī nacionālajās republikās. Viņš, saprotams, noklusē galveno. Tāpēc liekulīgi saka, ka esot vēlējies saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neesot izdevies. Neapšaubāmi, sentimentālā paškritika var patikt tikai tiem, kuri nezina par viņa patieso nodomu sagraut PSRS.

   Aleksandrs Jakovļevs memuāros ir nepārprotami atklājis, kas patiesībā bija „perestroika”. Viņš skaidro, ka uz papīra nekas netika fiksēts. Projekts pastāvēja verbālā formā un tā autoru smadzenēs. Krievijā nostiprinājies viedoklis, ka projekta nosaukums bija „Zvezda”.

   Patiesība ir briesmīga. Milzīgo padomju impēriju sagrāva paši tās vadītāji, noorganizējot speciālu valsts sagraušanas operāciju un tās realizācijā ļoti viltīgi iemānot radošo inteliģenci, ierindas partijas biedrus, armiju, speciālos dienestus.

   „Perestroikas” arhitekti rīkojās ļoti liekulīgi. Viņi paši vēlējās palikt svēti, un tāpēc visi nelietīgie darbi tika veikti ar citu rokām un šausmīgas demagoģijas aizsegā: „inteliģence vēlās”, „tauta vēlās”, „nacionālās republikas pieprasa”, „sabiedrības interesēs”, „pasaules sabiedrība mūs nesapratīs un nosodīs” u.tml. Valsts sagraušanas procesam bija tā jāizskatās, it kā tas notiek saskaņā ar neatvairāmu valsts iekšējā sociālā spēka objektīvi pamatotu pieprasījumu. Partija, lūk, nedrīkstot noraidīt šo pieprasījumu un tāpēc tas ir jāizpilda.

   „Perestroika” faktiski apmuļķoja visu cilvēci. Visa pasaule tolaik noticēja, ka tiek realizētas progresīvas reformas. To rezultātā būtiski izmainīsies PSRS sociāli politiskā seja. Neviens nedomāja, ka patiesais mērķis ir ļoti triviāls – gūt iespēju ēst 50 desas šķirnes, baudīt greznu dzīvi Rietumu kurortos un peldēties glamūra vannā. Bet elites ambiciozākais sapnis bija kopā ar rokfelleriem un rotšildiem apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus. No tā nekas nesanāca, jo Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas eliti apspriest globālā biznesa projektus. Rietumi to skaidri un nepārprotami Krievijas elitei lika saprast 2005.gada rudenī. Krievijai ir slēgts ceļš uz Eiropu, NATO, pasaules pārvaldīšanu.

   Mūsu zemes otrs svēts mīts ir par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.

   Šis mīts ir ne tikai pilnīgi nepatiess, bet arī morāli ļoti nepatīkams. To visiem spēkiem cenšās saglabāt cilvēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu valsts atjaunošanā. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nebūtu jāatdot nepelnīti saņemtie ordeņi un citas regālijas. Viņiem arī pēc 25 gadiem nav kauns tēlot varoņus, kad visa pasaule jau ir sapratusi „perestroikas” unikāli noziedzīgo un afēristisko būtību, kā arī zina par mūsu suverenitātes fikciju. Tautas padibenes pēc 25 gadiem drīkst vienīgi svinēt savu jubileju veiksmīgajai nacionālo bagātību izzagšanai un izpārdošanai, tautas novešanai līdz pilnīgai nabadzībai, tautas gara likvidēšanai un vispārējā sociālā truluma radīšanai, sabiedrībai nespējot pretoties noziegumiem pret tautu. Atmodas vietā ir letarģiska pasivitāte, tautas prāta aptumšojums un tautas gara apsīkums.

   Šis mīts ir morāli ļoti nepatīkams tāpēc, ka ievadīja tautas kolosālo pagrimumu. Patiesībā sākās nevis atmoda, bet riebīga degradācija cilvēku dzīves visos aspektos. Šo degradāciju izraisīja LTF vadības hipernoziedzīgā rīcība, rūpējoties tikai par savām ambīcijām, materiālo labklājību un pilnīgi ignorējot tautas intereses. Tā bija deģenerātu darbība, kas ir pelnījusi tautas vislielāko nosodījumu un kriminālo atbildību par nodevību pret tautu. Pirms 25 gadiem dibinātās LTF kompartijas un specdienestu atlasītā spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē, ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.

