66. Tautas labdarībgribis

 

   Dārgie tautieši! Lūdzu, cieniet un mīliet pašlaik vienu no aktīvākajiem tautas labdariem – dambretistu Dr.oec. VLADISLAVU VEPERI! Viņš ir Nobela prēmijas potenciālais 2022.gada laureāts imunoloģijā, virusoloģijā, militārajā bioloģijā, ģenētikā, farmakoloģijā un dambretē. 2021.gada septembra pēdējā dienā viņš aplaimoja latviešu tautu ar savu nobeliski oligofrēnisko serenādi: “Valdības šonedēļ pieņemtais jaunais Covid-19 pārvaldības regulējums ir "stipri par vāju" sekmīgai infekcijas izplatības ierobežošanai, turklāt nav skaidrs valdības "plāns B", kas tiks darīts, ja esošie lēmumi nesniegs cerēto rezultātu, šādu nostāju šorīt intervijā TV3 pauda valdību konsultējošās starpdisciplinārās ekspertu grupas pārstāvis, Pārresoru koordinācijas centra (PKC) darbinieks Vladislavs Vesperis. Vesperis atkārtoja ekspertu grupas viedokli, ka ar augstu varbūtību valdības pieņemtais regulējums vairs nespēs apturēt straujo Covid-19 izplatības pieaugumu, jo ir par vāju. Slimības izplatības rādītāji jau pašlaik tuvojas iepriekšējā viļņa augstākajam līmenim, taču tad sadzīves ierobežojumi bija daudz stingrāki. Ekspertu pārstāvis atzina, ka pozitīvu ietekmi uz situāciju atstāj aptuveni puses sabiedrības vakcinēšanās pret Covid-19, taču otra - nevakcinētā - puse ir ļoti liels (!?) cilvēku skaits, kur slimībai izplatīties, novedot pie veselības aprūpes sistēmas pārslodzes.” Kā redzat, dārgie tautieši, Nobela prēmijas cienīgo medicīnas starpdisciplināri neizmērojamo guru nesatrauc latviešu neprasme pareizi rakstīt slimības nosaukumu (aplami “Covid-19”, pareizi “COVID-19”). Toties viņu nemierpilni satrauc veselo cilvēku ļoti lielais skaits. Viņa nobeliskās prēmijas cienīgajās oligofrēniskajās smadzenēs veselie cilvēki ir vislielākais apdraudējums. Ja viņš būtu Latvijas Imperators, tad veselajiem cilvēkiem izveidotu speciālu rezervātu teritorijā starp Mūsu un Mēmeli. Baltās Krievijas un Latvijas draudzībai paredzēto dzeloņstiepļu žogu Latvijas Imperators izmantotu rezervāta norobežošanai, bet pašu rezervātu nosauktu Alfrēda Rozenberga vārdā. Tas būtu pelnīti. Tikpat pelnīti, cik pelnīta ir Vladislava Vespera Nobela prēmija par ieguldījumu latviešu tautas “letalizācijā”. Kā zināms, obergrupenfīrers jau pirms 100 gadiem apskaužami precīzi raksturoja latviešus un viņu vietu cilvēcē.

 

65. Mēs jaunu pasauli sev celsim...

 

 

   Jau otro pandēmijas/parapandēmijas gadu turpinās jaunas pasaules, inkluzīvā kapitālisma, celtniecība. Celtniecībā iestājusies jauna fāze. Slimības uzliesmojuma fāzi ar panisko baiļu histēriju nomainīja obligātās vakcinācijas fāze, kuru tagad ir nomainījusi ekonomiskā haosa fāze, izprovicējot milzīgu cenu kāpumu, lai iznīcinātu vidējo un mazo biznesu, kapā iedzītu "liekos" cilvēkus, kurus neizdevās aizskalot no pasaules ar koronavīrusu. Lai celtu inkluzīvo kapitālismu, ir jāsagrauj finansu kapitālisms, jālikvidē valstu suverenitāte, pasaules ekonomikā jāatstāj tikai lielais transnacionālais bizness, "liekie" cilvēki jāstigmatizē ar "vakcinācijas sertifikātiem". Un, protams, medijos ir jāstāsta pasakas par klimata ietekmi uz gāzes, elektrības, maizes, komunālo pakalpojumu, apkures nenormāli (līdz 90%-100%) lielo cenu kāpumu. Tiek celta jauna pasaule. Senā dziesma nav aizmirsta. Tikai jaunajā pasaulē tāpat kā vecajā pasaulē nevaldīs "taisnība un darbs". Darbs vispār daudziem vairs nekad nebūs. Kādu laiku naudu maizei viņiem dāvinās. Bet arī tas nenotiks mūžīgi...

64. Ideālais adekvātums

 

   Tauta, kura izveidojusi valsti, vienmēr saskaras ar adekvātuma problēmu. Bez tās nav iespējama tautas politiskā prakse. Turklāt adekvātuma problēma attiecas uz tautas valsts pastāvēšanas pašiem fundamentālākajiem pamatiem. No adekvātuma ir atkarīgs tautas un valsts liktenis.

   Runa ir par tautas un valsts varas (“tautas kalpu”) adekvātumu. Tātad runa ir par tautas un tās deleģēto (ievēlēto, atbalstīto, cienīto) varas pārstāvju adekvātumu – savam uzdevumam precīzu atbilstību. Tāds adekvātums ir obligāti nepieciešams valsts virzībai. Ja iestājas adekvātuma krīze, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Valsts varai ir jābūt leģitimētai. To nodrošina ideāls adekvātums starp tautu un valsts varu – parlamentu, valdību.

   Adekvātuma problēma jau ir sastopama Bībelē. Svētajos rakstos tauta pati izvēlas valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlas un ir spējīga dot . Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „ Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).

   “Otrajā” pseidorepublikā vienmēr ir bijis ideāls adekvātums. Saeimā, valdībā ir izvirzīti latviešu tautas kvalitātei ideāli atbilstīgi “tautas kalpi”. Latviešu tauta vienmēr ir pratusi atrast un atbalstīt sev adekvātus indivīdus. Tāpēc, piemēram, valdība vienmēr ir slavēta, lutināta un nekādi sociālie protesti nav apdraudējuši “brīvvalsti” ar kriminālo kapitālismu un tās organizētās noziedzības brīvību un nesodamību. Tāda iekārta acīmredzot ir adekvāta latviešu tautas cilvēciskajai kvalitātei, kuru, protams, publiski reprezentē inteliģence.

   Šai reprezentācijai un reizē ideālajam adekvātumam ir skaists simboliski tipisks piemērs. Tas sastāv no latviešu inteliģences parauga un varas visaugstākā pārstāvja parauga. Starp abiem paraugiem ir ideāla saskaņa gan prāta ziņā, gan morāles ziņā. Abi simboliski tipiskie paraugi liecina par latviešu “tautas kalpu”  ideālo atbilstību latviešu tautas inteliģences politiskajām prasībām.  

   Inteliģences paraugs ir slavenā tirāde: “Egils Levits ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus. Viņš spēj visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos”. Savukārt varas visaugstākā pārstāvja paraugs ir šāds: “Levits: jau šonedēļ jālemj par pienākumu vakcinēties noteiktu profesiju pārstāvjiem”.

