17. Furunkulozā futuroloģija

 

 

   Globālisma prozelītu projekts ar tā “inkluzīvo kapitālismu” kā nākotnes mērķi būtībā ir futuroloģisks projekts. Tajā ir iekļauti priekšstati par cilvēces nākotni. Projektā ir sastopama sociālās attīstības prespektīvu pētīšana un optimālākā ceļa prognozēšana. Tāpat tiek ņemtas vērā šodienas tehnoloģiskās, ekonomiskās un sociālās tendences. Tātad tiek lietota futuroloģijas populāra metode ekstrapolācija – parādības daļas novērošanā iegūto secinājumu attiecināšana uz visu parādību.

   Futuroloģijā apvienojas iztēle un analītika. Futurologs balstās uz savu izjūtu un zināmiem pētījumiem. Abi komponenti var funkcionēt dažādās proporcijās. Futuroloģijā neiekļauj nākotnes paredzēšanu pārdabiskā veidā. Tāpat futuroloģijā neiekļauj prognozes tuvākajam laikam, kā tas notiek, piemēram, ekonomistu, finansistu darbībā. Jaunākajā laikā izplatīta ir kosmoloģiskā futuroloģija, paredzot Visuma attīstību turpmākajos gadsimtos. Krievijā pazīstamais latviskās izcelsmes futurologs Eduards Arnolda dēls Vītols raksta grāmatas futuroloģijā. Viņš ir izdomājis futuroloģijas atsevišķu virzienu jeb sistēmu – evolucionisma futuroloģiju. Viņš cenšas rast atbildi uz jautājumiem “Kas būs pēc cilvēka? Kāda jēga ir tehnoloģiskajam progresam? Kāda loģika un ievirze ir planetārajai evolūcijai? Kāda ir noosfēras īpatnība? Kāda loma būs mākslīgajam intelektam? Vai cilvēki dzīvo matricē? Kā labāk organizēt nākotnes noskaidrošanas procesu?”. Eduards Vītols piedāvā teorētiski filosofisku virzienu jeb sistēmu, ko viņš dēvē par evolucionisma futuroloģiju. Tajā nākotnes izpēte balstās uz evolucionisma metodoloģiju.

   Globālisma prozelītu projekts tikai ārēji līdzinās futuroloģijai. Patiesībā tā ir furunkuloza futuroloģija. Tā sastāv no furunkuliem – strutaina mata maisiņu un apkārtējo audu iekaisuma perēkļiem. Furunkuli atbaida. Globālisma prozelītu projektā ir daudzi furunkuli.

   Furunkuls ir “inkluzīvais kapitālisms”, kura celtniecībā aktīva loma ir “lielajai pārlādēšanai”. Tam nevar būt nekāda uzticība un nākotnes cerība. Īstenībā tas ir demagoģisks, cinisks, melīgs dūmu aizsegs globālisma prozelītu mērķiem. XXI gs. sākumā modernākais un populārākais dūmu aizsegs tiek dēvēts par inkluzīvo (iekļaujošo, ietverošo) kapitālismu. Par inkluzīvo kapitālismu nekas labāks vairs nevarot būt. Inkluzīvais kapitālisms ir vishumānākais, ko cilvēki var vēlēties. Tas ir visiem jāsaprot. Inkluzīvais kapitālisms ir atvērts visiem. Tas ir kapitālisms bez trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Inkluzīvajā kapitālismā visi ir iesaistīti ekonomiskajā darbībā. Tas ir sociāli atbildīgs kapitālisms. Korporācijām ir jāpieder ne tikai to akcionāriem, bet arī to ierindas darbiniekiem. Peļņa vairs nedrīkst būt galvenais mērķis. Cenas ir jāsamazina, lai produkcija un pakalpojumi būtu visiem pieejami. Inkluzīvais kapitālisms nedrīkst būt ekskluzīvs. Tātad nedrīkst izstumt liekos cilvēkus un nedrīkst veicināt sabiedrības polarizāciju bagātniekos un nabagos.

   Saprotams, furunkuls ir globālisma prozelītu demogrāfiskā politikā. Mērķis samazināt planētas iedzīvotāju skaitu līdz vienam miljardam, kad uz planētas dzīvo gandrīz 8 miljardi (2021), nav nopietni uztverams. Tomēr tiek atklāti nosaukts vēlamais planētas iedzīvotāju skaits – viens miljards. Tam ir jāsastāv no “zelta miljona” un 999 miljoniem “zelta miljonu” apkalpojošā personāla. Tāda demogrāfiskā un sociālā aina tiek projektēta visā nopietnībā. Un tas nekas, ka globalizācijas prozelītu projekts ir uzkrītoši nereāls. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā uz planētas dzīvos 9-10 miljardi, bet XXI gs. beigās dzīvos 12 miljardi. Tāda ir prognoze, kura pagaidām nekļūdīgi piepildās. Tātad perspektīvā globālisma prozelītiem ir jātiek vaļā no 11 miljardiem cilvēku. Vai tas ir reāli! Globālisma prozelītiem viņu projekts nešķiet uzkrītoši nereāls. Viņi tic iespējai radikāli samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Kā zināms, eksistē ne tikai ticība, bet arī rūpīgi nomaskēti praktiski pasākumi dzimstības samazināšanā un mirstības veicināšanā.

