64. Ideālais adekvātums

 

   Tauta, kura izveidojusi valsti, vienmēr saskaras ar adekvātuma problēmu. Bez tās nav iespējama tautas politiskā prakse. Turklāt adekvātuma problēma attiecas uz tautas valsts pastāvēšanas pašiem fundamentālākajiem pamatiem. No adekvātuma ir atkarīgs tautas un valsts liktenis.

   Runa ir par tautas un valsts varas (“tautas kalpu”) adekvātumu. Tātad runa ir par tautas un tās deleģēto (ievēlēto, atbalstīto, cienīto) varas pārstāvju adekvātumu – savam uzdevumam precīzu atbilstību. Tāds adekvātums ir obligāti nepieciešams valsts virzībai. Ja iestājas adekvātuma krīze, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Valsts varai ir jābūt leģitimētai. To nodrošina ideāls adekvātums starp tautu un valsts varu – parlamentu, valdību.

   Adekvātuma problēma jau ir sastopama Bībelē. Svētajos rakstos tauta pati izvēlas valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlas un ir spējīga dot . Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „ Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).

   “Otrajā” pseidorepublikā vienmēr ir bijis ideāls adekvātums. Saeimā, valdībā ir izvirzīti latviešu tautas kvalitātei ideāli atbilstīgi “tautas kalpi”. Latviešu tauta vienmēr ir pratusi atrast un atbalstīt sev adekvātus indivīdus. Tāpēc, piemēram, valdība vienmēr ir slavēta, lutināta un nekādi sociālie protesti nav apdraudējuši “brīvvalsti” ar kriminālo kapitālismu un tās organizētās noziedzības brīvību un nesodamību. Tāda iekārta acīmredzot ir adekvāta latviešu tautas cilvēciskajai kvalitātei, kuru, protams, publiski reprezentē inteliģence.

   Šai reprezentācijai un reizē ideālajam adekvātumam ir skaists simboliski tipisks piemērs. Tas sastāv no latviešu inteliģences parauga un varas visaugstākā pārstāvja parauga. Starp abiem paraugiem ir ideāla saskaņa gan prāta ziņā, gan morāles ziņā. Abi simboliski tipiskie paraugi liecina par latviešu “tautas kalpu”  ideālo atbilstību latviešu tautas inteliģences politiskajām prasībām.  

   Inteliģences paraugs ir slavenā tirāde: “Egils Levits ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus. Viņš spēj visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos”. Savukārt varas visaugstākā pārstāvja paraugs ir šāds: “Levits: jau šonedēļ jālemj par pienākumu vakcinēties noteiktu profesiju pārstāvjiem”.

   Abi paraugi neapšaubāmi ir viena kvalitatīvā līmeņa izteikumi. Nav jēdzieniski jāprecizē, kāds ir šis līmenis. Katram psihiski veselam cilvēkam ir skaidrs, ka tiekamies ar totāli amorāliem un totāli bezprātīgiem izvirdumiem. Latviešu inteliģence ir tikpat “spoža zvaigzne” kā tās dievinātā “spožā zvaigzne” nācijas tēvs. Atkārtoju: starp tautu un valsts varu eksistē ideāls adekvātums. Latvijas liktenis nav apdraudēts. Latviešu tauta vairs nav spējīga akceptēt pozitīvas konstruktīvas reformas neatkarības atgūšanai, kriminālā kapitālisma likvidēšanai, organizētās noziedzības izskaušanai, obligātās vakcinācijas nepieļaušanai, veselo cilvēku diskriminācijas novēršanai utt. Tautas galvenais ģeneratīvais spēks, inteliģence, nav pilnīgi nekur derīga.