   Abi paraugi neapšaubāmi ir viena kvalitatīvā līmeņa izteikumi. Nav jēdzieniski jāprecizē, kāds ir šis līmenis. Katram psihiski veselam cilvēkam ir skaidrs, ka tiekamies ar totāli amorāliem un totāli bezprātīgiem izvirdumiem. Latviešu inteliģence ir tikpat “spoža zvaigzne” kā tās dievinātā “spožā zvaigzne” nācijas tēvs. Atkārtoju: starp tautu un valsts varu eksistē ideāls adekvātums. Latvijas liktenis nav apdraudēts. Latviešu tauta vairs nav spējīga akceptēt pozitīvas konstruktīvas reformas neatkarības atgūšanai, kriminālā kapitālisma likvidēšanai, organizētās noziedzības izskaušanai, obligātās vakcinācijas nepieļaušanai, veselo cilvēku diskriminācijas novēršanai utt. Tautas galvenais ģeneratīvais spēks, inteliģence, nav pilnīgi nekur derīga.

 

63. Dopings teurģim

 

   Nācijas tēva nepadzīšanai no Rīgas pils par politisko spiedienu pret Saeimas deputātiem nav tikai valstiski drausmīgas morālās un politiskās sekas, apliecinot tautas kalpu koalīcijas morālo un politisko nevērtību. Koalīcijas tautas kalpi sevi izrādīja kā cilvēki bez elementāras cieņas un goda apziņas. Viņi izrīkojās kā amorālas nelgas, riebīgi apkaunojot valsti, tautu, parlamentu. Taču tas vēl nav viss. Sekas attiecas arī uz nācijas tēvu. Viņš noteikti sevi apzinās kā teurģi – spējīgu vadīt un grozīt notikumu gaitu, spējīgu pārvaldīt latviešu gribu. Ne velti viņš nekad nav protestējis ne tikai pret odiozo apzīmējumu “nācijas tēvs”, bet arī citu ne mazāk odiozo apzīmējumu “pravietis”. Valdošās koalīcijas partijas no šī ārkārtīgi lielā morālā un politiskā skandāla distancējas. Bet tas ir ļoti svarīgi nācijas tēvam. Distancēšanās rezultātā viņš saņēma pamatīgu dopinga poti, kas noteikti viņu stimulēs turpmāk vispār ne no kā nebaidīties savos izdalījumos. Ja pirms politiski noziedzīgās izdarības ar Kucinas bīdīšanu siltā krēslā nācijas tēvam bija iemesls nervozēt, ievilkt asti kājstarpē, pastāvēt klusu zemā reitinga dēļ, tad tagad viņš saņēma tik pamatīgu atbalstu savai negodīgajai rīcībai, ka dopinga porcija viņā uzturēs enerģiju vēl ilgu laiku. Dopinga iedarbība ir tūlīt redzama. Nācijas tēvs ar jaunu sparu biedē sabiedrību par obligāto vakcināciju. Pie tam viņš ir paplašinājis izmantoto informācijas līdzekļu loku. Darbā tiek laists arī “Twitter”: “Rūpēs par Latviju (!?), valdībai jau šonedēļ (!?) jānosaka nepieciešamība vakcinēties pedagogiem, mediķiem, sociālajiem darbiniekiem, mikroblogošanas vietnē "Twitter" norādījis Valsts prezidents Egils Levits." Latviešus gaida jauki laiki – nācijas tēva vēl nemitīgākas rūpes par Latviju, tautu.

62. Brīvības ceļš uz brīvību

 

   Brīvības liktenis ir vēsturiski ļoti raibs. Tā, piemēram, katrs filosofs jau pirms Sokrāta un Platona ir centies formulēt savu brīvības definīciju. Brīvības izpratne ir raiba pasaules lielajās transnacionālajās reliģijās un mazajās nacionālajās reliģijās. Arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir atšķirīga konceptuālā attieksme pret brīvību. Taču tajā pašā laikā var saskatīt brīvības pakāpenisku atbrīvošanos no brīvības ekspluatācijas, kad brīvība pati kļūst brīva un var rīkoties atbilstoši saviem ieskatiem bez ārējas regulācijas. Tā tas ir visjaunākajos laikos. Cilvēkiem zūd interese par brīvību. Daudziem brīvība vairs nav vajadzīga. Daudziem brīvība tikai traucē. Tāpēc tiekamies ar brīvības brīvību. Tas nozīmē, ka brīvība tiek palaista savvaļā. Tā var darīt, ko pati vēlas. Cilvēki vairs nav brīvības uzurpatori. Brīvības uzurpācijas laikmets ir beidzies.

   Saprotams, tāds laikmets nevarēja apsīkt vienā gadā vai vienā gadsimtā. Brīvības ceļš uz brīvību ir bijis samērā garš. Cilvēki pakāpeniski sāka dzīvot bez brīvības. 2020.-2021.g. koronavīrusa pandēmija negaidīti apliecināja brīvības niecību visas cilvēces mērogā, nespējot sevi aizsargāt pret obligāto vakcināciju kā dehumanizācijas instrumentu.

   Brīvības ceļš uz brīvību Rietumu civilizācijā ļoti uzskatāmi sākās Jaunajos laikos liberālisma filosofijā un liberālisma sociālajā ideoloģijā, kas līdz šodienai vienmēr ir bijusi apzināta un strauja atbrīvošanās no brīvības reliģiskā (kristiānisma, jūdaisma) traktējuma. Rietumu civilizācijas reliģijā brīvības pamatā ir specifiska izturēšanās pret grēcīgumu un ļaunuma. Brīvība ir cilvēka iekšējā izjūta. Brīvs ir tikai tas cilvēks, kuram ir vainas apziņa par savu potenciālo grēcīgumu un ļaunumu. Bez tādas apziņas cilvēks nevar būt patiesi brīvs. Reliģijā brīvība ir organiski savīta ar sirdsapziņu, nosakot, kas ir labs un kas ir slikts. Bez sirdsapziņas cēluma, skaidrības, konsekvences patiesi īsta brīvība nav iespējama.

   Liberālisms priekšplānā izvirza brīvību kā cilvēka tiesību mērķi, saturisko esenci (būtību, kvintesenci) un augstāko vērtību. Liberālisma pieeja radikāli atšķiras no reliģiskās pieejas. Ja reliģiskajā pieejā brīvība ir cilvēka iekšējā pasaulē iegūta izpausme, tad liberālisma pieejā brīvība ir ārpasaules dota izpausme. Cilvēkam brīvība pienākas tāpat kā cilvēkam pienākas maize un ūdens.   

   Liberālismā izturēšanās pret brīvību ir liekulīga, svētulīga un principā nereāla. Liberālismā tiek akcentēts, ka cilvēkam ir dota iespēja būt totāli neatkarīgam no ārējās vides – valsts institūtiem, politiskās iekārtas, reliģijas, ideoloģijas, kultūras tradīcijām utt. Liberālismā dzīves attīstības ideāls un mērķis ir personības un sabiedrības brīvība. Liberālismā akcentē cilvēka brīvības dažādus aspektus – vārda brīvību, uzskatu brīvību, ekonomisko brīvību, sirdsapziņas brīvību, tautas brīvību, valsts brīvību (suverenitāti). Liberālismā brīvība nozīmē izvēles tiesības – mācību iestādes, profesijas, dzīves vietas, politiskās organizācijas, elektorālās u.c. Taču faktiski tas ir nereāli un neatbilst dzīves īstenībai, bet galvenais – ir pretrunā ar cilvēka atkarību no kultūras. Cilvēks vienmēr eksistē noteiktā kultūras vidē. Kultūras determinisms ir fundamentāls – ļoti nozīmīgs, svarīgs, galvenais. Cilvēks neeksistē bez kultūras. Bet tas savukārt norāda, ka cilvēks nekad nav brīvs no ārējās vides.

