16. Tā vairs nekad nedzīvosim!

 

   Gudri cilvēki okeāna abos krastos jau pandēmijas sākumā apgalvoja “Agrākā dzīve neatgriezīsies, un dzīve turpmāk būs pilnīgi savādāka nekā līdz šim!”. Minēto apgalvojumu vērtēja skeptiski. Vērtēja arī noliedzoši. Daudzi teica “Tas nevar būt! Kāpēc lai būtu cita dzīve!”. Minētajam apgalvojumam netic joprojām – 2021.gada vidū. Cilvēku kāda daļa tic drīzai iespējai dzīvot kā vienmēr dzīvoja. Sabiedrībā ir nostalģija pēc agrākās dzīves. Diemžēl minētajā apgalvojumā ir pateikta taisnība. Agrākā dzīve nekad neatgriezīsies! Ar to ir jāsamierinās! Tas kļūst pilnīgi skaidrs. Par to liecina konkrēti notikumi, procesi un tendences, kā arī konkrēta attieksme pret pandēmiju kā dzīves radikālas pārveidošanas līdzekli. Pārveidošanas enerģijas koncentrēšanās vilktspējīgākais virziens ir vakcinācija. Vakcinācija ir pārveidošanas kumulatīvā esence. Tā ir notēmēta uz cilvēku. Turklāt notēmēta nevis uz cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju, bet gan ir notēmēta uz cilvēka metafizisko būtību – pirmpamatiem, pirmelementiem, pilnīgo atbilstību, pilnīgo līdzīgumu, pilnīgo vienādību, tāpatību. Citiem vārdiem sakot, vakcinācija ir notēmēta uz cilvēka identitāti. Tātad notēmēta uz to, kas apliecina cilvēka sevišķumu, savdabīgumu, īpatnību kopumu un vispār paskaidro “Tas ir cilvēks” vai “Tas nav cilvēks”. Vakcinācijas misija ir paskaidrot “Tas ir cilvēks” vai “Tas nav cilvēks”. Atbilstoši vakcinācijas misijai cilvēks ir tikai vakcinēts cilvēks, bet nevakcinēts cilvēks nav cilvēks un viņam nav vietas starp cilvēkiem. Pieejama ir plaša starptautiskā informācija par vakcinācijas misijas reālo ainu. Medijos tiek atspoguļota valdību politika vakcinācijas sakarā. Tiek kategoriski nošķirti vakcinētie cilvēki no nevakcinētajiem cilvēkiem, drastiski ierobežojot viņu brīvību. Valstu prezidentu, premjeru, ministru solījumi vakcināciju nepārvērst par diskrimināciju, aparteīdu, fašistisku izturēšanos ir farizejisms. Tas, piemēram, sastopams Latvijā, Krievijā, ASV, ES valstīs. Par agrākās dzīves neatgriešanos ļoti smeldzīgi liecina t.s. iniciatīva no apakšas; proti, pašu iedzīvotāju, dažādu ierēdņu, speciālistu, ekspertu, profesoru, akadēmiķu ierosme, mudinājumi, aktīva virzīšana vakcināciju pārvērst par cilvēka identitātes kritēriju. Saprotams, nevakcinētie cilvēki turpinās ēst, dzert. Kāda daļa turpinās strādāt, jo netiks atlaista no darba kā nevakcinēta persona. Taču tas viss būs tikai pagaidām. Vakcinācijas misija attiecas uz visu cilvēci. Tas netiek slēpts. Vakcinācija tiek vērtēta nevis no veselības aizsardzības viedokļa, bet gan no masveidības (aptveršanas % ) viedokļa. Bet tā ir nevis humanizācijas pieeja, bet gan dehumanizācijas pieeja. Par tādu pieeju neviens nekaunās. Tādā pieejā netiek saskatīts grēks.