52. Protestēšanas paradokss

  

   Latviešu politiskajā segmentā ir marķējoši viegli uztverama viena parādība. To gribas dēvēt par protestēšanas paradoksu. Latviešu sabiedrībā ir sastopami protesti pret valdošās kliķes antinacionālo un antihumāno politiku. Taču tie ir dīvaini protesti. Tā tas ir, piemēram, visjaunāko laiku protestos pret Kariņa un nācijas tēva vakcinārismu – aplamo un principā noziedzīgo vakcinācijas politiku. Dīvainība izpaužas attiecībā uz protestu organizētājiem. Kā zināms, protestus organizē Gobzems, Šlesers. Nav īpaši jāatgādina par šo cilvēku lomu latviešu tautas dzīvē aizvadītajos 30 gados. Tie nav labi cilvēki. Tie ir ļoti slikti cilvēki, un tiem ir ļoti slikta reputācija. Taču viņus latviešu sabiedrība atbalsta. Piemēram, Gobzema organizētajā protestā 2021.gada 18.augustā piedalījās liels cilvēku skaits. Tā bija masveidīgākā protesta akcija pēcpadomju gados. Tas, ka latviešu sabiedrībā ir tik liels atbalsts sliktiem cilvēkiem, protams, ir paradoksāli. Tā nevajadzētu būt. Bet tā notiek. Tā ir šodienas realitāte. Var teikt – šodienas normālība latviešu tautā. Tāpēc ir radusies doma, ka varbūt nākas šo paradoksu izmantot arī turpmāk. Kariņš un nācijas tēvs nerimsies. Viņu dehumanizācijas politika pierims tikai reizē ar viņu fizisko pierimšanu – atdzišanu uz visiem laikiem. Protestēt noteikti nāksies arī turpmāk. Veselie cilvēki tiks diskriminēti arī turpmāk. Vakcinārisms tiks kropli uzspiests arī turpmāk. Vistuvākajā nākotnē apdraudēti ir bērni. Varbūt ir labi, ka protestus organizē tādi cilvēki kā Gobzems un Šlesers. Viņus latvieši atbalsta. Latvieši nekad neatbalsta labus cilvēkus – gudrus un godīgus cilvēkus. Tāpēc varbūt ir jāizmanto slikto cilvēku atbalstīšanas fenomens, jo no tā savs labums būs arī tai latviešu sabiedrības daļai, kura neciena ne Gobzemu, ne Šleseru.

   Ļoti spilgts piemērs latviešu nenormālajai attieksmei pret labiem cilvēkiem ir Centra partijas liktenis. Par to internetā var izlasīt izsmeļošu informāciju: “Centra partija ir politiska partija Latvijā. Tā dibināta 2005. gada 11. novembrī ar nosaukumu "Vislatvijas partija 21. gadsimts", 2009. gadā pārdēvēta par Latvijas kustību "SOLIDARITĀTE", 2016. gadā par Latvijas centrisko partiju, bet kopš 2018. gada 7. novembra darbojas ar pašreizējo nosaukumu. Partija reklamējas kā "patriotiska, kristīgi—konservatīva partija, kas pārstāv Latvijas sabiedrības vairākumu". 2016. gada 25. jūlijā pārveidota par Latvijas centrisko partiju. Partijas valdē tobrīd bija Aleksandra Siliniece, Aivars Silinieks un Andžejs Zdanovičs. 2018. gada 7. augustā partija iesniedza savu kandidātu sarakstu 13.Saeimas vēlēšanām. Partijas programmā bija iekļauta lata, kā nacionālās valūtas atjaunošana un izstāšanās no NATO. Vēlēšanās Latvijas centriskā partija saņēma vismazāko vēlētāju atbalstu — 0,11%, kas bija ievērojami mazāks nekā nodoto nederīgo vēlēšanu zīmju daudzums. 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, startējot jau kā Centra partijai, partijas saraksta līderis bija Normunds Grostiņš. Vēlēšanu kampaņā tā iestājās par tradicionālo ģimeni, uz tradicionālām vērtībām balstītu sabiedrību un kompensācijām no Eiropas Savienības par 15 gadus ilgo Latvijas diskrimināciju tās sastāvā. Centra partija piedalījās Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās 2020.gada un solīja samazināt apkures izmaksas, atbalstīt denacionalizēto namu iedzīvotājus un pakāpeniski pāriet uz bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā.” Piebilstams, ka pašlaik latviešu sabiedrība jēli atbalsta Centra partijas iniciatīvu “Atlaist Saeimu!”.

   Nesen tika nodibināta “Boikota partija”. To nodibināja tie paši cilvēki, kuri organizēja protestus pret valdošo kliķi zem “Tautas varas frontes” karoga. Arī viņus tāpat kā Centra partijas biedrus latviešu sabiedrība neatbalsta un atbalsta vietā klaji izsmēj. Tāds acīmredzot ir latviešu liktenis. Latviešu tauta savā esamībā vēlas paļauties tikai uz sliktiem cilvēkiem. Tā tas ir latviešu tautas esamībā zem Saules. Kā tas ir Aizsaulē nonākušajā tautas daļā, šo rindu autoram nav zināms.