   Liberālisma pieeja (brīvības ārēja garantēšana) ir izraisījusi brīvības koncepta devalvāciju, brīvības reputācijas un autoritātes nobālēšanu un pat izzušanu. Tāds secinājums rodas visjaunākajā laikā no XX gs. 70.gadiem. Kā zināms, pēc II Pasaules kara speciālai kumulācijai tika pakļautas t.s. cilvēka tiesības. To pamatā ir brīvība kā katra cilvēka atribūts – būtiska, nepieciešama (substanciāla) īpašība, bez kuras cilvēks nav cilvēks. Respektīvi, katram cilvēkam pienākas tiesības būt brīvam saskarsmē ar visdažādākajiem dzīves īstenības segmentiem. Lai to nodrošinātu un aizstāvētu, tiek juridiski formulētas cilvēka tiesības. Tā tas ir daudzās konstitūcijās. Arī latviešu valsts Satversmē. Taču koronavīrusa pandēmijas laikā valdošā kliķe pārkāpa Satversmes 95.pantu: “95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.” Neapšaubāmi, valdošās kliķes rīcība mazina uzticību cilvēka tiesībām un tajā skaitā brīvībai. Konstitūcijas solītā brīvība ir fikcija. Tāpēc ir pareizāk nedomāt par brīvību, neuzticēties solītajai brīvībai un galu galā brīvību palaist brīvībā. Sekas tam var būt tikai vienas – brīvība vairs nav vērtība. Ļaužu masas sāk izsmiet brīvību, jo nesaskata brīvības svētību.

 

 

61. Balti kovidterora laikā

 

  Lielveikalu (t.sk. “Maksimu”) slēgšana nevakcinētajiem iedzīvotājiem Lietuvā un, iespējams, arī Latvijā stimulē pārdomas par baltu tautu kopību un atšķirību. Abi baltu etnosi principā daudz neatšķiras. Mentalitātē daudz kopēja. Atšķirības nosaka etnosu vēsturisko "mentoru" loma. Lettiem vēsturiskais "mentors" bija vācbalti - no Vācijas Livonijā iepludināti dažāda veida deklasēti radījumi. Livonijā neienāca dzīvot neviens vācu aristokrāts. Galvenokārt ienāca dažāda veida noziedznieki, lai izpirktu grēkus baltu cilšu iekarošanas un kolonizācijas procesā. Daudzmaz elementāri attīstītas kultūras pakāpi vācbalti sasniedza tikai XIX gs.

   Leišu vēsturiskais "mentors" ir poļi, kuriem bija aristokrātija ar izteikti pasionāru vērienu dzīves iekārtošanā. Visticamākais, tāpēc poļu pasionārisma audzēkņiem saimnieciski enerģiskajiem leišiem tagad pieder gandrīz visa Latvija ar "Maksimām" priekšgalā. Taču gan letti, gan leiši tagad cītīgi kalpo jūdu un anglosakšu globālisma ekstrēmistiskajiem spēkiem. Inteliģences morālais, nacionāli patriotiskais, politiski atbildīgais līmenis ir vienāds. Latvijā Kariņš, nācijas tēvs ir lielākie tautas bendētāji, lai izpatiktu jūdu un anglosakšu globālisma prozelītiem, kuriem veselie cilvēki (nevakcinētie cilvēki) ir lielākais ienaidnieks, jo apdraud dehumanizācijas projektu, apdraud inkluzīvā kapitālisma celtniecību, apdraud Big Pharma biznesu, apdraud melīgo parapandēmijas ideoloģiju. Skaidrs, ka ir jādara viss iespējamais, lai vajātu veselos cilvēkus un mazinātu viņos cilvēciskuma garu. Letti nepretojas un nepretosies. Lettu vairākums atbalsta parapandēmijas teroru pret veselajiem cilvēkiem. Ja arī notiek protesti, tad tie ir nelietīgi savā būtībā, jo kalpo atsevišķu alkātīgu parvēniju un kriminālā kapitālisma noziedznieku interesēm.

60. Politiskās metodoloģijas problēma

 

   Latvijas politiskajā virzībā pašlaik ir uzziedējusi nepierasta problēma. Pret to nākas izturēties kā pret metodoloģisko problēmu. Tātad runa ir par politiskās darbības metodi un tās iederību politiskās darbības vispārīgo principu sistēmā. Citiem vārdiem sakot, nākas atbildēt uz jautājumu “Vai tā drīkst darīt jeb tā nedrīkst darīt?”. Konkrēti nākas atbildēt uz jautājumu “Vai drīkst jeb nedrīkst izmantot patoloģiski alkātīgo parvēniju Šleseru un viņa jauno kabatas partiju ar idiotisko nosaukumu “Latvija pirmajā vietā”, lai padzītu Kariņu un nācijas tēvu no viņu krēsliem, bet vislabākais – no Latvijas?”. Ja drīkst tā darīt, tad tautai ir masveidā aktīvi jāatbalsta Šlesera organizētie protesti un ultimāts. Ja nedrīkst tā darīt, tad nav jāpiedalās Šlesera aktivitātēs un jāatbalsta kāds politiskais spēks bez melnas reputācijas.

  Manuprāt, Šleseru vajag izmantot. Pirmkārt, viņa nākšana pie varas pēc 14.Saeimas vēlēšanām neko radikāli neizmainīs Latvijā. Saglabāsies kriminālais kapitālisms ar organizēto noziedzību centrā. Otrkārt, Kariņš un nācijas tēvs tautai ir desmit reizes lielāks apdraudējums nekā 10 šleseri. Abi trimdas kadri ir humanitātes noziedznieki. Viņi sekmē garīgo un morālo degradāciju un deģenerāciju. Viņi ciniski atbalsta jūdu un anglosakšu globālisma prozelītu dehumanizācijas akcijas. Un tas ir nesalīdzināmi sliktāk nekā organizētās noziedzības shēmošana. Šlesera galviņā viss riņķo ap naudiņu. Kariņa un nācijas tēva pauros viss riņķo ap daudz smalkākām tēmām. Pirmkārt un galvenokārt riņķo ap cilvēciskuma iznīcināšanu. Abiem pauriem jau ir milzīgi panākumi. No cilvēciskuma nekas liels nav saglabājies tiem vietējiem medicīnas speciālistiem, kuri pandēmijas laikā melo, sagroza statistiku, pielien valdībai ar noziedzīgām rekomendācijām, uzkurina histēriskas bailes. To katru dienu stimulē Kariņš un nācijas tēvs. Ultimātā viss ir pareizi formulēts.

 

59. Noziedzības sekas

 

 

   Noziedzības sekas ir grūti prognozēt. Psiholoģiskā līmeņa noziedzības sekas vispār nav prognozējamas. Ja noziedzība ietekmē cilvēku psihi, apziņu, mentalitāti, morāli tikumisko satvaru, tad sekas var izpausties tikai pēc ilgāka laika. Piemēram, var izpausties tikai nākamajās paaudzēs. Ar to pašlaik ērkšķaini sastopas latviešu tauta. Pašlaik ērkšķaini jūtamas XX gadsimta 80.-90.gadu “atmodas/perestroikas” noziedzības sekas. Tās masveidā aptver jaunāko paaudzi, kura pazīst vienīgi dzīvi pēcpadomju kriminālā kapitālisma “brīvvalstī”.

   Situācija ir pamācoša. Pašlaik noziedzības sekas uz savas ādas izjūt paši vislielākie noziedznieki. Tas, piemēram, attiecas uz Lembergu un Urbanoviču. Lembergs sēž cietumā, bet Urbanovičs gandrīz katru dienu par kaut ko žēlojas medijos. 2021.gada 18.septembrī viņš “NRA.LV” žēlojas par nevainīguma prezumcijas trūkumu: “Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā.” Kā zināms, Lembergam atņem salaupīto, bet Urbanoviču nelaiž pie lielās siles. Abi regulāri sūdzas par netiesiskumu, netaisnīgumu un vainīguma prezumcijas ignorēšanu.

