88. Unikālā divkauja

 

 

   Unikālā divkauja ir “COVID-19” pandēmijas atribūts. Unikālā divkauja ir pandēmijas vēl viena būtiska, substancionāla īpašība. Bez šīs īpašības dotā masveida infekcijas slimība nav pilnvērtīgi izskaidrojama. Runa ir nevis par pašu slimību, bet gan par tās sociālo kontekstu – apstākļu, notikumu, faktu u.tml. kopumu, kas nepieciešams, lai varētu saprast “COVID-19” pandēmijas lomu cilvēcē.

   “COVID-19” pandēmija var lepoties ar daudzpusīgi bagātu unikālo atribūtiku. Tai ir vairāki unikāli atribūti. Faktiski unikāla jau ir pati pandēmija. Cilvēces vēsturē pirmo reizi tika izziņota pandēmija pat bez epidēmijai nepieciešamā saslimstības apjoma. Lai infekcijas slimība iegūtu epidēmijas vai pandēmijas statusu, nepieciešams noteikts slimības izplatības apjoms. Epidēmija ir vienas valsts nelaime. Pandēmijai ir starptautisks, starpkontinentāls vēriens.

   Pandēmijas “COVID-19” laikā ļoti cieš veselie cilvēki. Tas ir unikāli! Pandēmijā “COVID-19” priekšplānā mutuļo agresija pret veselajiem cilvēkiem. Valstu valdību uzspiestā karantīna, pašizolācija, masku nēsāšana, garīgās kultūras pasākumu aizliegšana, attālinātais darbs un attālinātā mācīšanās grauj cilvēku gribasspēku, cilvēku vienotības alkas, iznīcina velmi aizstāvēt savas tiesības. Cilvēki tiek speciāli novirzīti pseidoindividuālisma un bezprāta gultnē. Tā sekas noteikti ir pašapziņas un pašcieņas degradācija. Turklāt sociālajai dresūrai nav nekāda iemesla. Tā, piemēram, Krievija pievienojās pandēmijai, kad valstī bija tikai kādi 20 saslimušie.

   “COVID-19” pandēmijā tiek saskatītas daudzas nesaprātīgas izdarības. Arī tas ir unikāli! Aloģisma autori ir valstu vadītāji. Augstos krēslos valdoši politiķi (valsts prezidenti, parlamentu deputāti, premjerministri, ministri) sabiedrībai uzspiež aloģiskus slēdzienus, pilnīgi ignorējot speciālistu, ekspertu, medicīnas praktiķu loģiskos slēdzienus, kas balstās uz zinātnes sasniegumiem. Turklāt tas tā notiek gandrīz katrā pasaules valstī. Politiķu aloģismam ir planetārs mērogs. Tāpēc var teikt, ka cilvēce tiekas ar sava veida aloģisma pandēmiju. Interesanti ir tas, ka arī speciālistu, ekspertu, praktiķu opozīcijai ir planetārs mērogs. Katrā valstī ir drosmīgi kompetenti kadri, kuri nebaidās atmaskot politiķu aplamības. Uz planētas ir radusies unikāla situācija – pulsē četras pandēmijas: 1) “COVID-19” pandēmija, 2) politiskās varas aloģisma pandēmija, 3) speciālistu, ekspertu, praktiķu opozīcijas pandēmija un 4) infopandēmija, jo pasaules mediji uzkurina histēriju, paniku, propagandē politiķu aloģismu. Tā visa rezultātā pandēmija tika pārvērsta par parapandēmiju, kas arī, protams, ir unikāls notikums cilvēces vēsturē.

   Unikālā divkauja ir divkauja starp meliem un patiesību. “COVID-19” pandēmija nav iedomājama bez meliem un patiesības slēpšanas. Pandēmijas laikā ir melojuši visi – medicīnas darbinieki, zinātnieki, politiķi, garīdznieki, mākslinieki, rakstnieki, publicisti, eksperti, analītiķi, mediji. Turklāt meloja pasaules visās valstīs. Tas ir šaušalīgi unikāli! Cilvēces vēsturē pirmo reizi meloja visa cilvēce. Meli ieguva planetāri globālu vērienu. Tā agrāk nekad nebija. Pandēmijas pirmajos mēnešos 2020.gadā meli nesastapās ne ar kādu pretestību. Patiesība tika teikta un rakstīta galvenokārt no 2021. gada. Arī patiesība ieguva planetāri globālu vērienu. Tādējādi melu un patiesības divkauja kļuva unikāla – aptvēra visu cilvēci. Tiekamies ar planetāri globālu spēku divkauju.

   Diemžēl pretstāve nesola patiesības uzvaru. Divkaujā patiesība nebūs uzvarētāja planetāri globālā līmenī. Uzvara būs tikai relatīvi lokālā līmenī – dažās valstīs. Cilvēces stāvoklis nav labs. Cilvēces vienu daļu (eiropeīdu civilizāciju) posta demogrāfiskās pārejas sekas – izmiršana, novecošana, mentālais sabrukums. Cilvēces pārējo daļu arī posta demogrāfiskās pārejas sekas – nenormāli lielā dzimstība, migrācija, bezdarbs, bezcerīgā nākotne.

