55. Tautas atbildība

 

 

   Par tautas atbildību tiek rakstīts zinātniskajā literatūrā. Faktiski vairs nekāda problēma neeksistē. Pēc II Pasaules kara, kas īpaši saasināja vācu tautas atbildības problēmu, zinātniskajās aprindās ir panākta vienprātība par tautas atbildību. Ne vēsturnieki, ne vēstures filosofi vairs nedebatē par tautas atbildību. Eksistē noteikts konsenss par doto fenomenu – tautas atbildību.

   Citādāk ir ikdienišķās apziņas līmenī, kuru pārstāv cilvēki ar pamatizglītību, kā arī inteliģences pārstāvji bez attiecīgām zināšanām par tautas atbildības problemātiku, jo augstākajā izglītībā šī problemātika var netikt apskatīta ne lekcijās, ne mācību literatūrā.

   Ja zinātnē eksistē vienprātīgs uzskats par tautas atbildību un tās konkrēto veidu, tad ikdienišķās apziņas līmenī dominē pilnīgi pretējs viedoklis par tautas atbildību. Ikdienišķās apziņas līmenī tautas atbildība netiek atzīta un parasti tiek emocionāli kategoriski noliegta. Tā tas ir arī latviešu sabiedrībā. Turklāt ir vērojama likumsakarība: jo neizglītotāks indivīds, jo viņš agresīvāk noliedz  tautas atbildību. Nacistiski šovinistiskie pseidopatrioti ir visnaidīgākie pret tautas atbildību. Viņi ir tautas nekļūdīguma apoloģēti. Populāra ir viņu uzstājība, ka nedrīkst negatīvi izturēties pret visu tautu; tauta nekad nekļūdās; tauta vienmēr zina, ko vēlas un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi; visa tauta nekad nav vainīga; vainīga ir tikai tautas atsevišķa daļa vai atsevišķi tautas pārstāvji.  

   Pašlaik, kad Rietumu civilizācijā pandēmijas/parapandēmijas aizsegā tiek atklāti realizēta dehumanizācijas (cilvēciskuma likvidēšanas) politika, tautas atbildības problēma iegūst ļoti svarīgu lomu. Jautājums ir par to, kāda ir tautas loma dehumanizācijas apstākļos. Nāka zināt, vai tauta ir vainīga jeb nav vainīga, pieļaujot dehumanizācijas politiku. Jānoskaidro, vai tauta ir atbildīga vai nav atbildīga par dehumanizācijas sekām, kas, protams, tautai ir katastrofālas.

   Zinātnē ir formulēti 4  tautas atbildības veidi: politiskā, kriminālā, morālā un metafiziskā (tautas atbildība Dievam). Totāls raksturs ir politiskajai atbildībai. Visa tauta vienmēr ir politiski atbildīga par dzīvi savā valstī. Politiskā atbildība ir visas tautas atbildības veids. Par to, kas notiek Latvijā, politiski atbildīga ir visa tauta, un visai tautai ir jāsamierinās ar tās kolektīvo kritiku, ja tāda ir nepieciešama. Tā, piemēram, par dehumanizācijas procesiem politiski ir atbildīga visa latviešu tauta.

   Patiesībā jautājums par tautas atbildību jau sen ir bijis atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību. Jautājums ir atrisināts Bībelē. Svētajos rakstos tauta pati izvēlas valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlas. Un tas nekas, ka Bībeles intelektuālā līdera Salamana pamācībās tauta raksturota ne visai glaimojoši: „ Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas.” (Sp 29:2.) Tātad tauta nav spējīga padzīt „bezdievi”. Tauta ir spējīga vienīgi „nopūsties”, sastopoties ar sliktu valdnieku. Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „ Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi.” (Sp 28:2.) Minētie neglaimojošie vārdi lietas būtību nemaina. Jautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts teorētiski metafiziskā līmenī. Bībelē tautas atbildība ir iekomponēta pirmpamatu līmenī, un par to nav jādebatē. Bībeles tēze, ka tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību, vienmēr ir kalpojusi kā aksiomātiskā konceptuālā direktīva. Tā tas ir bijis visos laikmetos un visos sociālajos kolektīvos, kuri respektē svētos rakstus. Interesanti ir ievērot, ka Bībeles tēzi ir respektējuši ne tikai ticīgie, bet arī ateisti, analizējot tautas atbildības problemātiku. Bez atsauksmes uz Pirmo Ķēniņu grāmatu neviens neiedrošinās apcerēt tautas atbildības problemātiku*.

*Plašāk skat. grāmatā “Himēriskuma nesaulē” rakstu “Tolerantās tautas atbildība” (www.artursprieditis.lv), kā arī eseju “Tautas atbildības realitāte un irealitāte” (https://m.pietiek.info/raksti/tautas_atbildibas_realitate_un_irealitate).