82. Garantētais brāķis

 

   Pēcpadomju Latvijas procesu un parādību jebkuram analītiskam izklāstam ir garantēts brāķis, ja netiek ievēroti divi nosacījumi. Sauksim tos par metodoloģiskiem nosacījumiem, jo patiešām runa ir par vispārīgo principu kopumu. Neņemot vērā divus metodoloģiskos nosacījumus, analītiskās darbības rezultāts būs nepilnīgs, aplams, kropls, tendenciozs, neobjektīvs, konjunktūrisks, konformistisks, nodevīgs, renegātisks u.tml. Vārdu sakot, rezultāts būs brāķis, un tas ir 100% garantēts. Turpretī abu metodoloģisko nosacījumu ievērošana ir zināms nodrošinājums sasniegt kvalitatīvu rezultātu, bet nevis brāķi.

   Pirmais nosacījums attiecas uz latviešu tautas vērtējumu. Brāķi sekmē naivā paļaušanās uz latviešu saprātu, spēju un gribu dzīvot cilvēciski. Etniskais optimisms ir pilnīgi nepamatots un neatbilst etnosa attīstības līmenim un dzīves reālijām. Valsts prezidents, parlaments, valdība, kantoru birokrātija ir ideāli konģeniāla latviešu tautas kvalitātei. Smieklīgi ir nošķirt tautu no tās kalpiem un katrus raksturot krasi atšķirīgos un diametrāli pretējos epitetos. Epiteti ir vieni un tie paši gan tautai, gan tās deleģētajiem tautas kalpiem.

   Tā, piemēram, pašlaik (2021.g. oktobrī) vieni un tie paši epiteti ir jālieto gan kariņu, levitu, pavļutu identifikācijā, gan latviešu tautas identifikācijā. Un turpmāk nekas nemainīsies! Ne velti tautas lielākie glābēji, jaunie lāčplēši, ir fundamentāli neadekvāti tipi – pļaviņi, vasiļevski, putņiki, gobzemji. Savukārt saits “govidgudrie” ar tajā publicētajiem fotoportretiem ir etniskā stāvokļa šaušalīgs vizuālais apliecinājums. Konģenialitātes princips ir ne tikai teicienā “kāda tauta – tāda valdība”, bet arī teicienā “seja ir dvēseles spogulis”.

   Turklāt etniskais optimisms nav iespējams attiecībā uz “baltās” rases un tajā skaitā latviešu tautas likteni demogrāfiskās pārejas laikā. Demogrāfiskās pārejas drausmīgās sekas ir labi zināmas un tiek konkrēti izbaudītas ne tikai garīgajā kultūrā (brektes, bikšes, ģelži u.c.). Tāpēc ir naivi aicināt “cilvēki, esiet modri!”. Par tautas inteliģences reālo intelektuālo un morālo stāvokli liecina slavenās debilās tirādes: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.” "Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs attiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties, kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts "peldēt starp haizivīm". Galvenais "trūkums" - demokrāts," "Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram... Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu! Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur, draugi, ikviens esam roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu!" 

   Būtu labi, ja atbalstītu tikai viens “Es”. Taču tā nav. Atbalsts ir masveidīgs, konsekvents, lepns, padevīgs, laizošs, konstants.

   Otrs nosacījums attiecas uz valsti. Lai izvairītos no brāķa, obligāti ir jāņem vērā patiesība par valsti. “Otrā republika” ir šausmīga fikcija, fantastisks pašapmāns, unikāla nelietība un nacionālā nodevība. Aizvadītajos 30 un vairāk gados “otrā republika” nav “pirmās republikas” turpinājums, bet gan padomju varas turpinājums izcili melīgā, talantīgi manipulatīvā veidā ar “atmodas” un “perestroikas” graujošajiem projektiem. Latviešu tauta tika šausmīgi piekrāpta, jo Latvijā varu saglabāja LKP/VDK nomenklatūras kadri (Gorbunovs u.c.), kurus jau no paša sākuma atbalstīja trimdas barveži nacionālie nodevēji (Meierovics u.c.). Latviešu tautā šī šaušalīgā krāpšanās nekad nav nosodīta un nekad nav sastapusies ar sociāli politisko pretestību. Latviešu tauta vienmēr ir bijusi masveidā apmierināta un morāli atbalstījusi gan “prihvatizāciju”, gan kriminālā kapitālisma iekārtu ar organizētās noziedzības nesodamību. 2003.gada 20.septembrī latviešu tauta masveidā (66,97%) atbalstīja atsacīšanos no valstiskās neatkarības. Valstiskā neatkarība, nacionālā brīvība Latvijā vairs nav vērtība. Velme atgūt neatkarību neeksistē. Toties eksistē maniakāla paklausība un padevība jaunajiem saimniekiem. Par to latvieši pat nekaunās publiski atzīties. 2021.gada 22.oktobrī interneta medijā “nra.lv” ģenerālprokurors Juris Stukāns par stāvokli Latvijas finanšu sistēmā atzinās: "Tā nav problēma, tā ir aktualitāte. Un kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka Latvijai Amerika uz to norādīja un pieprasīja, lai mēs to darītu, un mēs visi to darām.” Viņa atzīšanos žurnālists komentē atklāti precīzi: “Tas jau iepriekš bija zināms, ka Latvijas finanšu sistēmas kapitālais remonts sākts pēc sabiedroto pieprasījuma. Caur ASV vēstniecību tika nodots pasūtījums Latvijas lielākās nacionālās komercbankas “ABLV Bank” pašlikvidācijas procesu aizstāt ar piespiedu likvidāciju un bankas īpašniekus ielikt cietumā, kas gan pagaidām nav izdarīts. Finanšu ministrijā ASV vēstniecība “tehniskās palīdzības ietvaros” ielika savu konsultantu, lai uzraudzītu nepieciešamo normatīvo aktu virzību. Un šobrīd likumi ir sagrozīti tā, ka procesu virzītāji faktiski pārkāpj Satversmes 105. pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz īpašumu”.

   Arī tautas masu un tās tautas kalpu attieksme pret pandēmiju pilnā mērā apstiprināja to, ko jau sen par latviešiem zināja, piemēram, Merķelis, Augusts Bīlenšteins, Vilhelms Ostvalds, Alfrēds Rozenbergs, Staļins, brāļi Kaudzītes, Andrejs Upīts, Purvītis, Rozentāls, Valters.