   Milzīga nelaime ir politiskās kastas (negribas teikt – elites) neadekvātums jūdu un anglosakšu etniskajā segmentā. Šis etniskais segments ir galvenais melu inspirētājs, musinot melot arī citu civilizāciju etnosu eliti. Šajā segmentā noteikti ir formējums, kuram ir pasaules valdības autoritāte. Ja tas tā nebūtu, tad pasaules visu valstu valdības momentā un pilnīgi bez iebildumiem nepakļautos pandēmijas laikā sastopamajām komandām. Pasaules valdībai kalpo mediji, interneta sociālie tīkli, akadēmiskās aprindas utt. Melotāji ir nesalīdzināmi spēcīgāki, jo var netraucēti izmantot visus politiskos, ideoloģiskos, ekonomiskos, garīgās kultūras, masu komunikācijas, represīvos resursus. Patiesības aizstāvjiem nav tādu resursu. Patiesības aizstāvji var vienīgi balstīties uz moralizējošo bībelisko saturu; proti, atgādināt par melu sodīšanas neizbēgamību. Bībeliskais saturs vēsta, ka patiesība vienalga agri vai vēlu uzvarēs un ļaundari melotāji tiks sodīti: “Ļaunais cilvēks, ļauns staigā ar melīgām lūpām, mirkšķina acis, runā ar kājām, dod zīmes ar pirkstiem; viltība ir viņa sirdī: viņš vienmēr plāno ļaunumu, sēj strīdus. Bet pēkšņi pienāks viņa nāve, pēkšņi tā tiks salauzta - bez dziedināšanas” (Salamana pam. 6: 12-15). 

 Visticamākais, Latvijā neviens nemelo. Perebeščikovs, Dumpis, Briģis, Danilāns, Rozentāle, Cipule, Ērglis u.c. runā to, ko zina atbilstoši savai informētībai, zināšanām, morālajai stājai, profesionālās ētikas izpratnei, prāta attīstības līmenim, sociālās atbildības pakāpei. Atkārtoju, viņi nemelo. Melo tie, kuri zina patiesību. Latvijā medicīnas “eksperti”, “speciālisti” patiesību nezina, nav spējīgi zināt, saskatīt un novērtēt patiesību. Viņi nemelo! Viņi prezentē savu "viedokli" - viņu vienīgo bagātību!  

 

87. "COVID" ābece

 

 

   “COVID” ir nofraktēts uz mūžu mūžiem. Cilvēce nekad no tā nešķirsies. “COVID” ar tā koronavīrusa štammiem un valstu valdību juridiski uzspiesto obligāto vakcināciju kļūs cilvēku apziņas un kultūras organisks elements. Tāda ir cilvēces pašpasludināto saimnieku (jūdu un anglosakšu pasaules valdības, globālisma mafijas, globālās kleptokrātijas, “Facebook” “baltā saraksta”) stingra griba un stratēģiskais imperatīvs. Līdz šim (2021.g. oktobrim) viss teicami “iet pēc plāna”. “COVID” ir jau sasniedzis “piekto vilni”, obligātās vakcinācijas diktatūra ir fakts, atsevišķās zemēs (piem., Taivānā) vakcīnas izraisa lielāku mirstību nekā pats vīruss. Respektīvi, cilvēcei ir jāapgūst jauns zināšanu komplekss – “COVID” ābece. Tādējādi cilvēce iegūs elementāru priekšstatu par vīrusiem, vakcīnām, vakcinēšanu.

   Tiesa, noteikti nākas rēķināties ar objektīvas informācijas noklusēšanu, statistikas kropļošanu un oficiālās statistikas nepieejamību vispār, sabiedrību neinformējot par reālo notikumu gaitu. Tā, piemēram, Izraēlas valdības pandēmijai speciāli izveidotās padomes sēžu protokoliem un stenogrammām ir noteikts 30 gadu ilgs slepenības statuss. Savukārt Krievijā sabiedrība nevar iepazīties ar valsts oficiālo statistiku. Latvijā par 2020.gadu tika sniegtas statistiskās ziņas. Publikācijai “NRA.LV” bija virsraksts “No vēža pērn nomira 8 reizes vairāk nekā no Covid-19”. Tātad publicēti ir dati par mirstību pandēmijas pirmajā gadā. Nav aizmirstama baiļu, panikas, histērijas uzpūšana par “COVID” šausmīgi nāvējošo potenciālu. Tautas masu psihozes stimulēšanas galvenais instruments bija statistika par milzīgo mirstību no trakā vīrusa. Par to, ka statistikai nevar uzticēties, aizdomas bija jau no paša sākuma. Tagad tās apstiprinās dotajā publicētajā tekstā. Citēju visu tekstu: “Centrālās statistikas dati (CSP) liecina, ka visizplatītākais nāves cēlonis Latvijā 2020. gadā bija asinsrites sistēmas slimības. Pēc tam nākamo vietu nāves cēloņu statistikā ieņēma audzēji, tad nelaimes gadījumi, noslīkšana, traumas. 700 gadījumos kā nāves cēlonis bija noteikta Covid-19 saslimšana. Asinsrites sistēmas slimības Latvijā ir visizplatītākais nāves cēlonis: 2020. gadā no šīm slimībām valstī nomira 15,4 tūkstoši cilvēku jeb 53,4 % no mirušo kopskaita. Sieviešu mirstība no asinsrites sistēmas slimībām ir 1,2 reizes augstāka nekā vīriešu: uz 100 000 attiecīgā dzimuma iedzīvotāju 2020. gadā mirušas 885 sievietes un 725 vīrieši. Nākamā lielākā nāves cēloņu grupa ir audzēji. No tiem 2020. gadā miris 6,1 tūkstotis cilvēku. Vīriešu mirstība no audzējiem 1,2 reizes pārsniedz sieviešu mirstību. Trešo vietu nāves cēloņu struktūrā ieņem ārējie nāves cēloņi (nelaimes gadījumi, noslīkšana, traumas). 2020. gadā šo cēloņu rezultātā nomira 1,4 tūkst. cilvēki. Pēdējos gados mirstība no ārējiem nāves cēloņiem samazinās (piemēram, no 100 mirušajiem uz 100 000 iedzīvotāju 2010. gadā līdz 75 - 2020. gadā). Nelaimes gadījumos iet bojā trīs reizes vairāk vīriešu nekā sieviešu. 700 gadījumos kā nāves cēlonis noteikta Covid-19 saslimšana. Pirmie nāves gadījumi novēroti 2020. gada martā, taču gada nogalē saslimušo skaits strauji pieauga. Visvairāk saslimšana skāra vecāka gadagājuma cilvēkus - 88 % nāves gadījumos personām bija 60 vai vairāk gadi. Mirušo skaitā sieviešu un vīriešu proporcija ir līdzīga.”

