51. Afekta politizācija

 

 

   2022.gada 1.oktobrī būs 14.Saeimas vēlēšanas. Pēcpadomju Latvijā pirms katrām parlamenta vēlēšanām tiek dibinātas jaunas partijas. Tā tas ir arī tagad - 2021.gadā. Gadu pirms vēlēšanām informācija ir par piecām jaunām partijām: “Stabilitātei!”, “Likums un kārtība” (t.s. Gobzema kabatas partija), “Republika” (t.s. Dombrovska un Ģirģena kabatas partija), “Boikota partija”, “Latvija pirmajā vietā” (t.s. Šlesera kabatas partija). Kā parasti, jauno partiju nosaukumi ir atsevišķa amizanta tēma. Tiekamies ar partiju dibinātāju politoloģisko nekompetenci. Aizvadītajos 30 gados šajā ziņā nekas nav mainījies. Medijos ir bijušas publikācijas par partiju nosaukumu un programmu tradīcijām Rietumu civilizācijā. Taču publikācijas ir atstātas bez ievērības.

   Latvijā partiju nosaukuma izvēle greizi saskan ar Rietumu pieeju politiskās organizācijas dibināšanā. Rietumu civilizācijā politisko partiju vēsture nav pārāk sena. Politisko partiju dibināšana galvenokārt sākās tikai XIX gadsimtā. Taču pats svarīgākais ir tas, ka joprojām darbojas tolaik dibinātās partijas, nodrošinot politisko ideju un politiskās platformas turpināšanos. Tas attiecīgajā valstī ir milzīgs garants politiskās dzīves stabilitātei un lieliska skola tautas valstiskā talanta pilnveidošanā.

  Tā, piemēram, Lielbritānijā joprojām aktīvi darbojas Konservatīvā partija (1870), ASV darbojas Demokrātiskā partija (1828) un Republikāņu partija (1854), Kanādā - Konservatīvā partija (tās sākums ir Liberāli konservatīvā partija, 1854), Vācijā - Sociāldemokrātiskā partija (1863), Šveicē - Sociāldemokrātiskā partija (1888), Zviedrijā - Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1889).

   Rietumu civilizācijā politiskās partijas nosaukums tradicionāli atspoguļo attiecīgās organizācijas politiski konceptuālo orientāciju. Tātad arī noteiktu politisko ideoloģiju. Šajā ziņā ir viens ļoti būtisks moments. Politiski konceptuālo orientāciju skaits un tādējādi arī politisko ideoloģiju skaits jebkurā vēsturiskajā laikmetā un tajā skaitā XIX, XX, XXI gadsimtā nemēdz būt liels. Katrā vēsturiskajā laikmetā funkcionē (dominē) tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas. Un tas, lūk, būtiski atsaucas uz politisko partiju skaitu; respektīvi, arī politisko partiju skaits attiecīgajā laikmetā nevar būt liels, jo politisko partiju skaitu savdabīgi limitē politiski konceptuālo orientāciju skaits. Ja ir tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas, tad arī politisko partiju skaits būs adekvāts ( 2-3 partijas). Tāpēc Rietumu valstīs politisko partiju skaits nekad nav bijis liels. Tādās politiski ļoti augstu attīstītās valstīs kā ASV un Lielbritānijā, kā zināms, politisko dzīvi nosaka tikai divas partijas. Tā tas turpinās jau trešo gadsimtu. XX un XXI gadsimtā svarīgākās politiski konceptuālās orientācijas ir sociālisms, fašisms, liberālisms, konservatīvisms. XXI gadsimtā veidojas globālisma politiski konceptuālā orientācija. Tās fani ir globālisma prozelīti. Viņi vēlas pārvaldīt cilvēci, izveidot pasaules valdību, inkluzīvo kapitālismu, realizēt “lielo pārlādēšanu”, cilvēci pakļaujot totālam vakcinārismam, digitālai kontrolei utt.

   Politiski konceptuālā orientācija atsaucas ne tikai uz partiju skaitu, bet arī uz partijas nosaukumu. Rietumu valstīs politiskās partijas nosaukumā parasti atspoguļojas attiecīgā politiski konceptuālā orientācija. Rietumu valstīs vienmēr ņem vērā politiskās partijas un politiskās varas galveno jēgu. Proti, politiskajai partijai un politiskajai varai obligāti ir jābalstās uz noteiktu politiski konceptuālo orientāciju (idejām, ideāliem, vērtībām). Skaidrs, ka Latvijas politiskajā biezputrā uzvārītais partiju skaits un partiju nosaukumi uzskatāmi atsedz tautas niecīgo politisko kvalitāti un politiskās kultūras zemo līmeni. Nav vajadzīgs atkārtot, kas un kāpēc pēcpadomju Latvijā dibina politisko partiju. To visi zina. Mūsu partijām visbiežāk nav nekā kopēja ne ar vienu mūsdienu politiski konceptuālo orientāciju. Domāju, neaizšaušu garām, ja teikšu, ka mūsu partiju dibināšanas kaislīgākie maratonisti (šķēles, šleseri) nemaz nav spējīgi saprast par ko ir runa šajā tekstā, jo viņiem ir tikai viena „politiski konceptuālā orientācija”. Arī to visi zina.

