Tauta, kura
izveidojusi valsti, vienmēr saskaras ar adekvātuma problēmu. Bez tās nav
iespējama tautas politiskā prakse. Turklāt adekvātuma problēma attiecas uz
tautas valsts pastāvēšanas pašiem fundamentālākajiem pamatiem. No adekvātuma ir
atkarīgs tautas un valsts liktenis.
Runa ir par
tautas un valsts varas (“tautas kalpu”) adekvātumu. Tātad runa ir par tautas un
tās deleģēto (ievēlēto, atbalstīto, cienīto) varas pārstāvju adekvātumu – savam
uzdevumam precīzu atbilstību. Tāds adekvātums ir obligāti nepieciešams valsts
virzībai. Ja iestājas adekvātuma krīze, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta.
Valsts varai ir jābūt leģitimētai. To nodrošina ideāls adekvātums starp tautu
un valsts varu – parlamentu, valdību.
Adekvātuma problēma
jau ir sastopama Bībelē. Svētajos rakstos tauta pati izvēlas valdniekus, un
tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā
Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlas un ir
spējīga dot . Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „ Zemes grēku dēļ
notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja
ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).
“Otrajā” pseidorepublikā
vienmēr ir bijis ideāls adekvātums. Saeimā, valdībā ir izvirzīti latviešu
tautas kvalitātei ideāli atbilstīgi “tautas kalpi”. Latviešu tauta vienmēr ir
pratusi atrast un atbalstīt sev adekvātus indivīdus. Tāpēc, piemēram, valdība
vienmēr ir slavēta, lutināta un nekādi sociālie protesti nav apdraudējuši
“brīvvalsti” ar kriminālo kapitālismu un tās organizētās noziedzības brīvību un
nesodamību. Tāda iekārta acīmredzot ir adekvāta latviešu tautas cilvēciskajai
kvalitātei, kuru, protams, publiski reprezentē inteliģence.
Šai
reprezentācijai un reizē ideālajam adekvātumam ir skaists simboliski tipisks piemērs.
Tas sastāv no latviešu inteliģences parauga un varas visaugstākā pārstāvja
parauga. Starp abiem paraugiem ir ideāla saskaņa gan prāta ziņā, gan morāles
ziņā. Abi simboliski tipiskie paraugi liecina par latviešu “tautas kalpu” ideālo atbilstību latviešu tautas inteliģences
politiskajām prasībām.
Inteliģences
paraugs ir slavenā tirāde: “Egils Levits ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai
zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par
Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. Latvijai ir ļoti
nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus. Viņš
spēj visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij
un latviešu nācijai atkalt celt spārnos”. Savukārt varas visaugstākā pārstāvja
paraugs ir šāds: “Levits: jau šonedēļ jālemj par pienākumu vakcinēties noteiktu
profesiju pārstāvjiem”.
Abi paraugi
neapšaubāmi ir viena kvalitatīvā līmeņa izteikumi. Nav jēdzieniski jāprecizē,
kāds ir šis līmenis. Katram psihiski veselam cilvēkam ir skaidrs, ka tiekamies
ar totāli amorāliem un totāli bezprātīgiem izvirdumiem. Latviešu inteliģence ir
tikpat “spoža zvaigzne” kā tās dievinātā “spožā zvaigzne” nācijas tēvs.
Atkārtoju: starp tautu un valsts varu eksistē ideāls adekvātums. Latvijas
liktenis nav apdraudēts. Latviešu tauta vairs nav spējīga akceptēt pozitīvas
konstruktīvas reformas neatkarības atgūšanai, kriminālā kapitālisma
likvidēšanai, organizētās noziedzības izskaušanai, obligātās vakcinācijas
nepieļaušanai, veselo cilvēku diskriminācijas novēršanai utt. Tautas galvenais ģeneratīvais
spēks, inteliģence, nav pilnīgi nekur derīga.
Комментариев нет:
Отправить комментарий