   Tiesiskums, taisnīgums, vainīguma prezumcija ir mentalitātes īpašības - gan indivīdu īpašības, gan tautas kolektīvās īpašības. Turklāt šīs īpašības ir viegli konstatējamas. Tās uzskatāmi izpaužas gan tiesiskajā līmenī, gan sadzīves līmenī. Netaisnība, beztiesiskums, vainošana bez vainas pierādīšanas ir tūlīt konstatējama. Tautā, kurā pat Dievam nekaunās pierādīt, ka 2+2=5, tautā, kurā aizmuguriska tiesāšana ir norma, tautā, kurā likumus pieskaņo noziedznieku vajadzībām, tautā, kurā masveidā ir uzpērkamas amatpersonas, kuras nepazīst ne profesionālo godu, ne elementāri cilvēcisko godu, tiesiskums, taisnīgums, vainīguma prezumcija nevar būt un nav pozitīvas īpašības. Lembergs un Urbanovičš paši ir vainīgi, ka Latvijā zeļ minētās sliktās īpašības. "Perestroikas/atmodas" mahinātori, LKP/VDK nomeklatūras morālie kastrāti (Urbanovičš kā LPSR komjaunatnes 1.sekretārs, bet Lembergs kā partijas ieliktenis Ventspilī) jau no paša sākuma amatu sadalē balstījās tikai uz sabiedrības padibenēm, Saeimā pieņēma sev vajadzīgos likumus, ieviesa masveida organizēto noziedzību utt. Skaidrs, ka tam visam bija gaidāmas šausmīgas amorālās sekas, masveidā sagandējot latviešu tautas morāli tikumisko stāju. Lembergs un Urbanovičs tagad paši izbauda to, ko kopā ar citiem morālajiem kastrātiem izdarīja ar tautu. Viņu izaudzinātie amorālie izdzimteņi tagad dara ko vēlas bez bailēm no soda par saviem grēkiem.

58. Parvēniju siltumnīca

 

   Svešvārdā (no franču “parvenu”) par parvēnijiem dēvē tos, kurus latviešu valodā dēvē par iznireļiem. Pēcpadomju Latvijā iznireļiem ir īpašs statuss un īpaši komfortabli apstākļi – siltumnīcas režīms. Tāpēc viņus ir jādēvē leksiski saudzīgi un smalki, lietojot svešvārdu “parvēniji”.

   Diemžēl iznireļi nav tikai latviešu bagātība. Tā ir Rietumu civilizācijas bagātība. Daudzi noteikti būs tikušies ar vārdiem “finansu kapitālisms”. Tā dēvē kapitālisma variantu, kuru pašlaik pandēmijas aizsegā jūdu un anglosakšu globālisma prozelīti grib nomainīt ar inkluzīvo kapitālismu. Globālisma prozelītiem nepatīk finansu kapitālisms. Iemesli vairāki. Ļoti svarīgs iemesls ir tas, ka finansu kapitālismu pietaisīja Rietumu iznireļi – jaunākās paaudzes rafinēti nekaunīgi un negodīgi finansu spekulanti un afēristi. Viņu attieksmē dominē sociālais darvinisms bez sociālās atbildības. Ne velti K.Švāba un citu inkluzīvā kapitālisma ideologu publikācijās ir runa par sociālo atbildību. Inkluzīvais kapitālisms būs sociāli atbildīgs kapitālisms. Tas rūpēsies par sabiedrības labklājību. Šī tēze zemtekstā ir vērsta pret finansu kapitālisma sociālo netaisnību, sociālo nevienlīdzību, izaicinoši nicinošo izturēšanos pret labestību, ideāliem, kultūras vērtībām, vispārpieņemtām tikumības un pieklājības normām, atklātu to ignorēšanu. Kapitālisma vecākās paaudzes gvardei ļoti nepatīk finansu kapitālisma iznireļu rupjā vaļsirdība, nekaunīgā smīnēšana par visu cēlo un gaišo, mērķu sasniegšana ar amorālām metodēm.

   Iznirelis ir cilvēks, kas cēlies no zemākiem sabiedrības slāņiem, iekļuvis privileģēto vai bagātnieku aprindās un cenšas tos atdarināt un pie tam vēl ir slimīgi mantkārīgs. Iznirelis dzīvo ar savu loģiku, kurā visu izsķir nekaunīgs bezprāta cinisms. Tādi indivīdi bija arī padomju laikā ap PSKP. Partijas vadība (gudri cilvēki) viņus nelaida augstu pa karjeras kāpnēm. Laida tikai līdz zināmiem pakāpieniem. Rietumos 90.gados izlīda jauni iznireļi banku sfērā (t.s. finansu kapitālisma kadri). Viņus pilnīgi nemaz neciena rokfelleri, rotšildi. Savukārt "perestroika/ atmoda" dzemdēja "novih ruskik" - cinisku iznireļu bandu. Iznireļu bandu var iedalīt divās daļas – biznesa iznireļos  un politiskajos iznireļos. Latvijā visīstākie biznesa iznireļi ir slavenie “oligarhi” Šķēle, Lembergs, Šlesers. Latvijā priekš manis vispretīgākais iznirelis ir Šķēle, kurš visu "prihvatizēja" kā lauksaimniecības ministrs vai ministra vietnieks, bet kā "premjers" aicināja māksliniekus un rakstniekus iemācīties pašiem pelnīt naudu. Tik riebīgi nav izteicies neviens no valdošās kliķes. Neesmu lasījis, dzirdējis.

   Politiskie iznireļi pēcpadomju Latvijā ir simtiem. Tā, piemēram, 13.Saeima pamatā sastāv no iznireļiem, kurus latviešu elektorāts ievēlēja 2018.gada 6.oktobrī.

57. Zināšanu fragmenti (9)

 

§  Dehumanizācijas procesā tiek iznīdēts cilvēku gribasspēks, deformēta apziņa, reflektivitāte, zūd tieksme pēc ideāliem, garīguma, cēlām vērtībām. Dehumanizācija ir “atcilvēkošana” – cilvēciskuma iznīcināšana. Cilvēka vietā rodas postcilvēks. Starp cilvēkiem un postcilvēkiem komunikācija nav iespējama, jo katrs lieto savu valodu. Dehumanizācijas rezultāts ir postcilvēciska antropomasa. Dehumanizācijas procesā tiek izskausts t.s. reliktais cilvēciskums; proti, tas cilvēciskums, kas saglabājies kā palieka no agrākajiem laikiem, kad cilvēciskumam līdzās neeksistēja postcilvēciskums, cilvēki dzīvoja saskaņā ar veselā saprāta normām, racionālismu nebija izkonkurējis iracionālisms, idiotija, debilitāte. XXI gs. trešajā gadu desmitā reliktais cilvēciskums vēl eksistē. Taču tas ir ļoti vārgs un neļauj adekvāti izturēties pret dehumanizāciju. Politiskajā, sociālajā, pilsoniskajā, stratēģiskajā, ideoloģiskajā, eksistenciālajā segmentā reliktais cilvēciskums nav spējīgs atvairīt dehumanizāciju, kas kļūst arvien agresīvāka un radikālāka.

§  2021.gada augustā “Big Media” (interneta sociālās platformas “Twitter”, “FaceBook”) noslēdza vienošanos ar Rietumu lielākajām informācijas aģentūrām “Associated Press”, “Reuters” par kopīgu darbību “cīņā pret dezinformāciju”, lai informācijas telpā būtu “uzticamība, precizitāte un ieinteresētība”. Patiesībā runa ir par visstingrāko cenzūru, lai publiskajā telpā nepieļautu globālisma prozelītiem neizdevīgu informāciju.