   “COVID” ābecē noteikti ir populārā veidā jāiekļauj zināšanas par koronavīrusu un tā štammu rašanās cēloņiem. Tāpat ir nepieciešams sniegt masām saprotošu pārskatu par vakcinācijas vēsturi, vakcināciju kā medicīnas zinātnisko panākumu. Ābecē ir jābūt elementārām zināšanām par t.s. tradicionālajām vakcīnām un t.s. netradicionālajām vakcīnām. No cilvēkiem nav jāslēpj jaunas vakcīnas pārbaudes kārtība un vakcīnu nelabvēlīgās sekas. Par to ir jāstāsta ābecē. Tajā vajadzētu stāstīt arī par koronavīrusa “SARS-CoV-2” izcelsmi. Taču acīmredzot cilvēce nekad neuzzinās patiesību, jo vīruss visticamākais ir militārās bioloģijas produkts, ko netieši publiski ir apstiprinājis (pie reizes melojot valsts prezidentam Trampam) tik kompetents speciālists kā E.Fauči.

   Sava veida “COVID” ābece ir Sergeja Kurginjana kolosālais pētījums par pandēmiju. Pētījuma rezultāti ir internetā pieejami videoformā un tekstu formā.

  

86. Vakcinācijas industrija

 

   “COVID-19” pandēmija sekmēja industrijas jauna veida rašanos. Uz Zemes radās fenomens, ko nākas dēvēt par vakcinācijas industriju. Tā sastāv no diviem cieši saistītiem segmentiem: vakcīnu ražošanas un vakcinācijas. Tāpēc jauno industriju nevar dēvēt tikai par vakcīnu industriju. Jaunā industrija aptver arī savas produkcijas realizāciju – masveida vakcināciju. Piemērotāks ir apzīmējums “vakcinācijas industrija”.

   Vakcīnu ražošana kļuva rūpniecība – ražošana ar rūpnieciskām metodēm. Cilvēces vēsturē pirmo reizi ārstniecisko preparātu izgatavošana notiek kā mašinizēta lielražošana visai cilvēcei. Jaunās industrijas industrializācijas vēriens krietni pārsniedz tradicionālo industriju vērienu. Vakcinācijas industrija vēlas ar savu produkciju apgādāt visu cilvēci – ikvienu cilvēku, gan lielu vai mazu cilvēku, šajā Saulē. Tāds mērķis nav nevienam citam industrijas veidam. Turklāt vakcinācijas industrijā eksistē vairākas specifiskas nostādnes. Runa nav tikai par vakcīnu lielražošanu kā ļoti dāsnu biznesu. Runa ir arī par vakcīnu nepārtrauktu piegādi cilvēcei. Vakcinācijas industrija paredz nemitīgu vakcīnu ražošanu un lietošanu. Cilvēkiem būs regulāri jālieto vakcīnas visu atlikušo mūžu. Lai to panāktu, vakcinācijas industrija sadarbībā ar politisko varu uz Zemes visās valstīs tiecas realizēt obligātās vakcinācijas politiku. Vakcinācijai ir jākļūst par katra cilvēka identitātes pazīmi, tikai vakcinētajiem cilvēkiem dodot iespēju strādāt, atrasties sabiedrībā, komunicēt ar citiem cilvēkiem u.tml. Vakcinācija tiek pārvērsta par cilvēka socializācijas atribūtu. Bez vakcinācijas cilvēks nav pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Nevakcinētie cilvēki ir nesaudzīgi jāpakļauj diskriminācijas, izolācijas, marginalizācijas, dehumanizācijas visiem iespējamajiem formātiem.

