60. Politiskās metodoloģijas problēma

 

   Latvijas politiskajā virzībā pašlaik ir uzziedējusi nepierasta problēma. Pret to nākas izturēties kā pret metodoloģisko problēmu. Tātad runa ir par politiskās darbības metodi un tās iederību politiskās darbības vispārīgo principu sistēmā. Citiem vārdiem sakot, nākas atbildēt uz jautājumu “Vai tā drīkst darīt jeb tā nedrīkst darīt?”. Konkrēti nākas atbildēt uz jautājumu “Vai drīkst jeb nedrīkst izmantot patoloģiski alkātīgo parvēniju Šleseru un viņa jauno kabatas partiju ar idiotisko nosaukumu “Latvija pirmajā vietā”, lai padzītu Kariņu un nācijas tēvu no viņu krēsliem, bet vislabākais – no Latvijas?”. Ja drīkst tā darīt, tad tautai ir masveidā aktīvi jāatbalsta Šlesera organizētie protesti un ultimāts. Ja nedrīkst tā darīt, tad nav jāpiedalās Šlesera aktivitātēs un jāatbalsta kāds politiskais spēks bez melnas reputācijas.

  Manuprāt, Šleseru vajag izmantot. Pirmkārt, viņa nākšana pie varas pēc 14.Saeimas vēlēšanām neko radikāli neizmainīs Latvijā. Saglabāsies kriminālais kapitālisms ar organizēto noziedzību centrā. Otrkārt, Kariņš un nācijas tēvs tautai ir desmit reizes lielāks apdraudējums nekā 10 šleseri. Abi trimdas kadri ir humanitātes noziedznieki. Viņi sekmē garīgo un morālo degradāciju un deģenerāciju. Viņi ciniski atbalsta jūdu un anglosakšu globālisma prozelītu dehumanizācijas akcijas. Un tas ir nesalīdzināmi sliktāk nekā organizētās noziedzības shēmošana. Šlesera galviņā viss riņķo ap naudiņu. Kariņa un nācijas tēva pauros viss riņķo ap daudz smalkākām tēmām. Pirmkārt un galvenokārt riņķo ap cilvēciskuma iznīcināšanu. Abiem pauriem jau ir milzīgi panākumi. No cilvēciskuma nekas liels nav saglabājies tiem vietējiem medicīnas speciālistiem, kuri pandēmijas laikā melo, sagroza statistiku, pielien valdībai ar noziedzīgām rekomendācijām, uzkurina histēriskas bailes. To katru dienu stimulē Kariņš un nācijas tēvs. Ultimātā viss ir pareizi formulēts.