§  Dehumanizācijai ir sava demagoģiski retoriskā argumentācija. Sabiedrībai tiek skaidrota velme glābt cilvēci no terorisma, slimībām, rasu neiecietības, kaut gan praktiski notiek cilvēciskuma iznīcināšana.

§  Globālās transformācijas (GT) līdzekļi ir medicīna, farmakoloģija, ģenētika. Vēl tiek izmantoti tādi līdzekļi kā cilvēka individuālo datu digitalizācija, islamisms, arhaikas formāti, postmodernisma garīgā kultūra, ģimenes, izglītības, sociālās dzīves, nacionālās valsts, zinātnes, medicīnas kompromitēšana, haotizācija, šarlatanizācija.

§  Reliktajam cilvēciskumam piemīt astigmatisks (izplūdis, apātisks, noguris) skatījums uz dzīvi. Tāpēc netraucēti nostiprinās “jaunā normālība” – pederasti, “deģenerātu māksla”, izglītības primitivizācija (“kompetenciācija”), bērnu seksuālā audzināšana, dzimtes plurālisms utt.

§  Vakcinārisma (pandēmijas/parapandēmijas dzemdētais jaunais “isms”) lozungs ir “Mūs glābs tikai vakcinācija!”. Vakcinācijas iespējas netiek zinātniski apskatītas. Katrs, kurš mēģina zinātniski objektīvi izturēties pret vakcināciju, tiek nolamāts par margināli, sabiedrības ienaidnieku, trako. Vakcinārismam piemīt masīva informatīvā agresija un satrakots uzbrukums alternatīviem uzskatiem. Vakcinārisms ir panācis to, ka vakcinācija (obligātā vakcinācija) nav medicīnas tēma, bet gan cilvēku tiesību tēma.

§  Parapandēmijas un vakcinārisma apstākļos aktuāli ir tādi leksiskie formulējumi kā medicīnas inkvizīcija, bakhanālija vārdā “Pandēmija”. Minētie formulējumi skaidro attieksmes kroplības. Piem., netiek ņemts vērā, ka vīrusi (arī koronavīrusi) nevar būt saslimšanas un nāves iemesls. Vīrusi ir katalizatori, pastiprinot citas cilvēkā esošās slimības.

§  Slavenais romāns “1984” joprojām ir ļoti aktuāls. Tajā ir Mīlestības ministrija, mācot mīlēt deģenerātus. Romānā tiek panākta cilvēku ticība, ka 2+2=5. Arī tagad valsts iestādes sargā deģenerātus un plaši tiek uzspiesta piekrišana tam, ka 2+2=5.

56. Konceptuālais fundaments

 

 

   Šī teksta mērķis ir formulēt zinātnisko uzskatu konceptuālo fundamentu. Teksta autoram eksistē noteikts konceptuālais balsts. Tas tiek ņemts vērā jebkuras problēmas iztirzājumā. Iztirzājot jebkuru problēmu, obligāti tiek ņemts vērā konceptuālais fundaments. Tas ir sekojošais.

   Cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pīlāri. No tiem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Tajā, piemēram, ietilpst izglītība un zinātne. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pīlāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība.

   Konceptuālajā fundamentā vēl ietilpst kosmoloģiskais faktors – kosmiskās enerģijas spēks. No tā ir atkarīgs demogrāfiskais stāvoklis, kas, saprotams, atsaucas uz abiem pārējiem pīlāriem – kultūru un mentalitāti.

   Cilvēce ir vienots veselums. Cilvēces pastāvēšana primāri ir atkarīga no kosmiskajiem procesiem. Mūsdienu zinātne ir pārliecināta, ka cilvēces likteni nosaka tā dēvētie paleoklimatiskie cikli – planētas sasilšanas un aukstuma periodi. Ciklu maiņa ietekmē cilvēku migrācijas virzienu, veicina vai traucē tautu ģenētisko degradāciju, izraisa dziļas garīgās izmaiņas cilvēka personībā, stimulē zinātniski tehnisko progresu, izmaina pasaules ģeopolitisko karti. Ciklu maiņa ietekmē Pasaules okeāna svārstības un mitruma daudzumu atmosfērā. Tēlaini sakot, ūdens ceļo pa planētu, un ūdenim seko augi, dzīvnieki, tautas, civilizācijas.

   Par kosmiskās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem ideāla patiesība nav iespējama un acīmredzot nekad nebūs iespējama. Tas ir viens no transcendentālajiem jautājumiem, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, matemātiku, eksperimentāli, nedz ar juteklisko pieredzi. Tas ir viens no jautājumiem Lielo Noslēpumu kolekcijā, ar kuru nākas sadzīvot cilvēkiem. Viņiem ir liegts ideāli zināt par savu izcelsmi, par dzīvības izcelsmi, par apziņas funkcionēšanu, par genoma funkcionēšanu, par Zemes un citu Saules sistēmas planētu izcelsmi utt. Kosmiskās enerģijas ietekmes tematika var būt vienīgi konspiroloģiska, astroloģiska, bet nevis ideāli zinātniska tematika. Neko daudz nedod zināšanas par Saules aktivitātes atbalsošanos cilvēkos uz Zemes. Tāda atbalsošanās eksistē, un tas ir zinātnisks fakts. Taču tas kopumā neko neizmaina mūsu kosmoloģiskajās zināšanās. Atbilde nav par pašiem galvenajiem jautājumiem. Lielie Noslēpumi saglabājas.

   Teiksim, par cilvēka genomu zinām ļoti daudz, bet nezinām “visu” par savu gēnu funkcionēšanu. Mūsu dārgajai demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) arī noteikti ir kosmoloģisks sākums, kad kosmiskie spēki kardināli iejaucas cilvēces demogrāfiskajās norisēs. Taču par to pat nav sastopamas hipotēzes. Zinātnieki un pat astrologi baidās demogrāfisko pāreju izskaidrot no kosmiskās ietekmes viedokļa. Mazliet drosmīgāki zinātnieki-astronomi un pareģi-astrologi ir t.s. planētu parādes skaidrojumos. 2020.gada 4.jūlijā bija unikāla planētu parāde. Tāda planētu parāde bija pirmo reizi Saules sistēmas planētu novērojumu vēsturē. 2020.gada 4.jūlijā Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupīters, Saturs, Urāns, Neptūns, Plutons nostājās vienā līnijā. Astronomi un astrologi brīdināja ļaudis. Tādas kosmiskās parādības atbalss uz Zemes var būt kari, revolūcijas, nemieri, epidēmijas, dabas katastrofas. Kosmiskās enerģijas izstarojums atstās ietekmi uz cilvēku psihiku, pašsajūtu apmēram 3 mēnešus pirms 4.jūlija un apmēram 3 mēnešus pēc 4.jūlija. Kā labi zinām, 2020.gada pandēmija “COVID-19” ir unikāla parādība. Tikpat unikāla, cik unikāla ir 2020.gada 4.jūlija planētu parāde. Tātad viss ir unikāls. Pandēmija ir unikāla parādība no cilvēces psihiskā stāvokļa viedokļa. Cilvēce pirmo reizi tiek pamatīgi apmuļķota. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka ar cilvēces psihiku kaut kas nav normāli. Cilvēces psihiku ir traumējis kaut kāds unikāli grandiozs transcendentāls spēks. Apziņas zombēšanas tehnoloģijas var panākt ļoti daudz. Taču nav ticams, ka var tik viegli un ātri apmuļķot visu cilvēci. Noteikti eksistē vēl kaut kāds faktors.