   Vakcinācijas industrijai ir divas prioritātes: 1) triljoniem dolāru vērtā biznesa attīstība un 2) cilvēces obligāto vakcināciju maksimāli izmantot ekonomiskai, sociālai, ģeopolitiskai, ekoloģiskai, tehnoloģiskai “lielai pārlādēšanai”, kas ir globālisma prozelītu mērķis un kam kopumā kalpo pandēmija/parapandēmija.

85. Ekosatelīts

 

 

   Demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) ir vairāki stabili destruktīvi satelīti (pavadoņi, miesassargi). Tie ir relatīvi atsevišķi tendēti procesi. Tie sākās un virzās kā patstāvīga secīgu darbību virkne tajā pašā laikā, kad sākās un virzās demogrāfiskā pāreja. Patiesībā procesu patstāvība ir nosacīta. Faktiski tiekamies ar demogrāfiskās pārejas organiskiem komponentiem. Destruktīvos satelītus dzemdē demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāte – cilvēku psihiskais stāvoklis kā demogrāfiskās pārejas sekas. Demogrāfiskā pāreja cilvēkos uzkurina noteiktu psihisko noskaņojumu, kas atspoguļojas cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Tādi satelīti ir ne tikai digitālā galaktika (interneta informācijas/komunikācijas digitālās tehnoloģijas) un patērēšanas sabiedrība (patērēšanas ideoloģija un prakse), bet arī ekoloģiskais satelīts (ekosatelīts). Runa ir par globālisma mafijas maniakālo attieksmi pret t.s. klimata katastrofu. Cilvēce tiek nemitīgi biedēta ar klimata katastrofu kā sekas klimata izmaiņām. ASV valdības dokumentos, piemēram, ir skaidrots, ka klimata katastrofa izraisa konfliktus starp valstīm un veicina cilvēku migrāciju.Temperatūras pieaugums un jūras līmeņa paaugstināšanās apdraud ekonomiku, veicina nabadzību. Klimata sasilšana izraisa uragānus, mežu ugunsgrēkus, plūdus. Pandēmijas laikā klimata katastrofa pat tika sludināta kā galvenā cilvēces nelaime un daudz lielāk drauds nekā koronavīrusi. Tas ir iespējams vienīgi specifiski odiozā apziņā – demogrāfiskās pārejas specifiski odiozajā mentalitātē, kas sastopama sociumā un tās elites traumētākajā daļā (globālisma mafijā). Tikai psihiski neadekvāti politiķi var politiskā “piāra” akcijās izmantot slimus bērnus. Ekoaktīviste Grēta Tunberga sirgst ar Aspergera sindromu, obsesīvi kompulsīvu un selektīvu mutismu. Viņa trīs reizes tika nominēta Nobela miera prēmijai un ir klimatisko hunveibīnu sektas populārs instruments.

 

 

84. Zināšanu fragmenti (12)

 

v  Digitālo galaktiku (piem., interneta placdarmu) eiropeīdi radoši un ar lielu entuziasmu sāka veidot tajā laikā, kad sākās Rietumu civilizācijas pagrimums postmodernisma un neoliberālisma formātos. Digitālā galaktika strauji attīstījās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā. Tas ir ļoti nelabvēlīgs laiks “baltajai” rasei. Šī laika aktīvākais trends ir bojāeja. Kā redzam, bojāejas laikā civilizācijā ir iespējami ģeniāli radoši procesi. Turklāt tik ģeniāli radoši procesi, ka tie ir spējīgi radikāli transformēt sabiedrības apziņu. Taču aktuāls ir jautājums, kādā virzienā tiek transformēta sabiedrības apziņa. XXI gs. satraukums par digitālās galaktikas negatīvajām antropoloģiskajām sekām ir ļoti aktuāls. Internets, digitālās tehnoloģijas, sociālie tīkli, viedie telefoni nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēkiem. Par to ir daudzi pētījumi. Tādējādi sanāk, ka patiesībā digitālā galaktika ir konģeniāla vispārējai bojāejai. Digitālo galaktiku patiesībā ir jāvērtē kā demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitātes produktu; proti, bojāejas mentalitātes produktu. Bojāejas laikā civilizācijā nav iespējami pozitīvi, garīgi labvēlīgi radošie procesi. Priekšstats par tādu iespēju ir pašapmāns, fikcija. Tā, piemēram, sociālo tīklu monopolizācija XXI gs. ASV un citur izraisīja totālu morālo krīzi, sagraujot uzticību informācijai, vārda brīvībai, cilvēka tiesībām, demokrātijai utt. Digitālās galaktikas pamatkomponents, proti, informācijas segments, kļuva morālās deģenerācijas fundamentāls veicinātājs.

v  Demogrāfiskās pārejas stabils destruktīvs satelīts (pavadonis, miesassargs) ir ne tikai digitālā galaktika, bet arī patērēšanas sabiedrības sociāli ideoloģiskais koncepts. Tas ir pamatā t.s. patērēšanas sabiedrībai Rietumu civilizācijā. Sociāli ideoloģiskais diskurs par patērēšanas sabiedrību kā cilvēku labklājības oāzi Rietumos sākās XX gs. 60. gados. Tātad sākās reizē ar demogrāfisko pāreju (1960-2050). Nepieciešamība izveidot patērēšanas sabiedrību kļuva “balto” cilvēku dzīves mērķis. Pie kā tas ir novedis, bija redzams jau XX gs. otrajā pusē. Savukārt XXI gs. bezjēdzīgā patērēšana jau ir tik lielā mērā degradējusi masu cilvēku apziņu, ka ir nepieciešams fiksēt jaunu būtņu – postcilvēku – ģenēzi. Patērēšana ir kļuvusi bojāejošās eiropeīdu rases tagadnes izbaudīšanas viens no galvenajiem veidiem.

