42. Biopolitikas reinkarnācija

 

   Virsrakstā nav pārspīlējums. Virsrakstā drīzāk ir sarkasms – dzēlīgs izsmiekls, kam pamatā ir sardonisks naids, sašutums, nicinājums. Patiešām tiekamies ar kaut ko tādu, kam piestāv ekscentriskais vārds reinkarnācija – nomirušā dvēseles atdzimšana jaunai dzīvei zemes virsū. Visjaunākajā periodā notiek biopolitikas reinkarnācija. Tā ir slikta darbība. Atdzīvinātajai biopolitikai ir nelabi mērķi. Biopolitikai ir jākļūst cilvēces dehumanizācijas metodoloģiskajam pamatam. Pret to nevar izturēties pozitīvi. Pret to var būt tikai sardonisks naids, sašutums, nicinājums.

   Lielās līnijās izsakoties, biopolitika ir dažādu zināšanu (bioloģijas, ģenētikas, eigēnikas, psiholoģijas u.c.) izmantošana politiskajā sfērā. Biopolitikas misija ir nodrošināt biovaru. Biopolitikā centrā ir bioloģiskā esamība; proti, pret varas objektu (cilvēkiem) biopolitika izturas kā pret bioloģisko fenomenu. Biopolitikā biovara ir vara pār cilvēku ķermeni – bioloģisko esamību.

   Biopolitika ir vēsturiski jauna parādība. Cilvēces vēsturē politiskie procesi tradicionāli bija saistīti tikai ar cilvēku garīgo esamību. Politika un politiskā ideoloģija bija notēmēta uz cilvēku apziņu. Reliģiskā ideoloģija un laicīgā ideoloģija tiecās iedarboties uz cilvēku mentālo segmentu. Tātad uz to, kas saistīts ar prātu, domāšanu, uztveri, izpratni, idejisko attieksmi, pasaules uzskatu. Politiskās varas kontrolētās masu komunikācijas un masu kultūras industrijas funkcija bija attiecīgi ietekmēt sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu.

   Biopolitikas apcere samērā plaši sākās XIX gadsimtā filosofijā. Savukārt XX gadsimtā, analizējot biopolitikas praksi, tika nodalīti dažādi aspekti. Tā, piemēram, pret valsti izturējās kā pret kvazibioloģisko organismu. Valsts vara tika uzskatīta kā biovara. Vācu nacisma teorētiķi uz biopolitiku lūkojās no rasu teorijas viedokļa. Pirmajos darbos par ģeopolitiku tika norādīts uz biovaras lomu. XX gadsimta 80.gados Rietumeiropā biopolitika kļuva relatīvi patstāvīga zinātniskā disciplīna.

   Zināms klusums bija līdz pandēmijai 2020.-2021.gadā. Par biopolitiku rakstīja, iztirzājot tās pagātnes mantojumu. Pret biopolitiku izturējās kā pret mirušu fenomenu – memoriālu vērtību. Biopolitiku atdzīvināja parapandēmija. Globālisma prozelīti “lielās pārlādēšanas” interesēs pandēmiju kropli izlocīja parapandēmijā, un tajā pilnā mērā ietilpst biopolitika.

   Interesanti, ka globālisma prozelītiem neinteresē pārvaldīt cilvēku apziņu. Viņu ideoloģija nav domāta apziņas transformācijai. Tas ir saprotams. Pandēmija atklāja šausmīgu ainu. Izrādās, ne tikai atsevišķu sociumu, bet planētas visu iedzīvotāju apziņa jau ir manipulatīvi totāli apstrādāta tādā pakāpē, ka koronavīrusa izplatības pirmajās dienās visa cilvēce tika nospiesta uz ceļiem bez jeb kādas pretestības. Globālisma prozelītu komandām pakļāvās gan politiskā elite un intelektuāļi, gan inteliģence un t.s. vienkāršie cilvēki. Tāpēc globālisma prozelīti visu uzmanību velta cilvēku ķermeņa pārvaldīšanai. Biopolitika ir globālisma prozelītu paradigma – konceptuālā pamatsistēma, problēmu formulēšanas, iztirzāšanas un risināšanas modelis, kas dominē noteiktos vēsturiskajos apstākļos.

   Pandēmijas/parapandēmijas mēnešos pasaules valstu politiskais spiediens ietiecas cilvēku bioloģijā – iespiežas viņu organismā un tajā skaitā tiecas kontrolēt un valdīt bioķīmiskā līmenī. Tam kalpo vakcionārisms ar fezuītisko “brīvprātīgi obligāto” pieeju un eksperimentālajām vakcīnām. Globālisma prozelītu biovaras objekts ir nevis apziņa, bet ķermenis. Šajā ziņā globālisma prozelītu darbībai vispiemērotākais salīdzinājums ir vācu nacistu biopolitika (Mengeles eksperimenti, holokausts). Tāpēc ārzemēs globālo problēmu analītikā ir plaši sastopami tādi jēdzieni kā “pandēmiskais fašisms”, “sanitārais fašisms”, “biopolitiskā diktatūra”. Cilvēku ķermeņa kontrolei un pārvaldīšanai tiek ieviestas “zaļās pases”, “sanitārās caurlaides”, “vakcinācijas sertifikāti” u.tml. Ar to palīdzību tiek digitāli koncentrēta informācija par katra cilvēka sanitāro stāvokli. No triādes “ķermenis-dvēsele-gars” globālisma prozelītiem problēma ir tikai ķermenis, jo gars un dvēsele jau ir viņu totālā pakļautībā.