62. Brīvības ceļš uz brīvību

 

   Brīvības liktenis ir vēsturiski ļoti raibs. Tā, piemēram, katrs filosofs jau pirms Sokrāta un Platona ir centies formulēt savu brīvības definīciju. Brīvības izpratne ir raiba pasaules lielajās transnacionālajās reliģijās un mazajās nacionālajās reliģijās. Arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir atšķirīga konceptuālā attieksme pret brīvību. Taču tajā pašā laikā var saskatīt brīvības pakāpenisku atbrīvošanos no brīvības ekspluatācijas, kad brīvība pati kļūst brīva un var rīkoties atbilstoši saviem ieskatiem bez ārējas regulācijas. Tā tas ir visjaunākajos laikos. Cilvēkiem zūd interese par brīvību. Daudziem brīvība vairs nav vajadzīga. Daudziem brīvība tikai traucē. Tāpēc tiekamies ar brīvības brīvību. Tas nozīmē, ka brīvība tiek palaista savvaļā. Tā var darīt, ko pati vēlas. Cilvēki vairs nav brīvības uzurpatori. Brīvības uzurpācijas laikmets ir beidzies.

   Saprotams, tāds laikmets nevarēja apsīkt vienā gadā vai vienā gadsimtā. Brīvības ceļš uz brīvību ir bijis samērā garš. Cilvēki pakāpeniski sāka dzīvot bez brīvības. 2020.-2021.g. koronavīrusa pandēmija negaidīti apliecināja brīvības niecību visas cilvēces mērogā, nespējot sevi aizsargāt pret obligāto vakcināciju kā dehumanizācijas instrumentu.

   Brīvības ceļš uz brīvību Rietumu civilizācijā ļoti uzskatāmi sākās Jaunajos laikos liberālisma filosofijā un liberālisma sociālajā ideoloģijā, kas līdz šodienai vienmēr ir bijusi apzināta un strauja atbrīvošanās no brīvības reliģiskā (kristiānisma, jūdaisma) traktējuma. Rietumu civilizācijas reliģijā brīvības pamatā ir specifiska izturēšanās pret grēcīgumu un ļaunuma. Brīvība ir cilvēka iekšējā izjūta. Brīvs ir tikai tas cilvēks, kuram ir vainas apziņa par savu potenciālo grēcīgumu un ļaunumu. Bez tādas apziņas cilvēks nevar būt patiesi brīvs. Reliģijā brīvība ir organiski savīta ar sirdsapziņu, nosakot, kas ir labs un kas ir slikts. Bez sirdsapziņas cēluma, skaidrības, konsekvences patiesi īsta brīvība nav iespējama.

   Liberālisms priekšplānā izvirza brīvību kā cilvēka tiesību mērķi, saturisko esenci (būtību, kvintesenci) un augstāko vērtību. Liberālisma pieeja radikāli atšķiras no reliģiskās pieejas. Ja reliģiskajā pieejā brīvība ir cilvēka iekšējā pasaulē iegūta izpausme, tad liberālisma pieejā brīvība ir ārpasaules dota izpausme. Cilvēkam brīvība pienākas tāpat kā cilvēkam pienākas maize un ūdens.   

   Liberālismā izturēšanās pret brīvību ir liekulīga, svētulīga un principā nereāla. Liberālismā tiek akcentēts, ka cilvēkam ir dota iespēja būt totāli neatkarīgam no ārējās vides – valsts institūtiem, politiskās iekārtas, reliģijas, ideoloģijas, kultūras tradīcijām utt. Liberālismā dzīves attīstības ideāls un mērķis ir personības un sabiedrības brīvība. Liberālismā akcentē cilvēka brīvības dažādus aspektus – vārda brīvību, uzskatu brīvību, ekonomisko brīvību, sirdsapziņas brīvību, tautas brīvību, valsts brīvību (suverenitāti). Liberālismā brīvība nozīmē izvēles tiesības – mācību iestādes, profesijas, dzīves vietas, politiskās organizācijas, elektorālās u.c. Taču faktiski tas ir nereāli un neatbilst dzīves īstenībai, bet galvenais – ir pretrunā ar cilvēka atkarību no kultūras. Cilvēks vienmēr eksistē noteiktā kultūras vidē. Kultūras determinisms ir fundamentāls – ļoti nozīmīgs, svarīgs, galvenais. Cilvēks neeksistē bez kultūras. Bet tas savukārt norāda, ka cilvēks nekad nav brīvs no ārējās vides.

   Liberālisma pieeja (brīvības ārēja garantēšana) ir izraisījusi brīvības koncepta devalvāciju, brīvības reputācijas un autoritātes nobālēšanu un pat izzušanu. Tāds secinājums rodas visjaunākajā laikā no XX gs. 70.gadiem. Kā zināms, pēc II Pasaules kara speciālai kumulācijai tika pakļautas t.s. cilvēka tiesības. To pamatā ir brīvība kā katra cilvēka atribūts – būtiska, nepieciešama (substanciāla) īpašība, bez kuras cilvēks nav cilvēks. Respektīvi, katram cilvēkam pienākas tiesības būt brīvam saskarsmē ar visdažādākajiem dzīves īstenības segmentiem. Lai to nodrošinātu un aizstāvētu, tiek juridiski formulētas cilvēka tiesības. Tā tas ir daudzās konstitūcijās. Arī latviešu valsts Satversmē. Taču koronavīrusa pandēmijas laikā valdošā kliķe pārkāpa Satversmes 95.pantu: “95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.” Neapšaubāmi, valdošās kliķes rīcība mazina uzticību cilvēka tiesībām un tajā skaitā brīvībai. Konstitūcijas solītā brīvība ir fikcija. Tāpēc ir pareizāk nedomāt par brīvību, neuzticēties solītajai brīvībai un galu galā brīvību palaist brīvībā. Sekas tam var būt tikai vienas – brīvība vairs nav vērtība. Ļaužu masas sāk izsmiet brīvību, jo nesaskata brīvības svētību.