v  Jēdziens “demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāte” ir nepieciešams. Nepieciešamību nosaka un pamato dzīves konkrētas mentālās izpausmes. Demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāte tāpat kā jebkura laikmeta mentalitāte attiecas uz cilvēku domāšanas veidu, dzīves uztveri un emocionālo ievirzi. Arī demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāti konsolidē tas, kas attiecas uz psihi, apziņu, kam ir intelektuāls raksturs – attiecas uz domāšanu, prātu, zināšanām, vērtībām, normām. Demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāte ir orientēta uz tagadni - tagadnes dzīves iespēju izbaudīšanu. Pagātnes un nākotnes tematika nefigurē. Tā ir mentalitāte, kas sekmēja bezprāta diktatūru un vakcinācijas programmu kontrproduktivitāti koronavīrusa pandēmijas laikā 2020.-2021.g. 

v  Pateicoties demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitātei, pandēmija tika pārvērsta par parapandēmiju. Tas varēja notikt tāpēc, ka sabiedriskās apziņas haotizācija bija jau pirms vīrusa “SARS-CoV-2” izlaišanas/izbēgšanas no militārās bioloģijas laboratorijas. Ķīnā momentā izolēja slimos. Rietumos momentā sāka izolēt un vajāt veselos cilvēkus. Tā, piemēram, Austrijas kanclers 2021.gada oktobrī piedāvāja piecu pakāpju plānu veselo cilvēku ierobežošanai (karantīnai, “mājsēdei” u.tml.). Viņa pārliecībā visa atbildība gulstas uz nevakcinētajiem, it kā preparāti vārdā “vakcīna” 100% aizsargātu. Arī tad, kad masveidā sāka slimot vakcinētie, valstu politiķi neatsacījās no veselo cilvēku vajāšanas, diskriminācijas, getoizācijas utt.

·       Demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitātes specifiskajā kontekstā ir jāvērtē informācija par pandēmiju. Tas attiecas arī uz informācijas slēpšanu. Piemēram, Izraēlā valdības “kovidpadomes” protokoliem un stenogrammām ir slepenības augstākais statuss uz 30 gadiem. Savukārt 2021.gada 23.oktobrī Rīgas medijs “nra.lv” publicēja samērā uzticamu materiālu. Jau tā virsraksts ir pārsteidzošs: “No vēža pērn nomira 8 reizes vairāk nekā no Covid-19”. Publicētas ir statistiskās ziņas par mirstību 2020.gadā. Tātad par mirstību pandēmijas pirmajā gadā. Nav aizmirstama baiļu, panikas, histērijas uzpūšana par kovida šausmīgi nāvējošo potenciālu. Tautas masu psihozes stimulēšanas galvenais instruments bija statistika par milzīgo mirstību no trakā vīrusa. Par to, ka statistikai nevar uzticēties, aizdomas bija jau no paša sākuma. Tagad tās apstiprinās dotajā publikācijā. Taču nekas nemainījās sabiedriskajā domā. Latvieši doto publikāciju atstāja bez ievērības. Netika pieprasīta objektīva informācija par 2021.gadu. Latvieši turpināja izbaudīt mema “vakcinācija” zombējošo tvanu it kā nekas nebūtu noticis. Tas, ka valdība melo, latviešus neuztrauc. Kā zināms, memu efektivitāte ir atkarīga no sabiedrības gribas un spējas pretoties zombēšanai.

v  Civilizācijas norieta, bojāejas laikā niecīgs ir sociālais instinkts aizstāvēt patiesību, godīgumu, gudrību, kompetenci, garīgumu. Pandēmijas/parapandēmijas mēnešos nav konstatējams sociālais instinkts aizstāvēties pret obligātās vakcinācijas diktatūru, cilvēku čipizāciju, veselo cilvēku diskrimināciju. Sabiedrība ir amorfa bez kolektīvās pašaizsardzības spēka. Sabiedrībā valda depresija un cilvēku noslēgtība sevī. Nav spilgtu personību sociāli kumulatīvai darbībai ar kumulatīvu efektu. Valda neuzticība viens otram, pašcieņas trūkums, morālais traumatisms.