   Šī mīta kontekstā patiesība ir tikai tas, ka PSRS elite (īstenībā tikai viena niecīga daļa) patiešām gribēja atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” – nacionālajām republikām. Taču Gorbačovs ar biedriem baidījās atklāti dot neatkarību nacionālajām republikām; t.i., atklāti atbrīvoties no „nomalēm” un „liekēžiem”. Viņu pozīcija PSRS elitē un sabiedrībā nebija tik varena, lai atklāti realizētu minēto projektu. Tāpēc tika imitēta nacionālās atbrīvošanās kustība, kompromitējot šīs kustības potenciālos apspiedējus – padomju armiju ar tankiem un VDK.

   Mūsu pusē visšausmīgākā un visasiņainākā kompromitēšanas akcija notika Viļņā 1991.gadā 12. janvāra vakarā. Lai kompromitētu padomju armiju un VDK, pie TV ēkas tika speciāli saaicināti cilvēki, lai šautu uz viņiem. Saprotams, pasaulei tika stāstīts, ka šāvēji bija padomju armijas karavīri un čekisti. Aizvadītajos gados nelietīgās akcijas organizētāji (piem., Butkjevičus – viens no galvenajiem organizātoriem) ir izpļāpājušies, ka cilvēkus apzināti nošāva pašu lietuviešu snaiperi no apkārtējo māju jumtiem, bet nevis padomju karavīri. Butkjevičus pat lepojās, jo, lūk, upuri nebija veltīgi. Visa pasaule uzzināja par padomju armijas un VDK asiņaino izrēķināšanos ar brīvības cīnītājiem (gāja bojā 13 cilvēki). 2010.gadā grāmatu izdeva lietuviešu valstsvīrs Romualds Ozols. Arī viņš stāsta patiesību. Lietuvieši zināja, ka uz amerikāņiem un citiem Rietumu iedzīvotājiem iedarbojās tikai viens arguments – nevainīgu cilvēku nogalināšana, ko parāda televīzijā. Tāpēc tika sapulcēti iedzīvotāji, lai viņi stātos pretī padomju armijas tankiem un to visu filmētu Rietumu žurnālisti.

   Latvijas (Baltijas) liktenis, visticamākais, tika izlemts tādā pašā formā, kādā savā laikā to izlēma Molotovs un Ribentrops savas valdības uzdevumā. Acīmredzot bija ģeopolitiskās ietekmes sfēru jauns sadalījums starp PSRS (Krieviju) un ASV. Mūsu jaunāko laiku vēsturē bija divi Molotova-Ribentropa pakti.

   Par to pagaidām nav daudz zināms. Zināms ir vienīgi tas, kas ir reālis noticis. Respektīvi, mēs nonācām amerikāņu ģeopolitiskajā apsaimniekošanā. Maskavas vietā stājās Vašingtona, uz kuru

tūlīt lidoja mūsu barveži pēc vērtīgām pavēlēm. Gorbačovs mūs atdeva amerikāņiem. Varbūt par naudu. Gorbačovs ar biedriem noteikti zināja, ka mūs var izdevīgi pārdot. Viņiem jau bija patīkama pieredze tautu tirdzniecībā. 1988.gada jūnijā Ķelnē parakstīja vienošanos par VDR pievienošanos VFR. Par to PSRS no Rietumiem saņēma dāvanu – 350 miljardus dolāru. Iespējams, dāvanu saņēma arī par Latviju (Baltiju). 1989.gada maijā Maskavā ieradās ASV valsts sekretārs Džeims Beikers valsts prezidenta Dž.Buša uzdevumā. Viņš tikās ar Gorbačovu, Ševardnadzi. Iespējams, toreiz tika pārrunāti galvenie biznesa jautājumi par PSRS atsevišķu teritoriju likteni.

   Nekāda cīņa par neatkarību nenotika. Mūsu lāčplēši darīja tikai to, ko viņiem Maskava (Vašingtona) lika darīt. Nekāda vietējā iniciatīva nepastāvēja. Viss tika stingri izpildīts saskaņā ar pavēli un stingri kontrolēts, lai viss notiktu attiecīgās pavēles ietvaros. Saprotams, tolaik uzplaiksnīja milzīga sabiedrības pašiniciatīva, vēloties pasteidzināt „atbrīvošanās cīņu”. LTF līderi sabiedrības pašiniciatīvu prata meistariski ( ne reti rupji uzkliedzot) apklusināt vai novirzīt attiecīgo pavēļu gultnē. Sastopoties ar iniciatīvas slāpēšanu, domājoši cilvēki jau toreiz saprata, ka „atbrīvošanās cīņā” kaut kas nav kārtībā. Tā drīzāk ir „cīņas” imitēšana. Vietējo notikumu loģika nesaskanēja ar Maskavas štaba pavēļu loģiku.

