10. Zināšanu fragmenti (2)

 

v  Cilvēks bez garīguma zaudē savu cilvēcisko substanci. Tātad zaudē būtību; zūd tas, kas cilvēkā ir viņa pamatā un viņā patstāvīgais. Garīguma avots ir ticība. Nebūt tai ir jūbūt ticībai Dievam. Ticības saknes, ticības motivācija, ticības vitālā nepieciešamība var mājot cilvēka iedabā, viņa inteliģentumā, viņa gara, dvēsele un prāta izsmalcinātībā, toleranti izturoties pret transcendentālām parādībām un tajā skaitā toleranti izturoties pret ticību Dievam. Garīguma avots ir ticība ideālajam, ticība ideāliem, ideālā organiska nepieciešamība. Ticība ir sava veida morālais imperatīvs – cilvēka morāli tikumiskā veidola sākums un turpinājums. Ticība tikumiski reglamentē cilvēka rīcību. Tikumiskais reglamentētājs kā ticības sastāvdaļa reglamentē garīgo esamību un it īpaši tādas parādības kā paļāvība, uzņēmība, drosme, cerības, entuziasms, dedzība, morālais atbalsts, morālais gars. Ticības pastāvēšana nav iespējama bez psihiskās motivācijas. Cilvēkam ir jājūt sevī garīguma nepieciešamība, ticības nepieciešamība. Ja tāda izjūta neeksistē, tad garīguma, ticības vietā uzkundzējas somātiskā motivācija – sava ķermeņa apkalpošana empīriski materializētā veidā, kas visbiežāk notiek preču-naudas attiecību veidā. Cilvēkiem piedāvā somātiskos pakalpojumus, un cilvēki pērk somātiskos pakalpojumus, kas mūsdienās ir milzīgs bizness.

v  Vācu klasiskās filosofijas ideālismu un ideālus ir nomainījis buržuāziskais mietpilsoniskums mūsdienu filosofu korporācijā.

v  Sociālismu, kas sevi pieteica vēsturiski nesen, var uzskatīt par feodālisma un kapitālisma sintēzi. Sociālismā ir sastopami gan feodālisma rudimenti, gan kapitālisma rudimenti. Tā, piemēram, sociālisma vienā no kroplākajiem mežģījumiem (boļševiku darbībā) tika aizliegtas grāmatas, laikraksti. Tika ieviesta stingra cenzūra. Tas praktiski nozīmēja ne tikai reliģiskās brīvības izskaušanu, bet arī mākslas un zinātnes brīvības izskaušanu.

v  Sociālismā kapitālisma rudiments ir ticība progresam. Ticība progresam ir kapitālisma konceptuālā esence. Ja nav nemitīga attīstība, tad nav progresa, un kapitālisms ir pusmiris vai miris. Progress ir kapitālisma nemitīgas attīstības galvenais faktors.

v  Sociālismā kapitālisma rudiments ir tautas dievināšana, izredzētības piedēvēšana tautai, attieksme pret tautu kā suverēnu. Kapitālismā aizsākās tautas glorifikācija, musināšana apzināties savu izredzētību u.tml. Tas viss aizstāja padevību, lēnprātību, pieticību, samierināšanos, pēc kā mudina tiekties Kristus. Maksims Gorkijs esot teicis “Бог есть народушко.” Tautas izredzētības mistifikācijas sākums esot jūdu kabalā – ezotēriskā un misticiskā mācībā jūdaismā.

v  Kapitālismā un sociālismā tautas apoloģētika, vienādošana ar Kristu kļuva svilinošas ekspluatācijas arguments. Tautas varas vārdā tika verdziski izmantoti cilvēku miljoni. Proletariāta diktatūra tika propagandēta kā tautas vara. Tas, ko vēlas tauta, ir likums visai sabiedrībai. Tautas apoloģētikai bija pelnītas sekas, sagādājot ne tikai holokausta ciešanas ebrejiem, bet milzīgas ciešanas arī citām tautām t.s. sociālisma sistēmā.