v  Civilizācijas norieta, bojāejas laikā saglabājas radikālu izmaiņu faktori. Radikālas izmaiņas notiek turbulentos (virpuļveidīgos) apstākļos un tās radītās bifurkācijas (sazarošanās vairākās daļās) rezultātā. Bifurkācija ir jāizmanto sociālajai transformācijai, lai sabiedrību pagrieztu uz jauna pozitīva ceļa. Ja tas nenotiek, tad nekas nemainās (saglabājas iracionāla, deģeneratīva patoloģija) vai visu pārņem savā varā destruktīvie, reakcionārie, antinacionālie, dehumanizācijas spēki. Ja sabiedrībā ir nepieciešams izmainīt kundzības un pakļautības sadalījumu, tad tam vispiemērotākais faktors ir bifurkācijas laiks. Tāds laiks bija “perestroikas/atmodas” laiks, ko meistarīgi izmantoja PSKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti. Politiskās mutācijas lēni uzkrājas. Nepieciešama liela politiskā pacietība, ja ir griba kaut ko radikāli izmainīt. Nākas samierināties ar parlamenta smieklīgo arhaiskumu, tautas politiskās pārstāvniecības degradāciju, iespēju tautas viedokļa pārstāvniecību internetā realizēt idiotiem un deģenerātiem. Politiskās industrijas nākotne ir bez pasionaritātes. Dominē Edipa komplekss – likvidēt līdzcilvēkus politikā, valsts pārvaldē, tautas pārstāvniecībā. Pandēmijas/parapandēmijas laikā medicīnas zinātniskās kompetences un profesionālā korektuma vietā uzplauka amokāls moderni elegants tirānisms.

v  Globālās demogrāfiskās pārejas laika sociuma un tā elites garīgais stāvoklis un tā ietekmētā interneta sociālo tīklu darbība ir veicinājusi jauna tipa cenzūras rašanos. Cenzūra ir kļuvusi masu fenomens ar visiem tipiskajiem masu fenomenu atribūtiem. Turklāt cenzēšanas objekts tagad nosacīti ir visa cilvēce. Interneta sociālo tīklu darbībai ir cilvēces mērogs. Ja carisma un padomju laikā latviešu radošo darbību Pēterburgā un Rīgā cenzēja tikai viens cenzors, tad tagad cenzoru skaits sniedzas vairākos simtos. Tas attiecas uz “Facebook” (FB). Rīgā FB cenzē “satura uzraudzības biroja” apmēram 150 “satura uzraugi”. Tādi “satura uzraugi”, saprotams, ir arī citās zemēs. Viņu skaits sniedzas daudzos tūkstošos. Faktiski ir radusies jauna sociālā kasta no gados jauniem cilvēkiem. Tā, piemēram, zinot latviešu jaunās paaudzes izglītotības, morāles, intelektuālās kapacitātes, kā arī nacionālā patriotisma, sociālās atbildības, profesionālās ētikas vispārējo līmeni, nav grūti novērtēt “satura uzraudzības biroja” darbinieku cilvēcisko un profesionālo kvalitāti. Cenzūras jaunā tipa misija esot “cīnīties pret manipulēšanu ar sabiedrību”. Ko tas praktiski nozīmē, FB nesaudzīgi uzskatāmi demonstrēja ASV, līdz pasaules galam nobloķējot sava valsts prezidenta kontus sociālajos tīklos. Neapšaubāmi, jaunā tipa cenzūra ir globālisma mafijas “aukstais ierocis”. Globālisma mafija nevar iztikt bez cenzūras – nevēlamas informācijas inkvizīcijas. Sociuma un tās elites garīgais pagrimums vēl nav tik totāls, lai vairs nebūtu sastopama racionāla, objektīva, godīga un morāli atbildīga attieksme pret dzīvi un savu darbu. To spilgti apliecina politiķu un mediķu starptautiskā kritika pandēmijas/parapandēmijas mēnešos. “Satura uzraugu” pienākums ir nepieļaut kritiskas informācijas publicēšanu.

v  Jaunā tipa cenzūra neapšaubāmi saskaras ar vārda brīvības robežas reglamentēšanu. Tas nav vienkārš process. Vārda brīvības (ko drīkst teikt un ko nedrīkst teikt) robeža principā nav nosakāma. Eksistē sena prasība politiķiem neiejaukties vārda brīvības noteikšanā. Jo politiķi būs atturīgāki, jo visiem būs labāk. Tā ir bijis vienmēr, un tā ir arī tagad.    

v  ASV obligātajai vakcinācijai visvairāk pretojas policisti un ugunsdzēsēji. 2021.gada oktobrī pasaulē visvairāk vakcinētie bija portugāļi (87%); ASV – 57%, Izraēla – 63%.    

v  Itālijā sabiedriskās domas centrā ir “melnā piektdiena” – 2021.gada 15.oktobris,  kas ir pandēmijas diktatūras sākums ar kovida sertifikātiem (“zaļajām pasēm”). Tiek strikti nodalīti cilvēki vakcinētajos un nevakcinētajos. Vakcinēta cilvēka statusu var iegūt pēc 2 dozēm vai izslimošanas. Bez “zaļās pases” nevar strādāt; respektīvi, iegūt iztikas līdzekļus. Itāļi izsakās par “verdzības sertifikātu”. Itālijā 2021.gada septembrī bija vakcinēti 75%; valdība vēlas panākt 90%. Itālijā var izmantot arī testus, kuri derīgi 48 stundas. Vislētākais tests maksā 22,-eiro; nepieciešami 13 testi mēnesī (300 eiro).

v  “Pfizer” bijušais viceprezidents vācietis Dr.Michael Yoadon jau no 2020.gada pavasara ļoti būtiski, kritiski izsakās par vakcīnām un vakcināciju. Tā, piemēram, viņš ir sagatavojis videolekciju “Mēs stāvam pie elles vārtiem”. Viņš, protams, ir lietas kursā par Big Pharma darbību.  