   „Perestroikas” process bija viltīgi centrēts. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim kompromitējot partiju, armiju, valsti. Viss notika partijas un tās speciālo dienestu stingrā vadībā. Ne velti pēcpadomju gados daudzi ģenerāļi skaidroja reālo situāciju. Ja PSRS vadība gribētu, tad tā varēja jebkuru nacionālās atbrīvošanās kustību apspiest momentā. Turklāt VDK jau pirmajās dienās spēja izsekot jebkuras opozīcijas vai pretošanās kustības aizsākumu, izmantojot no aģentiem saņemto informāciju. Tāpēc grotesks ir fakts, ka pati kompartija un tās speciālie dienesti ne tikai dzemdēja nacionālās atbrīvošanās kustības, bet arī auklēja un vajadzīgajā virzienā tās skoloja. Turklāt pieaicinot palīgā amerikāņu speciālistus. Viļņā pie televīzijas torņa bija amerikāņu instruktori. To 1991.gada 15.martā apstiprināja ASV vēstnieks Dž.Metloks intervijā laikrakstam „Рабочая трибуна”. Baltijas ceļa akciju (1989.gada 23. augustā) izdomāja slavenais Džīns Šarps, kurš arī pašlaik publiski lepojās ar savu atjautīgo ierosinājumu.

   Diemžēl tolaik grotesko faktu izprata nedaudzi. Vairākums ticēja Gorbačova skaistajiem vārdiem. Par „perestroikas” patieso mērķi zināja ļoti ļoti niecīgs cilvēku skaits. Gorbačovs ar biedriem savu projektu turēja milzīgā slepenībā un, domājams, no nacionālo republiku visaugstākās vadības gandrīz nevienam neuzticējās.

   Reformu atbalstīšanas avangardam tika mobilizēta radošā inteliģence, kuru dievināja sabiedrība. PSRS ideoloģija izmantoja mākslu un literatūru kā galveno mehānismu vajadzīgo sociālistisko normu un vērtību nostiprināšanā sabiedriskajā apziņā. Tāpēc garīgās inteliģences pārstāvji tika grandiozi „uzpiārēti”, lai viņu idejiski dziļos darbus un viņus pašus mīlētu tauta. Ne tikai radošā inteliģence, bet visa valsts inteliģence ar sirdi un dvēseli sevi tūlīt ziedoja PSRS reformēšanai. Par kaut kādu neatkarību nevarēja būt runas. Runa bija par cīņu ar novecojošo domāšanu, vecajiem partijas un padomju kadriem – stagnātiem jeb gerontokrātiju (vecu cilvēku varu).

   Tikai tad, kad „perestroikas” projekta vadītāji atzina par vajadzīgu, no augšas tika dota komanda aktivizēt nacionālās atbrīvošanās tematiku. Pie mums tas notika 1988.gada septembrī, kad tika saņemts rīkojums „perestroikā” akcentēt „nacionālo komponentu”. Lai rīkojumu izpildītu, partijas un speciālo dienestu stingrā virsvadībā un uzraudzībā 1988.gada rudenī tika veidotas tautas frontes. Tās vadīja speciāli atlasīti cilvēki. Tautas frontes galvenais uzdevums bija PSRS republikās pārņemt varu, lai ar svaigiem politiskajiem spēkiem turpinātu reformas. Bija jānogaida, kad pienāks īstais brīdis „izstāties” no PSRS. Padomju impērijas sagraušana notika rūpīgi izdomātā pēctecībā. Pastāvēja smalka metodoloģiskā pieeja.

   Samērā atklāti par šo pēctecību raksta Aleksandrs Jakovļevs. Memuāros viņš pēctecību raksturo lielās līnijās. Vispirms sāka noliegt sociālisma idejiskos pamatus: ar Ļeņinu kritizēja Staļinu, ar Buharinu kritizēja Ļeņinu, ar demokrātisko sociālismu kritizēja Ļeņinu un beigās ar kapitālismu kritizēja demokrātisko sociālismu. Tādas pakāpeniskas kritiskās darbības rezultātā uzvar kapitālisms, un sabiedriskā doma tiek secīgi pārskaņota par labu kapitālisma neoliberālajai

mācībai. Jakovļevs šo pēctecību dēvē par „sitienu sēriju”. Nedrīkstēja tūlīt pāriet uz neoliberālisma propagandu. Vajadzēja pakāpeniski sagatavot sabiedrisko domu neoliberālisma akceptēšanai.

