19. Klasiskais potenciāls

 

 

   Runa ir par dehumanizācijas vēsturiski klasisko potenciālu. Pagātnē eksistē daudz kas tāds, kas var noderēt globālisma prozelītu uzspiestajai dehumanizācijai.   

   Dehumanizācijas objekts, saprotams, ir cilvēks. Dehumanizācija ir cilvēciskuma sagraušana cilvēkā. Dehumanizācijā neeksistē cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņa pret cilvēkiem. Dehumanizācijā humānisma vietā ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tāpēc ir nepieciešams aizstāvēt cilvēku. To var dažādi darīt. Viens veids ir cilvēka filosofiskā nostiprināšana. Cilvēks vienmēr ir bijis filosofijas uzmanības centrā. Par cilvēku filosofijā ir pateikts ļoti daudz. Pateikts ir galvenais. Un, lūk, tagad ir nepieciešams galvenās filosofiskās atziņas par cilvēku apkopot un tām dot ērtu izmantošanas formu. Tas, pirmkārt. Otrkārt, pastāv iespēja, ka dažādu destruktīvo procesu rezultātā filosofiskās atziņas par cilvēku pārvērtīsies arhaiskā nevajadzībā un vispār tiks aizmirstas. Jau XXI gadsimta sākumā ir biezs cilvēku slānis bez minimālas intereses par garīgumu, cilvēka dzīves jēgu, cilvēka filosofisko interpretāciju. Tas ir novērojams ne tikai masu cilvēku biezumos, bet arī inteliģences pūžņos.

   Filosofijā cilvēks jeb precīzāk filosofijas cilvēks (cilvēks kā filosofijas rezultāts) nav sintezēts vienā noteiktā un visiem pieņemamā definīcijā. Attieksme pret cilvēku filosofijā ir ļoti dažāda. Tā tas ir arī zinātnē. Zināma vienprātība ir tikai par cilvēka atsevišķiem parametriem. Visi atzīst, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, cilvēkam ir apziņa, saprāts un spēja komunicēt. Vēl visi atzīst, ka cilvēks ir kultūras subjekts un reizē arī kultūras objekts. Cilvēks (subjekts) rada kultūru un kultūra ietekmē cilvēku (objektu). Cilvēks ir evolūcijas rezultāts. Pret to neviens neiebilst. Zinātnē un filosofijā cilvēka evolūciju sauc par antropoģenēzi. Savukārt jēdzienu “cilvēka daba” galvenokārt lieto filosofijā. Tajā nepastāv vienprātība par cilvēka dabu, kā arī par cilvēka būtību. Tiek uzskatīts, ka cilvēka būtību raksturo nemainīgas īpašības. Tās cilvēkā saglabājas vienmēr un ir nepieciešamas, lai cilvēks būtu cilvēks. Tādas nemainīgas īpašības ir griba, prāts, jūtas, garīgums, valoda.

   Bībelē cilvēks ir radīts kā līdzība Dievam. Ar Dieva palīdzību cilvēks pilnveidojas. Bībeliskā cilvēka interpretācija tika apšaubīta un atmesta Jaunajos laikos. Hēgelis lekcijās izteicās par Dieva nāvi – “Dievs nomira” (Gott starb). Ar laiku vārdi “Dievs nomira” izvērtās simboliskā tēlā. XIX gadsimta otrajā pusē jau tika deklarēta pilnīga atsacīšanās no Dieva. Par to ir runa Dostojevska prozā. Heidegers “Dievs nomira” saistīja ar metafizikas nāvi filosofijas pagrimuma laikmetā. Nīčem “Dievs nomira” bija liecība morālajai krīzei. “Dievs nomira” kļuva metafora postmodernisma filosofijā XX gadsimta otrajā pusē.    

   “Dievs nomira” ir dehumanizācijas vēsturiski klasiskā potenciāla iedarbīga sastāvdaļa. “Dievs nomira” ļoti pamatīgi veicina cinismu, nihilismu, sociālo darvinismu, nacismu, postmodernistisko ņirgāšanos Rietumu filosofiskajā domā, kas atstāja un joprojām atstāj dziļu ietekmi uz sociuma apziņu. Tā, piemēram, postmodernisma filosofija nav atmesta, bet joprojām funkcionē liberālās demokrātijas ideoloģijā un garīgajā kultūrā. Savukārt nīčisma filosofisko uzskatu sistēmai, kas sludina neierobežotu individuālismu, stipra cilvēka (pārcilvēka) kultu, atteikšanos no novecojušas ētikas un morāles normām, piekrīt ne tikai neonacisma fanāti. Tāpat nekur nav zudusi filosofiskā virziena “dzīves filosofija” ietekme ar tās slaveno tēzi par cilvēku kā “nepilnīgu dzīvnieku”. Zolā romāns “Cilvēks-zvērs” joprojām tiek izdots lielā tirāžā. Filosofi jūsmo par Kasīrera cilvēka apzīmējumu – “simbolisks dzīvnieks”. Dehumanizācijas motīvu restrikcija (ierobežošana) ir minimāla mūsdienu dzīves reālijās. Ideju cīņa neeksistē. Eksistē mežonīgu instinktu cīņa. Dehumanizācijas intelektuālie kreditori vada katedras, medijus, garīgās kultūras institūcijas. Globālisma prozelītu inkluzīvā kapitālisma projekta vadītājs kopš 2020.gada 14.decembra ir Romas pāvests. Par gaišu nākotni tiek filosofēts, diskutēts, gatavotas publikācijas. Taču nākas novērot nepatīkamu ainu: jo aktīvāk intelektuāļi pievēršas futuroloģijai, jo mazāk ļaužu masas interesē viņu nākotne. Sabiedrības kopīgais veselais saprāts (sensus communis) kļūst arvien pliekanāks. Ideologi, mediji nesaka un neraksta patiesību. Patiesība sagādā sāpes. Tas ir sen zināms. Tāpēc nav jāsāpina cilvēki. Skaistās vīzijās prāts un gars vieglāk aklimatizējas nekā rūgtā patiesībā. Iedomu vai sapņu tēli ir kļuvuši sociāli vērtīgāki nekā konkrēti nacionālie projekti, nākotnes modeļi, stratēģiskie orientieri.