   Publikāciju skaits par kosmoloģisko faktoru ir lielāks nekā par demogrāfijas lomu cilvēku dzīvē. Par cilvēku dzīves atkarību no cilvēku skaita (demogrāfijas) ir sastaptas tikai dažas publikācijas. Faktiski tiek klusēts par vienu no vissvarīgākajiem jautājumiem – demogrāfijas ietekmi. Sergejs Kapica, tagadējās demogrāfiskās pārejas ģeniālais teorētiķis, savās grāmatās nosauca tikai dažus vēsturniekus. Viņi principā atzina demogrāfijas fundamentālo sūtību, bet nav to izvērsti pamatojuši savos darbos.

   Tagad nedaudz izmainās attieksme pret demogrāfiju. Globālo sociālo procesu gudri analītiķi  sāk saprast demogrāfijas izšķirošo nozīmi cilvēces vēsturē. Demogrāfija diktē pasaules notikumu gaitu. Dažādi bruņotie konflikti un pilsoņu kari, revolūcijas un grandioza cilvēku masu pārvietošanās, civilizāciju konkurences rezultāti ir atkarīgi no dzimstības - cilvēku reproduktīvās funkcijas. No demogrāfijas ir bijis un joprojām ir atkarīgs vēstures subjektu (tautu) liktenis.

   Acīmredzamas ir demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas. Milzīgajai dzimstībai “krāsainajās” rasēs un izmiršanai “baltajā” rasē ir nelabas sekas. Nelabas sekas ir tajās zemēs, kurās ir demogrāfiskais bums; nelabas sekas ir tajās zemēs, kurās ir demogrāfiskā katastrofa.

   Uz Zemes ir politiski un sociāli ļoti nestabilas zonas. Tajās ir dažādi politiskie un sociālie konflikti – nemieri, valsts apvērsumi, bruņotas sadursmes, pilsoņu kari. Tā tas ir Tuvos Austrumos (Arāvijas pussalā un Ziemeļāfrikā), Afganistānā, Āfrikā. Lieta ir tā, ka šajās zonās ir milzīga demogrāfiskā saspringtība. To sekmē milzīgā dzimstība un tās nemitīgais kāpums. Tuvos Austrumos un Ziemeļāfrikā demogrāfiskā saspringtība nonāca līdz “arābu pavasara” asiņainajiem notikumiem 2013.gadā. Tos izraisīja simtiem tūkstošu jauniešu bezizejas stāvoklis – darba trūkums, elementāras dzīves labklājības neiespējamība, nākotnes bezcerība u.tml.

   Lūk, daži skaitļi. Ēģiptiešu skaits katru gadu pieaug par 1,3 miljoniem cilvēku. Lībijā laikā no 1961.gada (demogrāfiskās pārejas sākuma !!) līdz 2013.gadam iedzīvotāju skaits pieauga četras reizes. Jemenā katru gadu iedzīvotāju skaits pieaug par 3,8%. Jemenā 1986.gadā dzīvoja 9,27 miljoni cilvēku, bet 2021.gadā viņu skaits ir 30,5 miljoni. Afganistānā pilsoņu karš sākās 1978.gadā. 43 kara gados bojā gāja simtiem tūkstošu cilvēku. Taču dzimstība bija ļoti liela. Ja 1979.gadā Afganistānā dzīvoja 15, 5 miljoni cilvēku, tad 2021.gada jūlijā viņu skaits bija 37,4 miljoni.

   Eiropeīdu zemēs Eirāzijā un Amerikā demogrāfiskās pārejas laikā dzimstība ievērojami samazinās, izraisot demogrāfisko vakuumu, specifiski negatīvu garīgo atmosfēru un kultūras destruktīvu formu dominēšanu. Tas savukārt  deģeneratīvi veicina masveida morāli tikumisko un intelektuālo pagrimumu. Eiropeīdi zaudē interesi par nākotni, ģimeni, bērniem, valsti, mākslu, zinātni, reliģiju, izglītību, medicīnu, politiku, ideoloģiju. Tā vietā viņi izbīda postmodernismu, homoseksuālismu, neoliberālismu, globālismu, vakcinārismu, genderismu, trešo dzimti, bērnu radīšanu mēģenē, iracionālismu, arhaizāciju, “jaunu normālību”. Savukārt pandēmija/parapandēmija globālisma prozelītiem deva iespēju sākt atklāti izvērst ne tikai vakcinārismu, bet arī dehumanizāciju. Vērojama ir postcilvēku straujā ģenēze. Cilvēciskuma vietā stājas postcilvēciskums ar odiozi specifisku mentalitāti, valodu, dzīves normām un vērtībām. Saprotams, joprojām saglabājas kosmoloģiskais faktors un trīs pīlāri. Mainās vienīgi to saturs, par ko ļoti grūti ir pateikt kaut ko labu. Kosmoloģiskā faktora diriģētā planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) nevar būt izlutināta ar komplimentiem. Slikti ir visiem! Slikti ir etnosiem milzīgās dzimstības zonā; slikti ir iemītniekiem izmirstošās rases zonā.

55. Tautas atbildība

 

 

   Par tautas atbildību tiek rakstīts zinātniskajā literatūrā. Faktiski vairs nekāda problēma neeksistē. Pēc II Pasaules kara, kas īpaši saasināja vācu tautas atbildības problēmu, zinātniskajās aprindās ir panākta vienprātība par tautas atbildību. Ne vēsturnieki, ne vēstures filosofi vairs nedebatē par tautas atbildību. Eksistē noteikts konsenss par doto fenomenu – tautas atbildību.

   Citādāk ir ikdienišķās apziņas līmenī, kuru pārstāv cilvēki ar pamatizglītību, kā arī inteliģences pārstāvji bez attiecīgām zināšanām par tautas atbildības problemātiku, jo augstākajā izglītībā šī problemātika var netikt apskatīta ne lekcijās, ne mācību literatūrā.

   Ja zinātnē eksistē vienprātīgs uzskats par tautas atbildību un tās konkrēto veidu, tad ikdienišķās apziņas līmenī dominē pilnīgi pretējs viedoklis par tautas atbildību. Ikdienišķās apziņas līmenī tautas atbildība netiek atzīta un parasti tiek emocionāli kategoriski noliegta. Tā tas ir arī latviešu sabiedrībā. Turklāt ir vērojama likumsakarība: jo neizglītotāks indivīds, jo viņš agresīvāk noliedz  tautas atbildību. Nacistiski šovinistiskie pseidopatrioti ir visnaidīgākie pret tautas atbildību. Viņi ir tautas nekļūdīguma apoloģēti. Populāra ir viņu uzstājība, ka nedrīkst negatīvi izturēties pret visu tautu; tauta nekad nekļūdās; tauta vienmēr zina, ko vēlas un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi; visa tauta nekad nav vainīga; vainīga ir tikai tautas atsevišķa daļa vai atsevišķi tautas pārstāvji.  

   Pašlaik, kad Rietumu civilizācijā pandēmijas/parapandēmijas aizsegā tiek atklāti realizēta dehumanizācijas (cilvēciskuma likvidēšanas) politika, tautas atbildības problēma iegūst ļoti svarīgu lomu. Jautājums ir par to, kāda ir tautas loma dehumanizācijas apstākļos. Nāka zināt, vai tauta ir vainīga jeb nav vainīga, pieļaujot dehumanizācijas politiku. Jānoskaidro, vai tauta ir atbildīga vai nav atbildīga par dehumanizācijas sekām, kas, protams, tautai ir katastrofālas.