83. Kovidnoziedzības pierādījumi

 

 

   2021.gada 23.oktobrī Rīgas medijs “nra.lv” publicēja negaidīti drosmīgu un reizē simtprocentīgi pārliecinošu un uzticamu materiālu. Jau tā virsraksts ir pārsteidzošs uz vispārējo melu fona: “No vēža pērn nomira 8 reizes vairāk nekā no Covid-19”.

   Publicētas ir statistiskās ziņas par mirstību 2020.gadā. Tātad par mirstību pandēmijas pirmajā gadā. Nav aizmirstama baiļu, panikas, histērijas uzpūšana par kovida šausmīgi nāvējošo potenciālu. Tautas masu psihozes stimulēšanas galvenais instruments bija statistika par milzīgo mirstību no trakā vīrusa. Par to, ka statistikai nevar uzticēties, aizdomas bija jau no paša sākuma. Tagad tās apstiprinās dotajā publicētajā tekstā.

   Citēju visu tekstu: “Centrālās statistikas dati (CSP) liecina, ka visizplatītākais nāves cēlonis Latvijā 2020. gadā bija asinsrites sistēmas slimības. Pēc tam nākamo vietu nāves cēloņu statistikā ieņēma audzēji, tad nelaimes gadījumi, noslīkšana, traumas. 700 gadījumos kā nāves cēlonis bija noteikta Covid-19 saslimšana. Asinsrites sistēmas slimības Latvijā ir visizplatītākais nāves cēlonis: 2020. gadā no šīm slimībām valstī nomira 15,4 tūkstoši cilvēku jeb 53,4 % no mirušo kopskaita. Sieviešu mirstība no asinsrites sistēmas slimībām ir 1,2 reizes augstāka nekā vīriešu: uz 100 000 attiecīgā dzimuma iedzīvotāju 2020. gadā mirušas 885 sievietes un 725 vīrieši.
Nākamā lielākā nāves cēloņu grupa ir audzēji. No tiem 2020. gadā miris 6,1 tūkstotis cilvēku. Vīriešu mirstība no audzējiem 1,2 reizes pārsniedz sieviešu mirstību.
Trešo vietu nāves cēloņu struktūrā ieņem ārējie nāves cēloņi (nelaimes gadījumi, noslīkšana, traumas). 2020. gadā šo cēloņu rezultātā nomira 1,4 tūkst. cilvēki. Pēdējos gados mirstība no ārējiem nāves cēloņiem samazinās (piemēram, no 100 mirušajiem uz 100 000 iedzīvotāju 2010. gadā līdz 75 - 2020. gadā). Nelaimes gadījumos iet bojā trīs reizes vairāk vīriešu nekā sieviešu.
700 gadījumos kā nāves cēlonis noteikta Covid-19 saslimšana. Pirmie nāves gadījumi novēroti 2020. gada martā, taču gada nogalē saslimušo skaits strauji pieauga. Visvairāk saslimšana skāra vecāka gadagājuma cilvēkus - 88 % nāves gadījumos personām bija 60 vai vairāk gadi. Mirušo skaitā sieviešu un vīriešu proporcija ir līdzīga.”

   Nav iespējams atturēties no vairākiem jautājumiem. Saprotams un diemžēl, retoriskiem jautājumiem. Vai nācijas tēvs, Saeima, kariņvaldība, mediji, ārsti atvainosies tautai par savu negodīgo, manipulatīvo, savtīgo, melīgo, nacionāli noziedzīgo un sociāli noziedzīgo rīcību 2020.gadā pandēmijas sakarā? Vai tiks sodīti kovidnoziedznieki? Vai tagad tautai tiks sniegta objektīva informācija par pandēmijas reālo statistiku 2021.gadā? Vai nācijas tēvs, Saeima, kariņvaldība, mediji, ārsti turpinās savu melīgi noziedzīgo politiku un profesionālo darbību jeb tai tiks pielikts punkts un Latvijā sāksies dzīve atbilstoši veselajam saprātam, pandēmijas konkrētajai apdraudētībai, atbilstoši cilvēku tiesību konstitucionālajām normām bez noziedzīgas tendētības?

 

 

 

82. Garantētais brāķis

 

   Pēcpadomju Latvijas procesu un parādību jebkuram analītiskam izklāstam ir garantēts brāķis, ja netiek ievēroti divi nosacījumi. Sauksim tos par metodoloģiskiem nosacījumiem, jo patiešām runa ir par vispārīgo principu kopumu. Neņemot vērā divus metodoloģiskos nosacījumus, analītiskās darbības rezultāts būs nepilnīgs, aplams, kropls, tendenciozs, neobjektīvs, konjunktūrisks, konformistisks, nodevīgs, renegātisks u.tml. Vārdu sakot, rezultāts būs brāķis, un tas ir 100% garantēts. Turpretī abu metodoloģisko nosacījumu ievērošana ir zināms nodrošinājums sasniegt kvalitatīvu rezultātu, bet nevis brāķi.

