57. Zināšanu fragmenti (9)

 

§  Dehumanizācijas procesā tiek iznīdēts cilvēku gribasspēks, deformēta apziņa, reflektivitāte, zūd tieksme pēc ideāliem, garīguma, cēlām vērtībām. Dehumanizācija ir “atcilvēkošana” – cilvēciskuma iznīcināšana. Cilvēka vietā rodas postcilvēks. Starp cilvēkiem un postcilvēkiem komunikācija nav iespējama, jo katrs lieto savu valodu. Dehumanizācijas rezultāts ir postcilvēciska antropomasa. Dehumanizācijas procesā tiek izskausts t.s. reliktais cilvēciskums; proti, tas cilvēciskums, kas saglabājies kā palieka no agrākajiem laikiem, kad cilvēciskumam līdzās neeksistēja postcilvēciskums, cilvēki dzīvoja saskaņā ar veselā saprāta normām, racionālismu nebija izkonkurējis iracionālisms, idiotija, debilitāte. XXI gs. trešajā gadu desmitā reliktais cilvēciskums vēl eksistē. Taču tas ir ļoti vārgs un neļauj adekvāti izturēties pret dehumanizāciju. Politiskajā, sociālajā, pilsoniskajā, stratēģiskajā, ideoloģiskajā, eksistenciālajā segmentā reliktais cilvēciskums nav spējīgs atvairīt dehumanizāciju, kas kļūst arvien agresīvāka un radikālāka.

§  2021.gada augustā “Big Media” (interneta sociālās platformas “Twitter”, “FaceBook”) noslēdza vienošanos ar Rietumu lielākajām informācijas aģentūrām “Associated Press”, “Reuters” par kopīgu darbību “cīņā pret dezinformāciju”, lai informācijas telpā būtu “uzticamība, precizitāte un ieinteresētība”. Patiesībā runa ir par visstingrāko cenzūru, lai publiskajā telpā nepieļautu globālisma prozelītiem neizdevīgu informāciju.

§  Dehumanizācijai ir sava demagoģiski retoriskā argumentācija. Sabiedrībai tiek skaidrota velme glābt cilvēci no terorisma, slimībām, rasu neiecietības, kaut gan praktiski notiek cilvēciskuma iznīcināšana.

§  Globālās transformācijas (GT) līdzekļi ir medicīna, farmakoloģija, ģenētika. Vēl tiek izmantoti tādi līdzekļi kā cilvēka individuālo datu digitalizācija, islamisms, arhaikas formāti, postmodernisma garīgā kultūra, ģimenes, izglītības, sociālās dzīves, nacionālās valsts, zinātnes, medicīnas kompromitēšana, haotizācija, šarlatanizācija.

§  Reliktajam cilvēciskumam piemīt astigmatisks (izplūdis, apātisks, noguris) skatījums uz dzīvi. Tāpēc netraucēti nostiprinās “jaunā normālība” – pederasti, “deģenerātu māksla”, izglītības primitivizācija (“kompetenciācija”), bērnu seksuālā audzināšana, dzimtes plurālisms utt.

§  Vakcinārisma (pandēmijas/parapandēmijas dzemdētais jaunais “isms”) lozungs ir “Mūs glābs tikai vakcinācija!”. Vakcinācijas iespējas netiek zinātniski apskatītas. Katrs, kurš mēģina zinātniski objektīvi izturēties pret vakcināciju, tiek nolamāts par margināli, sabiedrības ienaidnieku, trako. Vakcinārismam piemīt masīva informatīvā agresija un satrakots uzbrukums alternatīviem uzskatiem. Vakcinārisms ir panācis to, ka vakcinācija (obligātā vakcinācija) nav medicīnas tēma, bet gan cilvēku tiesību tēma.

§  Parapandēmijas un vakcinārisma apstākļos aktuāli ir tādi leksiskie formulējumi kā medicīnas inkvizīcija, bakhanālija vārdā “Pandēmija”. Minētie formulējumi skaidro attieksmes kroplības. Piem., netiek ņemts vērā, ka vīrusi (arī koronavīrusi) nevar būt saslimšanas un nāves iemesls. Vīrusi ir katalizatori, pastiprinot citas cilvēkā esošās slimības.

§  Slavenais romāns “1984” joprojām ir ļoti aktuāls. Tajā ir Mīlestības ministrija, mācot mīlēt deģenerātus. Romānā tiek panākta cilvēku ticība, ka 2+2=5. Arī tagad valsts iestādes sargā deģenerātus un plaši tiek uzspiesta piekrišana tam, ka 2+2=5.