9. Kultūras tipa perspektīvas

  

   Globālais dehumanizācijas process noteikti izraisīs būtiskas pārmaiņas kultūras tipā. Tā tas būs visās kultūrās. No vairāk vai mazāk būtiskām pārmaiņām neizdosies izvairīties nevienai nacionālajai kultūrai. Katras tautas kultūru ietekmēs dehumanizācijas Melnā saule. Atšķirības ietekmes apjomā noteikti būs novērojamas. Tās būs atkarīgas no attiecīgā kultūras tipa spējas pretoties destruktīvajai Melnajai saulei. Tātad viss pamatā būs atkarīgs no attiecīgās kultūras īpašniekiem. Respektīvi, metodoloģiskā bumeranga principa: cilvēki rada kultūru un cilvēku radītā kultūra atspēlējas tās autoros. Kādi cilvēki, tāda kultūra; kāda kultūra, tādi cilvēki (tauta).

   Jēdziens “kultūras tips” zinātnē ir termins – vārds vai vārdu kopa, kas izteic kādu jēdzienu kādā mākslas, zinātnes vai tehnikas nozarē. Šajā gadījumā tas visvairāk attiecas uz kulturoloģiju kā zināšanu kompleksu par kultūru.

   Kultūras tips ir kultūras vienotības liecība. Kultūras vienotība ir visu kultūras elementu piederība vienam noteiktam tipam. Vēl var teikt – vienam garam, stilam, vienai pasaules izjūtai, vienam apziņas saturam, vienam pasaules uzskatam u.tml. Kultūras tips sniedz vienu ainu,  vienu mītu, vienu konceptuālismu. Kultūras tips stāv pāri visam. Kultūras tipam pakļaujas visi idejiskie centieni un visa celtnieciskā darbība politikā, ekonomikā, garīgajā kultūrā, ideoloģijā, reliģijā, valstiskumā, partejiskumā, zinātniskajā un mākslinieciskajā izziņā.

   Attiecīgās kultūras tips ir organiski saistīts ar noteiktu vidi – civilizācijām, citām kultūrām. Kultūra vienmēr ir ārējās pasaules ietekmes varā. Kultūras izolētība ir iespējama, bet arī tikai līdz zināmai ierobežai, ja kultūra deklarē izolāciju kā savu galveno misiju. Taču tradicionāli kultūra ir dziļi savīta ar ārējās pasaules kontinuumu – nepārtrauktu, secīgu parādību un procesu kopumu. Tas savukārt apliecina attiecīgā vēsturiskā laikmeta tipu. Katrā periodā ir laikmeta  dominējošais tips, ko var saukt par attiecīgā laikmeta vēsturisko stilu. Vēsturisko stilu atšķirības var būt ļoti spilgtas. Tā, piemēram, grūti ir iedomāties Sokrātu tramvajā vai Kantu Diogēna mucā. Katrs no viņiem asociējas tikai ar sava laikmeta vēsturisko stilu.

   Rietumu civilizācijas vēsturē kultūras tips ir kardināli mainījies vairākas reizes. Tas notiek arī pašlaik, sākot no XX gs. 60.gadiem satraucošu kulmināciju sasniedzot 2020.gadā, kad tiek atklāti bez kauna un goda paziņots globālisma prozelītu mērķis – totāla dehumanizācija. Tā tiek plānota kā jaunā kultūras tipa kodols. Turklāt jaunā kultūras tipa realizācija ir atkarīga no demogrāfiskās politikas. Tā tas cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi. Nekad agrāk jauna kultūras tipa virzība nebija atkarīga no iedzīvotāju skaita, bet trakākais – no ciniskas velmes ievērojami samazināt iedzīvotāju skaitu, politiski regulēt dzimstību un bez ceremonijām atbrīvoties no “liekajiem cilvēkiem”.

   Rietumu civilizācijā ilgu laiku pastāvēja antīkās un viduslaiku mitoloģiskās kultūras tips. Tajā mītisko objektu realitāte tika atzīta pilnā mērā. Pret mītu izturējās tāpat kā pret jebkuru īstenības fenomenu. Antīko dievu un viduslaiku eņģeļu “kolekcija” tika atzīta par objektīvu aprioritāti (pirms pieredzes radušos izpausmi). Ticība mītam bija nepārvarāma dialektiskā nepieciešamība, bet nevis subjektīva apziņas iegriba. Antīkajā un viduslaiku mitoloģiskajā kultūras tipā cilvēks bija mūžības iemiesojums. Cilvēkā prioritārā vērtība bija psihei.

  Tas vairs nebija t.s. jauneiropeiskajā kultūras tipā, kas nostiprinājās Renesanses laikmetā. Cilvēks tika “piezemēts”, atrauts no mūžības un viņā tika uzjundītas fizioloģiski jutekliskās kaislības. Cilvēkā prioritārā vērtība kļuva somātiskais. Cilvēki sāka ticēt, ka tikai jutekliski tvertā dzīve ir īstā dzīve; proti, vispatiesākais dzīvē ir tikai tas, ko var pataustīt, pagaršot, mūsdienās teiktu – izbaudīt. Galvenā ir somātiskā (ķermeņa) auklēšana, bet nevis psihes garīgā aprūpe.

   T.s. jauneiropeisko kultūras tipu zinātnē mēdz kvalificēt kā liberāli humānistisko kultūras tipu. Tajā visu izšķir liberāli humānistiskais pasaules uzskats. Vēl saka, ka Renesanses laikmetā teoloģiju nomainīja sātanisms. Tā bija liberāla revolūcija, solot cilvēkam maksimālu brīvību, brālību, vienlīdzību visos šās pasaules risinājumos. Liberāli humānistiskais mīts akcentē subjektīvismu, anarhismu. Iespējama ir brīvības pašmērķīga, savtīga, demagoģiska izmantošana, kas XX gs. otrajā pusē sasniedza ļoti nepatīkamu pakāpi. T.s cilvēka tiesības tika degradētas. Ļoti drūmi iespaidīga kļuva garīguma kritika. Garīgums (cilvēka vienotība ar mūžību) tika apsmiets. Bezgarīgs cilvēks ieguva maksimālas iespējas sabiedrībā.

   Dehumanizācijas procesa cēlonis ir buržuāziskā humānisma devalvācija, kas nebija iespējama bez aristokrātijas un buržuāzijas masveida degradācijas. XX gs. otrajā pusē buržuāzijas degradācija un buržuāziskais mietpilsoniskums uzplauka t.s. jaunbagātnieku kārtā, finansu afēristu slānī, sabiedrībai uzspiežot finansu kapitālismu ar tā kolosālo sociālo netaisnību, iracionālismu, subjektīvisma agresivitāti, sociālo bezapbildību. XXI gs. savukārt atnāca ar globālisma prozelītu aktivitātēm un viņu centrālo mērķi – dehumanizāciju, kas būs jaunā kultūras tipa noteicošais trends.