   Pirmais nosacījums attiecas uz latviešu tautas vērtējumu. Brāķi sekmē naivā paļaušanās uz latviešu saprātu, spēju un gribu dzīvot cilvēciski. Etniskais optimisms ir pilnīgi nepamatots un neatbilst etnosa attīstības līmenim un dzīves reālijām. Valsts prezidents, parlaments, valdība, kantoru birokrātija ir ideāli konģeniāla latviešu tautas kvalitātei. Smieklīgi ir nošķirt tautu no tās kalpiem un katrus raksturot krasi atšķirīgos un diametrāli pretējos epitetos. Epiteti ir vieni un tie paši gan tautai, gan tās deleģētajiem tautas kalpiem.

   Tā, piemēram, pašlaik (2021.g. oktobrī) vieni un tie paši epiteti ir jālieto gan kariņu, levitu, pavļutu identifikācijā, gan latviešu tautas identifikācijā. Un turpmāk nekas nemainīsies! Ne velti tautas lielākie glābēji, jaunie lāčplēši, ir fundamentāli neadekvāti tipi – pļaviņi, vasiļevski, putņiki, gobzemji. Savukārt saits “govidgudrie” ar tajā publicētajiem fotoportretiem ir etniskā stāvokļa šaušalīgs vizuālais apliecinājums. Konģenialitātes princips ir ne tikai teicienā “kāda tauta – tāda valdība”, bet arī teicienā “seja ir dvēseles spogulis”.

   Turklāt etniskais optimisms nav iespējams attiecībā uz “baltās” rases un tajā skaitā latviešu tautas likteni demogrāfiskās pārejas laikā. Demogrāfiskās pārejas drausmīgās sekas ir labi zināmas un tiek konkrēti izbaudītas ne tikai garīgajā kultūrā (brektes, bikšes, ģelži u.c.). Tāpēc ir naivi aicināt “cilvēki, esiet modri!”. Par tautas inteliģences reālo intelektuālo un morālo stāvokli liecina slavenās debilās tirādes: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.” "Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs attiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties, kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts "peldēt starp haizivīm". Galvenais "trūkums" - demokrāts," "Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram... Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu! Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur, draugi, ikviens esam roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu!" 

   Būtu labi, ja atbalstītu tikai viens “Es”. Taču tā nav. Atbalsts ir masveidīgs, konsekvents, lepns, padevīgs, laizošs, konstants.

   Otrs nosacījums attiecas uz valsti. Lai izvairītos no brāķa, obligāti ir jāņem vērā patiesība par valsti. “Otrā republika” ir šausmīga fikcija, fantastisks pašapmāns, unikāla nelietība un nacionālā nodevība. Aizvadītajos 30 un vairāk gados “otrā republika” nav “pirmās republikas” turpinājums, bet gan padomju varas turpinājums izcili melīgā, talantīgi manipulatīvā veidā ar “atmodas” un “perestroikas” graujošajiem projektiem. Latviešu tauta tika šausmīgi piekrāpta, jo Latvijā varu saglabāja LKP/VDK nomenklatūras kadri (Gorbunovs u.c.), kurus jau no paša sākuma atbalstīja trimdas barveži nacionālie nodevēji (Meierovics u.c.). Latviešu tautā šī šaušalīgā krāpšanās nekad nav nosodīta un nekad nav sastapusies ar sociāli politisko pretestību. Latviešu tauta vienmēr ir bijusi masveidā apmierināta un morāli atbalstījusi gan “prihvatizāciju”, gan kriminālā kapitālisma iekārtu ar organizētās noziedzības nesodamību. 2003.gada 20.septembrī latviešu tauta masveidā (66,97%) atbalstīja atsacīšanos no valstiskās neatkarības. Valstiskā neatkarība, nacionālā brīvība Latvijā vairs nav vērtība. Velme atgūt neatkarību neeksistē. Toties eksistē maniakāla paklausība un padevība jaunajiem saimniekiem. Par to latvieši pat nekaunās publiski atzīties. 2021.gada 22.oktobrī interneta medijā “nra.lv” ģenerālprokurors Juris Stukāns par stāvokli Latvijas finanšu sistēmā atzinās: "Tā nav problēma, tā ir aktualitāte. Un kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka Latvijai Amerika uz to norādīja un pieprasīja, lai mēs to darītu, un mēs visi to darām.” Viņa atzīšanos žurnālists komentē atklāti precīzi: “Tas jau iepriekš bija zināms, ka Latvijas finanšu sistēmas kapitālais remonts sākts pēc sabiedroto pieprasījuma. Caur ASV vēstniecību tika nodots pasūtījums Latvijas lielākās nacionālās komercbankas “ABLV Bank” pašlikvidācijas procesu aizstāt ar piespiedu likvidāciju un bankas īpašniekus ielikt cietumā, kas gan pagaidām nav izdarīts. Finanšu ministrijā ASV vēstniecība “tehniskās palīdzības ietvaros” ielika savu konsultantu, lai uzraudzītu nepieciešamo normatīvo aktu virzību. Un šobrīd likumi ir sagrozīti tā, ka procesu virzītāji faktiski pārkāpj Satversmes 105. pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz īpašumu”.

   Arī tautas masu un tās tautas kalpu attieksme pret pandēmiju pilnā mērā apstiprināja to, ko jau sen par latviešiem zināja, piemēram, Merķelis, Augusts Bīlenšteins, Vilhelms Ostvalds, Alfrēds Rozenbergs, Staļins, brāļi Kaudzītes, Andrejs Upīts, Purvītis, Rozentāls, Valters.