71. No tagadnes vārdnīcas

 

 

   Katrā relatīvi noslēgtā laikmetā ar tam specifiskām tendencēm, parādībām un tā visa specifisku analītisko izpratni eksistē zināma moderna vārdnīca. Tajā pakāpeniski virknējas tādi jēdzieni un jēdzieniskie salikumi, kuri citos laikmetos nebūtu lietoti un varētu pat izraisīt zināmu kognitīvo haosu. Tagad ir savādāk. Mēs dzīvojam unikālā laikmetā. Demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) ir tādas iezīmes, ar kurām cilvēce agrāk nekad nesastapās. Spilgtākais piemērs: atsevišķas rases bojā eja. Agrāk ir gājušas bojā tautas, etnosi, civilizācijas. Taču nekad bojā ejai nebija pakļauta atsevišķa rase. Eiropeīdu bojā eju pavada daudzas unikālas un specifiskas intelektuālās, morālās, sociālās, mākslas, ekonomiskās, politiskās, reliģiskās, ideoloģiskās norises. Savukārt koronavīrusa pandēmija liek pieplusot arī unikālas medicīniskās un psiholoģiskās norises. Tā visa izpratne koncentrējas modernā pētnieciskajā kompleksā ar nosaukumu “Globālo sociālo procesu analītika”. Tajā sastopamais leksiskais materiāls ir sava veida tagadnes vārdnīca. Bez piemēriem un bez konteksta nosaukšu kādu daļu no šīs vārdnīcas: kognitīvā evolūcija, psihofizioloģija, masu maniheisma enerģija, eshatoloģiskais optimisms, fatālisma versijas, alārmiskas publicistikas pasāžas, neirotiskas šausmas, zināšanu pragmatizācija, kultūras kodu pragmātika, sintaktika un etimoloģija, zināšanu fatālā nepilnība, metafiziski kompleksi, epistemoloģisko reģistru bezgalība, profanācijas erozija.