   Zinātnē ir formulēti 4  tautas atbildības veidi: politiskā, kriminālā, morālā un metafiziskā (tautas atbildība Dievam). Totāls raksturs ir politiskajai atbildībai. Visa tauta vienmēr ir politiski atbildīga par dzīvi savā valstī. Politiskā atbildība ir visas tautas atbildības veids. Par to, kas notiek Latvijā, politiski atbildīga ir visa tauta, un visai tautai ir jāsamierinās ar tās kolektīvo kritiku, ja tāda ir nepieciešama. Tā, piemēram, par dehumanizācijas procesiem politiski ir atbildīga visa latviešu tauta.

   Patiesībā jautājums par tautas atbildību jau sen ir bijis atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību. Jautājums ir atrisināts Bībelē. Svētajos rakstos tauta pati izvēlas valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlas. Un tas nekas, ka Bībeles intelektuālā līdera Salamana pamācībās tauta raksturota ne visai glaimojoši: „ Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas.” (Sp 29:2.) Tātad tauta nav spējīga padzīt „bezdievi”. Tauta ir spējīga vienīgi „nopūsties”, sastopoties ar sliktu valdnieku. Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „ Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi.” (Sp 28:2.) Minētie neglaimojošie vārdi lietas būtību nemaina. Jautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts teorētiski metafiziskā līmenī. Bībelē tautas atbildība ir iekomponēta pirmpamatu līmenī, un par to nav jādebatē. Bībeles tēze, ka tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību, vienmēr ir kalpojusi kā aksiomātiskā konceptuālā direktīva. Tā tas ir bijis visos laikmetos un visos sociālajos kolektīvos, kuri respektē svētos rakstus. Interesanti ir ievērot, ka Bībeles tēzi ir respektējuši ne tikai ticīgie, bet arī ateisti, analizējot tautas atbildības problemātiku. Bez atsauksmes uz Pirmo Ķēniņu grāmatu neviens neiedrošinās apcerēt tautas atbildības problemātiku*.

*Plašāk skat. grāmatā “Himēriskuma nesaulē” rakstu “Tolerantās tautas atbildība” (www.artursprieditis.lv), kā arī eseju “Tautas atbildības realitāte un irealitāte” (https://m.pietiek.info/raksti/tautas_atbildibas_realitate_un_irealitate).

 

54. Neizprastā patiesība

 

   Svētdien, 2021.gada 29.augustā, visos Rīgas medijos tiek sabiedrībai iestāstīts, ka vakcinācijas vislielākie pretinieki ir cilvēki ar niecīgu izglītību un niecīgiem ienākumiem. Vārdu sakot, t.s. vienkāršie cilvēki, lumpeņi, plebeji. Ideoloģiski sabiedrībai tiek iezombēts, ka vērtīgo un obligāti nepieciešamo vakcināciju neatzīst tikai kaut kāda prastu ļaužu daļa, bet vakcināciju atzīst izglītoti un turīgi indivīdi - sabiedrības elite, sabiedrības vērtīgākā daļa - inteliģence. Zombētāji neizprot reālo patiesību attiecībā par kovidu un vakcināciju. Principā realitāte ir tāda, ka pandēmiju/parapandēmiju patiešām eksaltēti atbalsta inteliģence, kura Latvijā latviešu tautai ir fundamentāls brāķis - laizoša, paklausīga, verdziski padevīga, stulba u.tml. Vienkāršā tauta nav zaudējusi veselo saprātu, ko nekādi nevar teikt par latviešu varas inteliģenci, kura karjeristiski pielien valdošajai kliķei. Tāpēc viss ir pareizi - vakcināciju neatzīst normālie cilvēki, bet dažāda tipa pielīdēji to atzīst. Normālie cilvēki noteikti ir labāk informēti par vakcināciju pasaulē nekā latv. varas inteliģence. Tagad internetā katrs var iegūt objektīvu informāciju par vakcināciju. To noteikti iegūst arī "vienkāršā tauta". Interneta komentāros to var skaidri konstatēt. FB arī ir plašs objektīvas informācijas klāsts. Tādējādi zombētāji pieļauj kļūdu savā ideoloģiskajā manipulācijā. Viņi nav sapratuši reālo stāvokli.

 

 

 

53. Tautas paškritiskums

 

   Paškritiskums ir ne tikai katra cilvēka individuālā izpausme. Paškritiskums ir arī tautas kolektīvā izpausme. Paškritiskuma trūkums nav tikai cilvēka individuālā nepilnība, bet ir arī tautas kolektīvā nepilnība. Netiek cienīti indivīdi bez paškritiskuma. Netiek cienītas arī tautas bez paškritiskuma.

   Tautas paškritiskums veidojas kā tautas pārstāvju individuālā paškritiskuma virtuāli sintētisks kopums. Tautas paškritiskums ir sabiedriskās apziņas sastāvdaļa. Tautai ir pilnā mērā jāapzinās paškritiskuma nepieciešamība, morāli tikumiskā svētība un paškritiskuma sociālās terapijas perspektīvas.

   Sabiedrisko apziņu tradicionāli formē tautas izglītotākā daļa – tautas idejiskais līderis. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tautas idejisko līderi pieņemts dēvēt par inteliģenci. Tiek uzskatīts, ka inteliģence ir spējīga analītiski vispārinoši uztvert tautas garīgās vibrācijas un tajā skaitā konstatēt tautas paškritikas tematiku un tās faktorus. Tautas idejiskais līderis saskata to, pret ko tautai nākas izturēties paškritiski. Tautas paškritikas tematiskais iemesls parasti tiek apskatīts publiski sabiedriskās domas līmenī. Tam kalpo masu komunikācijas līdzekļi. Medijos tiek iztirzātas sociālās parādības, pret kurām tautai nākas izturēties paškritiski. Šajā procesā viss ir atkarīgs no tautas idejiskā līdera (inteliģences) intelektuālās un morālās kvalitātes. Inteliģence var stimulēt tautas paškritiskumu un var arī to nedarīt politisko, ideoloģisko, ģeopolitisko, ekonomisko  apsvērumu dēļ. Inteliģencei kā zināmai sociālajai korporācijai var būt izdevīgs tautas paškritiskuma trūkums. Tā tas ir pēcpadomju Latvijā, kurā inteliģence ir nodalījusies divās antagonistiskās daļās - varas inteliģencē un tautas inteliģencē. Varas inteliģence noziedzīgi kalpo kriminālā kapitālisma valdošajai kliķei, bet tautas inteliģence patriotiski kalpo latviešu tautas nacionālajām interesēm.

   Latviešu tautas paškritikai iemeslu nekad nav trūcis. Pēcpadomju laikā ir iemeslu jūra. Taču tāds iemesls, kāds ir radies pašlaik, vēl nebija sastopams. Latvijā ir pastrādāts drausmīgs noziegums, epidēmijas/pandēmijas laikā par veselības ministru ieceļot medicīnā nekompetentu tipu un pie tam vēl debilu tipu, kurš savu debilitāti ir uzskatāmi apliecinājis jau agrāk ar debilo "par-politiku". Latvieši noteikti ir vienīgie uz planētas, kuri epidēmijas/pandēmijas laikā par tautas veselību rūpēties uzticēja ne tikai neprofesionālim medicīnā, bet arī debilam tipam. Tā noteikti ir izdarījuši tikai latvieši. Ja kāds var nosaukt vēl citus, lūdzu, nosauciet.