   „Sitienu sērijas” metodoloģija tika pielietota ne tikai padomju tautas ideoloģiskajā pāraudzināšanā. Uz „sitienu sēriju” balstījās visa „perestroika”, padomju impēriju pakāpeniski novedot līdz sabrukumam tādā veidā, lai tas izskatītos kā dabisks iekšējās evolūcijas process, kuru diktēja pati sabiedrība, bet nevis elite. Visam vajadzēja izskatīties nevainīgi; nevis elite un tās globālās ambīcijas apzināti noveda valsti līdz sabrukumam, bet pati sabiedrība to izdarīja. Un tas nekas, ka sabiedrība negribēja sagraut valsti. 1991.gada martā referendumā 71,37% balsoja par PSRS saglabāšanu. Savukārt 2001.gada decembrī 76% Krievijas iedzīvotāji nožēloja PSRS likvidēšanu.

   Attiecinot „sitienu sēriju” uz mums, arī veidojās pretrunīga aina. Iznāk tā, it kā pati tauta ir visu radījusi un tās līderi nav vainīgi. Pie mums var jocīgi secināt, ka tauta, kura faktiski sapņoja par patiesu brīvību un īstu valstisko neatkarību, ir pati brīvprātīgi izvēlējusies šodienas verdzību, koloniālo atkarību, Eiropas atkritumu bedres reputāciju. Arī pie mums var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, brīvību nomainīja ar „prihvatizāciju” un „eiropeizāciju”. Var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, visu noveda līdz tam ārprātam, kad godīgam un strādīgam cilvēkam nav vietas šajā zemē – zagļu un blēžu paradīzē. Var secināt, ka pati tauta ir vainīga lielākajos antikomunistiskās revolūcijas grēkos – privatizācijā un nonākšanā ASV kalpībā.

   „Perestroika” ir prātam neaptverama mahinācija. Tāpēc nav jābrīnās, ka LTF spices kāda daļa joprojām neko nav sapratusi un dzīvo vēsturisko mītu gaisotnē. Tāpēc nav jābrīnās, ka valdošajai kliķei tik viegli izdodās saglabāt mītus. Lai tiktu vaļā no mītu ietekmes un uzzinātu patiesību, nepieciešams pamatīgi iedziļināties speciālajā literatūrā, lasīt notikumu aculiecinieku memuārus, intelektuāļu analītiskos darbus utt. Ļoti daudziem mūsu iedzīvotājiem tas nav iespējams, jo jādomā par iztikas līdzekļu sagādāšanu, bērnu apģērbšanu un paēdināšanu, darba atrašanu, rēķinu apmaksāšanu, kredītu atdošanu.

   2012.gada 3.maijā „Dienas Rītā” viesojās Godmaņa kungs. Viņu uz interviju sakarā ar neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990.gada 4.maijā bija uzaicinājis Panteļējeva kungs (žurnālista lomā). Viņš redakcijas viesim gudri jautāja: „Ar kādiem sentimentiem atceraties 4.maiju?”. Godmaņa kungs, kā jau izcili prātīgs valstsvīrs, savilka pieri intelektuālās mokās un ieturēja aizdomīgi garu pauzi. Pēc kāda brīža Smoktunovska līmeņa skatuviskās pauzes lielmeistars ģeniāli atbildēja: „Tikai pozitīvi!” un tūlīt fiksi jo fiksi filosofiski dziļdomīgi atgādināja par cilvēka nespēju pilnā mērā visu atcerēties. Tāpēc arī viņam esot grūti visu atcerēties.

   Faktiski abu kungu sarunas videoierakstu bija kauns skatīties un klausīties. Tiecoties pārvarēt neveiklības sajūtu par mūsu slavenajiem „politiķiem”, centos sevi mierināt ar domu, ka viņi abi tēlo pilnīgus muļķus un tāpēc apliecina kolosāli aprobežotu izpratni gan par pagātni, gan notikumiem mūsdienu pasaulē. Abi kungi joprojām lieliski tēlo lomu, kuru viņiem savā laikā uzticēja „perestroikas” specprojekta arhitekti. Kolosāli aprobežoto izpratni savādāk iztulkot būtu grēks. Ja tomēr iztulkojam savādāk, tad mums nākas godīgi atzīt, ka sēžam „politiķu” urīna pamatīgā peļķē. Ar tik aprobežotiem politiskajiem kadriem tauta veselīgajā peļķē var plunčāties līdz pasaules galam.

Vēsture atkārtojas

       Attieksme pret tēzi “Vēsture atkārtojas” ir divējāda. Vieni saka, ka vēsture neatkārtojas, jo cilvēks “ nevar  iekāpt  divreiz  v...