15. Dehumanizācijas veicinātājs

 

  Dehumanizācija ir atkarīga ne tikai no globālisma prozelītiem. Dehumanizācija ir atkarīga no daudziem faktoriem. Viens no tiem ir tautas kvalitāte - tautā eksistējošais destruktīvais potenciāls. Latvijā domājoši cilvēki, un tādu vēl ir ne mazums, pamatoti jautā: “Kāds iemesls ir bezjēdzīgajai dzīvei? Kāpēc ir tik daudz dumjību? Kāpēc visur ir “iekortelējušies” muļķi?”. Pacentīšos atbildēt. Manā pārliecībā visu ļoti slikti izšķir tautas miljona specifiskā attieksme pret gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tautas miljons visvairāk ienīst, vajā, lamā, apsaukā, neatbalsta, rupji nostumj malā gudrus un godīgus cilvēkus - tautiešus. Tā lielā mērā ir bijis visos laikos. Tā ir arī tagad. Ja kāds tiek sēdināts varas krēslā, tad ir 100% pārliecība par viņa intelektuālo un morālo neadekvātumu. Pie tam aizvadītajos 30 gados varas krēslos nonāk arvien neadekvātāki tipi. Tautas vēsturē ir divi posmi-izņēmumi. Pirmais posms-izņēmums bija baltvāciešu laiks, kad baltvācieši izskoloja un lika amatos daudzus latviešu gudrus un talantīgus jauniešus. Otrais posms-izņēmums bija padomju laiks. Tajā latviešu miljona specifiskā attieksme saglabājās, taču visu par labu apdāvinātībai, talantam, inteliģencei, izglītotībai, intelektam, morālajai stājai izšķīra Maskavas kadru politika. Maskava LPSR vadībai lika meklēt talantus, viņus labi izskolot un sēdināt atbildīgos amatos. Tā bija Maskavas pavēle – partijas pavēle, kuru nedrīkstēja nepildīt. Un pavēle tika cītīgi izpildīta gan rajonu partijas komiteju līmenī, gan republikas partijas vadības līmenī. Ļoti labi atceros gan rajona partijas komitejas sekretāru rosību talantu meklēšanā un atbalstīšanā, gan šo procesu republikā (Rīgā) visaugstākajā līmenī – Zinātņu akadēmijas līmenī (prezidenta, viceprezidentu, galvenā zinātniskā sekretāra, institūtu direktoru, akadēmiķu līmenī). LPSR ZA Prezidijā pārzinot vairākus gadus zinātniskās literatūras izdošanu Latvijā, bieži biju Maskavā “lielajā akadēmijā”, izjūtot tās vadošajās struktūrās valdošo garu kadru politikā. Minētā specifiskā attieksme ir morāla izpausme. Acīmredzot tā nevar kavēt apdāvinātu, gudru un godīgu cilvēku piedzimšanu. Tā nākas izskaidrot latviešu kultūras milzīgo pacēlumu padomju laikā. 70.gados latviešu kultūra attīstības vēsturē sasniedza visaugstāko punktu. Grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (2000) tas ir argumentēti izklāstīts. Latviešu talantu koncentrācija 70.gados bija grandioza, un Maskavas kadru politika pavēra ceļu latviešu talantu radošajai realizācijai. 70.gados latviešu mākslinieciskajā kultūrā bija konstatējams uzplaukums. Tas izpaudās ne tik daudz no komunistiskās partijas interešu viedokļa, bet gan no mākslas un mākslinieciskuma viedokļa. 70.gados tika radīti darbi ar augstu estētisko vērtību teātra mākslā, baletā, tēlotājas mākslā, dekoratīvajā mākslā, fotomākslā, kino mākslā, scenogrāfijā, prozā. Šo darbu autori nebaidījās priekšplānā izvirzīt īstas un patiesas mākslas uzdevumus, bet nevis padomju masu kultūrai tradicionālo kalpošanu komunistiskajai partijai un tautai. 70.gados latvieši apmeklēja mākslas izstādes, pirka un lasīja grāmatas, un grāmatveikalos pircēju garas rindas bija ikdienišķa parādība gan Rīgā, gan provincē. Neapšaubāmi, tāds vēsturiskais fakts ļoti nepatīk latviešu inteliģences visaprobežotākajam slānim. Tā primāti atzīst vienīgi panīkumu padomju laikā. Minētā grāmata tiek veiksmīgi noklusēta. Netiek analītiski noskaidrots iemesls tagadnes nacionālajai katastrofai.