   Faktiski Latvijas tauta, ja būtu gudrāka, varētu lepoties ar savām politiskajām tradīcijām. Mums ir 1904.gadā dibinātā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Taču šī partija nekad nav iekļuvusi Saeimā. Izņēmums ir 7.Saeima, kad tika izveidota koalīcija „Latvijas Sociāldemokrātu apvienība” un no tās parlamentā ievēlēja 14 deputātus. Izskaidrojums LSDSP nepopularitātei manuprāt ir tikai viens – Latvijas tautas ļoti niecīgā politiskā kvalitāte un valstiskā talanta trūkums. LSDSP balstās uz noteiktu politisko ideoloģiju. Tā nav „kabatas partija”. Tā nav partija, kura ir safabricēta, lai kāds reptilis tiktu pie varas un ar varas apbruņojumu sargātu savus sazagtos un izblēdītos īpašumus. LSDSP biedri un līderi ir cilvēki, kuriem galvenais ir idejas, ideāli, vērtības, bet nevis savu naudas maku piestūķēšana. Taču pēcpadomju Latvijas tautai tādi cilvēki nekad nav patikuši. Latvijas tautai vissimpātiskākie vienmēr ir bijuši jaunzagļu reptiļi, vienoti vienotie servilie valsts nodevēji un saskanīgi saskaņotie savas mātes pārdevēji, lai tiktu pie valsts budžeta sadalīšanas.

   Mūsu neskaitāmo partiju uzskrūvētājiem nav viegli izdomāt nosaukumu savai organizācijai. Likums pieprasa oriģinalitāti. Nedrīkst būt partijas ar vienādiem nosaukumiem. Tāpēc partiju sarakstā atklājas ļoti radoša aina – mākslinieciski apskaužama talanta piemēri. Ja ir vēlēšanās skaļi pasmieties, tad ieteicams internetā palasīt Latvijas partiju nosaukumus. Jaunākās pērles ir “No sirds Latvijai”, “Gods kalpot Rīgai”, “Kustība “Par!””, “Pēdējā partija”, “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”, “Kam pieder valsts”, “Par cilvēcīgu Latviju”.

   Visjaunāko (2021.g.) partiju veidošanā ir saskatāma viena specifiska iezīme; proti, liela loma ir afekta stāvoklim. Tātad liela loma ir ļoti spēcīgam uzbudinājumam, kas saistīts ar niknumu, dusmām, naidu. Afekta stāvoklī ir nonākusi Latvijas sabiedrības liela daļa. Tā ir nikna uz Valsts prezidentu, parlamentu, valdību. Latvijā nekas nav normāli, labi, atzīstami. Nācijas tēvs ir visodiozākais prezidents Latvijas vēsturē. 13. Saeimā ir ievēlēti neadekvāti tipi, kuri ir veicinājuši debilitātes laikmeta iestāšanos. Premjers ir pilnīgs muļķis. Pandēmijas mēnešos valdība rīkojas antihumāni. Tā nacionāli noziedzīgi atbalsta globālisma prozelītu realizēto dehumanizāciju. No tā visvairāk cieš veselie cilvēki, kuri ir pakļauti diskriminācijai, cilvēka tiesību ignorēšanai, Satversmes 95.panta neievērošanai. Pandēmijas laikā par veselības aizsardzības ministru ieceļ klavieru mocītāju ar kvadrātveidīgu galvaskausu un latviešu politiskajā vēsturē visdebilākās partijas dibinātāja slavu.

   Afektēta ir gan partiju dibinātāju rīcība, gan viņu atbalstītāju rīcība. Partiju dibināšanu pārklāj afektācija. Tā ir divējāda – apzināti samākslota, manierīga, uzspēlēta un relatīvi patiesa, nesamākslota. No partiju dibinātājiem vieni savtīgi izmanto sabiedrības afekta stāvokli, bet vieni tā nedara.  

   No minētajām piecām visjaunākajām partijām relatīvi patiesi un nesamāksloti ir “Boikota partijas” dibinātāji. Viņi patiešām ir nikni. Taču šai partijai ir cita milzīga problēma, sākot jau ar nosaukumu.

   Vārds "boikots" ir svešvārds (no angļu boycott). Ar to raksturo atteikšanos piedalīties kādā pasākumā. Boikots ir vajadzīgs. Piem., nepieciešams boikotēt nācijas tēvu, nekur viņu neaicinot, nevienam neejot pie viņa, klusējot par viņu medijos. Bet vai tas ir iespējams latviešu sētā? Protams, nav iespējams. Nācijas tēva laizītāju skaits mērams miljonos. Vai "Boikota partija" kaut ko izmainīs? Vai boikotējoša politiskā organizācija ir latviešiem visvairāk vajadzīga pašlaik? Ja partijas galvenā misija ir boikotēt, tad tā ir izslēgta no jebkura konstruktīva vai destruktīva procesa. Tāda partija uz visu noskatās no malas un vajadzības gadījumā boikotē visu boikotēt nepieciešamo. Celtniecības vietā ir boikotēšana. Valstī ir nepieciešama kritika. Boikotēšana nav kritika. Galu galā arī kritiku var boikotēt.