   Dehumanizācijas vēsturiski klasiskā potenciāla iedarbīga sastāvdaļa ir zinātniski tehniskais progress (ZTP). Attieksme pret ZTP ir diametrāli pretēja. Vieni jūsmo un slavē, citi – kritizē un nolād. Abas puses piekrīt ZTP spējai izmainīt cilvēku un viņa dzīves infrastruktūru (plašāk – kultūru). Zinātniski tehnoloģiskā attīstība var stimulēt jauna bioloģiskā veida rašanos. Tas nebija tik stipri manāms iepriekšējās zinātniski tehniskajās revolūcijās (pašlaik ir ceturtā revolūcija). Taču mūsdienu zinātniski tehniskā revolūcija ļoti atklāti liecina par to, ka cilvēks būtiski izmainās. Jau ir ieviests jēdziens “postcilvēks”. Var noprast, ka postcilvēks tāpat ka cilvēks ir sabiedriska būtne. Taču uzmanīgi nākas izturēties pret postcilvēka apziņu, saprātu un spēju komunicēt. Tas attiecas arī uz postcilvēka tādām īpašībām (ja tās eksistē) kā griba, prāts, jūtas, garīgums, valoda. Visticamākais, tik tikko minētās īpašības paliks cilvēka monopols.

   Pirmajā zinātniski tehniskajā revolūcijā notika pāreja no roku darba uz mašīnu darbu. Tā bija rūpnieciskā revolūcija. Tās rezultātā izbūvēja dzelzceļus, sākās intensīvs urbanizācijas process un jauna sociālā strata – proletariāta – nostiprināšanās. Otrajā zinātniski tehniskajā revolūcijā centrā bija elektrības izmantošana. Cilvēku ikdienā ienāca telegrāfs, radio, dzīvojamo telpu un pilsētu ielu elektrifikācija. Trešajā zinātniski tehniskajā revolūcijā no XX gs. otrās puses dominēja rūpnieciskās ražošanas automatizācija un automātisko vadības sistēmu ieviešana. Proletariāts ar savu proletārisko kultūru vairs nebija vajadzīgs.  Ceturtajā, tagadnes, zinātniski tehniskajā revolūcijā valda mākslīgais intelekts, neirotīkli. Ja tiks ieviesta 5G (mobīlo sakaru piektā paaudze), tad varēs zināt, kurā istabā jeb mazmājiņā cilvēks atrodas ar savu mobīlo telefonu. Uz planētas tas visvairāk patīk ķīniešiem. Viņu publiskums, atklātība un labsirdība pret imperatora varu ir gēnos. Ķīnieši priecājas par 5G. Viņiem cilvēka privātās dzīves neaizskaramība nav vajadzīga. Eiropeīdiem ir savādāk. Eiropeīdi gan ciena privātās dzīves neaizskaramību, gan ciena privātās dzīves izsekošanu. Cilvēku izsekošanas sociālo praksi iesāka Rietumu lielās bankas. Tās vēlējās zināt kredītkaršu izmantošanas variantus. Savukārt pandēmija sniedza iespēju cilvēku izsekošanu maksimāli pilnveidot, piemēram, ar QR-Code (Quick Response Code).

   Par ZTP ģeniālā spīdekļa interneta un tā sociālo instrumentu spēju izmainīt līdz nepazīšanai cilvēka dabu lieliski zina ne tikai speciālisti. ZTP informācijas tehnoloģiju jomā ir izraisījis t.s. antropoloģisko pāreju. Tās laikā cilvēks garīgi ievērojami izmainās. Konstatējamas ir dažādas izmaiņas. No tām radikālākās ir klipveida domāšana, kategoriālās domāšanas atslēgšanās un nespēja refleksēt pašam savus izteikumus. Acīmredzama ir dissociācija – cilvēka pārvēršanās par funkciju un kompetenču komplektu bez spējas to kritiski apgūt. Totāla ir garīguma necienīšana, nevajadzība, izsmiešana.