 

   Īpaši odioza ir globālisma prozelītu attieksme pret cilvēku.  Globālisma prozelītu organizētajai “lielajai pārlādēšanai” ir dažādi mērķi. Starp tiem ir ekonomiski finansiālie mērķi un sociāli politiskie mērķi, kā arī cilvēciskie (antropoloģiskie) mērķi. Tas ir saprotams. Kardināli pārkārtojot materiālo sfēru un vēloties ieviest inkluzīvo kapitālismu, paralēli nākas adekvāti pārveidot cilvēkus, realizējot noteiktu didaktisku un kognitīvu psiholoģisko projektu konkrētu antropoloģisko mērķu sasniegšanai. Inkluzīvais kapitālisms būs jauna tipa sociāli ekonomiskā formācija, un tāpēc tai derēs vienīgi jauna tipa cilvēki. Turklāt jauna tipa cilvēku veidošanai jāvelta neatslāpstoša uzmanība. Inkluzīvā kapitālisma pastāvēšana būs iespējama tikai tādā gadījumā, ja cilvēki to atbalstīs, jaunajos apstākļos jutīsies komfortabli un jaunie apstākļi viņos neuzbudinās pretreakciju. Bet tas ir labi zināms, ka cilvēki atbalsta tikai to, kas atbilst viņu mentālajai būtībai. Tātad nav pretdabisks cilvēku domāšanas veidam, dzīves uztverei un emocionālajai ievirzei. Ja tā nav, tad jebkurš sociāli ekonomiskās formācijas skaists projekts paliek uz papīra.

   “Lielajai pārlādēšanai” ir divi cilvēciskie mērķi. Viens no tiem netiek slēpts,  un par to globālisma prozelīti izsakās atklāti. Otrs mērķis ir rūpīgi nomaskēts, un tā fiksācija prasa noteiktu analītisko piepūli. Tāpēc šis mērķis ļaužu masās nav pietiekami skaidri un pietiekami plaši pazīstams. Ļoti daudzi cilvēki var nezināt, kas ar viņiem tiek darīts rūpīgi nomaskētā mērķa sasniegšanā. Globālisma prozelīti neslēpj savu antropoloģisko mērķi iedzīvotāju skaita samazināšanā. Taču viņi rūpīgi slēpj otru antropoloģisko mērķi – cilvēka identitātes likvidēšanu. “Baltajam” cilvēkam tiek atņemta jebkura veida identitāte -  reliģiskā, etniskā, valstiskā, sociālā u.c. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar tautu, valsts sabiedrību, līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Valsts kā sociuma organizatoriskā forma izzudīs, tautas saplūdīs cilvēces kopkolektīvā. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inkluzīvajam kapitālismam ir vajadzīgs cilvēks, kurš rūpējas un domā tikai par sevi. Tāds cilvēks ir inkluzīvs (iekļaujošs) cilvēks. Viņš ar dziļu entuziasmu iekļaujas transnacionālajā korporācijā. Viņš akceptē privātīpašuma (zemes, mājas, transporta līdzekļu u.c.) likvidēšanu, atļaujot, piemēram, viņa dzīvokli bez atlīdzības izmantot citiem cilvēkiem savas prombūtnes laikā. Globālisma trubadūru tekstos ir sastopami interesanti inkluzīvā cilvēka īpašību uzskaitījumi. Vienīgi netiek norādīts, ka visas bagātības un visa vara ir ļoti nelielas grupas rokās. Toties tiek norādīts, ka inkluzīvajam cilvēkam nemaz neinteresē materiālās nevienlīdzības saglabāšanās.

   Otra antropoloģiskā mērķa sasniegšanā liela uzmanība tiek veltīta morāli tikumiskās identitātes likvidēšanai un sava veida morālā plurālisma nostiprināšanai. Tā rezultātā cilvēks zaudē morāli tikumiskos pamatus. Viņš nav saistīts ne ar kādu morāles normu sistēmu. Uz cilvēku neattiecas ne bībeliskais morāles kodekss, ne komunisma cēlāju morāles kodekss, ne kapitālisma morāles kodekss, kas šīs formācijas pirmajos gadsimtos aktīvi funkcionēja un XX gs. tika dēvēts par protestantisma darba ētiku. Cilvēks bez morāli tikumiskās kondīcijas nav uzskatāms par cilvēku. Tas ir postcilvēks jeb inkluzīvais cilvēks.