   Kāds ir izskaidrojums tam, ka latvieši izrādījās tik "oriģināla" tauta, pieļaujot arī valsts prezidenta un premjera Kariņa līdzdalību šajā "oriģinalitātē"? Vai visiem ir izpratne, ka par doto "oriģinalitāti" abi trimdas surogāti un viņu ieliktenis debilais ministrs Pavļuts ir pelnījuši nāves sodu?

   Saprotams, tāds noziegums ir iespējams vienīgi slimā, neattīstītā, stulbā, aprobežotā tautā, infantīli snaudošā, apātiski trulā tautā, kura atbalsta savus debilos daunus. Par "par-politiku" balsoja 101 685 vēlētāji 13.Saeimas vēlēšanās. Cits piemērs tautas nenormālajam līmenim nav vajadzīgs. Būtu vajadzīgs, ja debilo daunu atbalstītu tikai Veģu pansionāta divi sētnieki un galvenais ārsts kopā ar savu mīļāko...

   Latvieši ir unikāli cilvēcē. Joprojām histēriski plosās ne tikai abi trimdas surogāti, bet arī debilais Pavļuts. Viņam "Delfos" 2021.gada 6. septembrī tiek ievietota "versija" ar idiotisku visrakstu "Vakcinēties nevar mirt". Tas ir autora virsraksts publikācijai "Delfu" rubrikā "Versijas". Tas nav redakcijas formulēts virsraksts. Lūdzu, kurš paskaidros, no kura gala ir jālasa šis izcili kroplais virsraksts un ko nozīmē "vakcinēties nevar mirt"? Un ko tas vispār nozīmē? Kāpēc redakcija atstāja tik kroplu virsrakstu šī pretīgā prāta un izskata primātam? Par teksta saturu nav vērts runāt - tikai tautas biedēšana un žēlošanās par valdības nevēlēšanos cilvēkus joprojām turēt geto apstākļos.  

   Nav vērts atgādināt par tautas kvalitāti, ja tās apdraudētības (epidēmijas) laikā par veselības ministru var būt debils tips ar tipisku dauna galvaskausu. Vai visiem ir izpratne, ka abi trimdas surogāti un viņu ieliktenis debilais ministrs Pavļuts ir pelnījuši nāves sodu? Tas ir noziegums! Latviešu tautai tas ir paškritiski jāatzīst. Latviešu tautai ir paškritiski jāatzīst sava līdzdalība šajā noziegumā. Tautai bija visas iespējas nepieļaut tādu noziegumu. Taču tas nenotika un acīmredzot arī turpmāk nenotiks, jo latviešu tautas idejiskais līderis varas inteliģence (latviešu inteliģences majoritāte – 98-99%) ir neglābjami sapuvusi.

52. Protestēšanas paradokss

  

   Latviešu politiskajā segmentā ir marķējoši viegli uztverama viena parādība. To gribas dēvēt par protestēšanas paradoksu. Latviešu sabiedrībā ir sastopami protesti pret valdošās kliķes antinacionālo un antihumāno politiku. Taču tie ir dīvaini protesti. Tā tas ir, piemēram, visjaunāko laiku protestos pret Kariņa un nācijas tēva vakcinārismu – aplamo un principā noziedzīgo vakcinācijas politiku. Dīvainība izpaužas attiecībā uz protestu organizētājiem. Kā zināms, protestus organizē Gobzems, Šlesers. Nav īpaši jāatgādina par šo cilvēku lomu latviešu tautas dzīvē aizvadītajos 30 gados. Tie nav labi cilvēki. Tie ir ļoti slikti cilvēki, un tiem ir ļoti slikta reputācija. Taču viņus latviešu sabiedrība atbalsta. Piemēram, Gobzema organizētajā protestā 2021.gada 18.augustā piedalījās liels cilvēku skaits. Tā bija masveidīgākā protesta akcija pēcpadomju gados. Tas, ka latviešu sabiedrībā ir tik liels atbalsts sliktiem cilvēkiem, protams, ir paradoksāli. Tā nevajadzētu būt. Bet tā notiek. Tā ir šodienas realitāte. Var teikt – šodienas normālība latviešu tautā. Tāpēc ir radusies doma, ka varbūt nākas šo paradoksu izmantot arī turpmāk. Kariņš un nācijas tēvs nerimsies. Viņu dehumanizācijas politika pierims tikai reizē ar viņu fizisko pierimšanu – atdzišanu uz visiem laikiem. Protestēt noteikti nāksies arī turpmāk. Veselie cilvēki tiks diskriminēti arī turpmāk. Vakcinārisms tiks kropli uzspiests arī turpmāk. Vistuvākajā nākotnē apdraudēti ir bērni. Varbūt ir labi, ka protestus organizē tādi cilvēki kā Gobzems un Šlesers. Viņus latvieši atbalsta. Latvieši nekad neatbalsta labus cilvēkus – gudrus un godīgus cilvēkus. Tāpēc varbūt ir jāizmanto slikto cilvēku atbalstīšanas fenomens, jo no tā savs labums būs arī tai latviešu sabiedrības daļai, kura neciena ne Gobzemu, ne Šleseru.

   Ļoti spilgts piemērs latviešu nenormālajai attieksmei pret labiem cilvēkiem ir Centra partijas liktenis. Par to internetā var izlasīt izsmeļošu informāciju: “Centra partija ir politiska partija Latvijā. Tā dibināta 2005. gada 11. novembrī ar nosaukumu "Vislatvijas partija 21. gadsimts", 2009. gadā pārdēvēta par Latvijas kustību "SOLIDARITĀTE", 2016. gadā par Latvijas centrisko partiju, bet kopš 2018. gada 7. novembra darbojas ar pašreizējo nosaukumu. Partija reklamējas kā "patriotiska, kristīgi—konservatīva partija, kas pārstāv Latvijas sabiedrības vairākumu". 2016. gada 25. jūlijā pārveidota par Latvijas centrisko partiju. Partijas valdē tobrīd bija Aleksandra Siliniece, Aivars Silinieks un Andžejs Zdanovičs. 2018. gada 7. augustā partija iesniedza savu kandidātu sarakstu 13.Saeimas vēlēšanām. Partijas programmā bija iekļauta lata, kā nacionālās valūtas atjaunošana un izstāšanās no NATO. Vēlēšanās Latvijas centriskā partija saņēma vismazāko vēlētāju atbalstu — 0,11%, kas bija ievērojami mazāks nekā nodoto nederīgo vēlēšanu zīmju daudzums. 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, startējot jau kā Centra partijai, partijas saraksta līderis bija Normunds Grostiņš. Vēlēšanu kampaņā tā iestājās par tradicionālo ģimeni, uz tradicionālām vērtībām balstītu sabiedrību un kompensācijām no Eiropas Savienības par 15 gadus ilgo Latvijas diskrimināciju tās sastāvā. Centra partija piedalījās Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās 2020.gada un solīja samazināt apkures izmaksas, atbalstīt denacionalizēto namu iedzīvotājus un pakāpeniski pāriet uz bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā.” Piebilstams, ka pašlaik latviešu sabiedrība jēli atbalsta Centra partijas iniciatīvu “Atlaist Saeimu!”.

   Nesen tika nodibināta “Boikota partija”. To nodibināja tie paši cilvēki, kuri organizēja protestus pret valdošo kliķi zem “Tautas varas frontes” karoga. Arī viņus tāpat kā Centra partijas biedrus latviešu sabiedrība neatbalsta un atbalsta vietā klaji izsmēj. Tāds acīmredzot ir latviešu liktenis. Latviešu tauta savā esamībā vēlas paļauties tikai uz sliktiem cilvēkiem. Tā tas ir latviešu tautas esamībā zem Saules. Kā tas ir Aizsaulē nonākušajā tautas daļā, šo rindu autoram nav zināms.