12. Jaunās smadzenes

 

 

   Cilvēks nemainās somātiski – ķermeniski, fizioloģiski. Taču cilvēks mainās garīgi – psihiski, intelektuāli. Cilvēkā mainās psihe. Tātad cilvēka īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un dod iespēju cilvēkam domāt, gribēt, saprast, just. Izmaiņu rezultātā tādas psihiskās parādības kā uztvere, atmiņa, apziņa, priekšstati, motīvi, emocijas, domāšana, iztēle, runa, rīcība, izturēšanās veids iegūst jaunu izpausmi.

   Viens no cilvēka garīgās mainības darbderības faktoriem ir zinātniski tehniskais progress. Tas ir spējīgs drosmīgi un neatgriezeniski pārveidot cilvēka smadzenes. Zinātniski tehniskā progresa valdonību nav iespējams apturēt. Nespēja adaptēties jaunajos zinātniski tehniskajos apstākļos var izvērsties smagā eksistenciālā problēmā, apdraudot cilvēka dzīvības uzturēšanu.

   Grāmatas civilizāciju ir nomainījusi cipara civilizācija. Tajā labi jūtas sociuma ģenerācija, kura dzima, uzauga, izglītojās reizē ar cipara civilizācijas pilnveidošanos. Cilvēcē ir paaudze, kura ļoti viegli un ātri adaptējās cipara civilizācijas apstākļos. Tas ir labi. Cipara civilizācijai ir savi specifiskie eksistenciālie nosacījumi un labumi. Tos nepieciešams prast izmantot. Bez tā nevar būt darbs, atpūta, karjera, panākumi dzīvē u.tml. Digitālās civilizācijas paaudze ātri prot strādāt ar informācijas meklēšanas sistēmām, bez lielas piepūles atrodot failu jūru. Taču nav grūti saskatīt digitālās civilizācijas ēnas pusi. Sameklētie faili netiek ne lasīti, ne pārdomāti. Pat netiek atzīta nepieciešamība lasīt un pārdomāt. Jau ir izveidojušās jauna tipa smadzenes. Tām grūtības nesagādā informācijas plūsmas ātrums. Taču smadzenēm uzspiestais ātrums neļauj iedziļināties saturā. Ātrums sagrauj iedziļināšanos.

   Faktiski tā ir jauna attieksme pret kultūru. Ātrums rada atsvešināšanos no  kultūras. Radusies nespēja iegūt “garīgo barību” – emocionālo, intelektuālo. Izzūd smalkas emocijas, tēlainības uztvere, abstraktā domāšana. Noteikti cilvēkā izplēn kritiķis; proti, izplēn kritiskā apziņa. Digitālās civilizācijas cilvēks kritiski nevērtē procesus, parādības. Viņš arī pats sevi nevērtē kritiski. Paškritika nav iespējama bez pašanalīzes. Saprotams, kritiskās apziņas trūkums ir ļoti izdevīgs visdažādākā veida manipulācijām, falsifikācijām, klajai melošanai, demogoģijai. Kritiskās apziņas trūkums palīdz dehumanizācijai.