35. Pašcieņas enerģija

 

   Cilvēce ir nospiesta uz ceļiem. Parapandēmija un tās vakcinārisms triumfē. 2021.gada augusta sākumā no pasaules valstīm globālisma prozelītu uzspiestajai masu vakcinācijai nepakļāvās tikai trīs valstis – Burundija, KTDR, Eritreja. Pavasarī nepakļāvās piecas valstis – tik tikko minētās trīs valstis, kā arī Haiti un Tanzānija, kuras tomēr padevās un uzsāka masu vakcināciju. Burundijas, Tanzānijas un Haiti gados jaunie valsts līderi nesen mira. Viņu nāves iemeslu klāj dziļa noslēpumainība.

   Cilvēci vispirms nospieda uz ceļiem ar “lockdown” -  karantīnu, pašizolāciju, attālināto izglītību un darbu. To panāca, cilvēkus medijos histēriski biedējot ar koronavīrusu. 2020.gada janvārī masu komunikācijā sākās koronahistērija, kaut gan pirmais nāves gadījums bija Īrijā 2020.gada marta vidū. Pasaules banka jau pirms oficiāli izsludinātās pandēmijas savos dokumentos lietoja jēdzienu “pandēmija”. Tika finansiāli atbalstīta masu vakcinācija. Globālisma prozelītu ieskatā nepieciešams vakcinēt vismaz 80% no planētas iedzīvotājiem.

   2021.gada maijā-jūnijā masu vakcinācijas kampaņu nomainīja obligātās vakcinācijas kampaņa. Sākās atklāta ņirgāšanās par cilvēkiem. Cilvēces nospiešana uz ceļiem globālisma prozelītiem šķita par maz. Vajadzēja vēl pazemot cilvēkus. Vajadzēja pret cilvēkiem izturēties necienīgi, graut viņu cieņu un godu.

   Masu vakcinācija nav tas pats, kas obligātā vakcinācija. Vakcinācija principā ir milzīgs zinātnes sasniegums. Pret to iebilst ir liela dumjība. Masu vakcinācija asociējas ar racionāli pamatotu pieeju. Tai var būt pozitīvs rezultāts. Masu vakcinācija ir morāli tīra darbība. Tajā nevar saskatīt kaut ko amorālu, savtīgu, manipulatīvu. Masu vakcinācija noteikti ir valstiski pareiza pieeja. Pret to sabiedrībai nevar būt iebildumu.

   Pilnīgi cita lieta ir obligātā vakcinācija. Tā nav racionāli pamatota pieeja. Obligātā vakcinācija ir amorāla pieeja. Aiz tās slēpjas noteiktas savtīgas intereses – politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās, ģeopolitiskās. Obligātais vienmēr izslēdz iespēju brīvi izvēlēties. Obligātais izraisa diskrimināciju, uzkundzēšanos, diktatūru. Obligātais cilvēkus psiholoģiski traumē un apspiež viņu gribas spēku. Obligātais destruktīvi atsaucas uz cilvēka cieņu un godu. Epitēts “obligāts” jebkurai prasībai emocionāli uzbudina – satrauc, saviļņo, attur darboties un nestimulē vēlēšanos izpildīt obligāto prasību. Obligātais vienmēr sastopas ar pretestību.

   Diemžēl tiekamies ne tikai ar obligātās vakcinācijas kampaņu. Stāvoklis ir daudz pretīgāks, pazemojošāks, necienīgāks. Tiekamies ar jezuītiski uzspiestu obligāto vakcināciju. Valstu valdības atklāti un bez minimāla kauna rīkojas divkosīgi. Oficiāli netiek izsludināta obligātā vakcinācija, taču tajā pašā laikā tiek politiski un administratīvi atbalstīta nevakcinēto cilvēku diskriminācija. Tā skar pat cilvēku iespēju sevi nodrošināt ar elementāriem eksistences līdzekļiem. Nevakcinēti cilvēki tiek atlaisti no darba un atstāti bez naudas līdzekļiem. Pie tam nevakcinēto cilvēku ierobežošanu attiecina ne tikai uz darbu, bet arī uz reliģiskajiem pasākumiem, garīgās kultūras pasākumiem, mācībām skolās un augstskolās. Pazemojoša izturēšanās pret nevakcinētiem cilvēkiem faktiski nepazīst robežu. Visreakcionārāk, visantihumānāk, visnacionāli kaitīgāk rīkojas valdošā kliķe tajās zemēs, kur ar likumu nostiprina obligāto vakcināciju un nepieļauj brīvprātīgu izvēli.

   Obligātā vakcinācija ir trīs pakāpju neģēlība. Pirmā neģēlības pakāpe pati par sevi ir obligātā vakcinācija. Tā ir neģēlība. Otrā neģēlības pakāpe ir varas jezuītiskums – divkosīgā lavierēšana starp “obligāta/brīvprātīga.” Trešā neģēlības pakāpe ir cilvēces piespiešana piedalīties medicīniskā eksperimentā ar neadekvātā termiņā izgatavotām vakcīnām. Tas ir visbriesmīgākais vakcinārismā. Tā tas notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Tā tas notiek nevis lai glābtu cilvēci, bet lai realizētu “lielo pārlādēšanu” un nopelnītu miljardus. Vakcinācijas vēsture stāsta par nepieciešamajiem 10-15 gadiem. Tas ir optimālais laiks jaunas vakcīnas pārbaudē. Pandēmijā tiek izmantotas apmēram 10-11 mēnešos sastrādātas vakcīnas.

   PVO ģenerāldirektors 2020.gada 11.martā paziņoja, ka ‘SARS-CoV-2” vīrusa infekcijas uzliesmojums ir sasniedzis globālas pandēmijas līmeni. ASV valdība jau decembrī atļāva izmantot “Pfizer/BionTech” vakcīnu. Tās efektivitāte esot 95%. Decembra vidū minēto vakcīnu atļāva izmantot Šveicē, bet pirms jaunā gada PVO atļāva lietot visā pasaulē. 2021.gada vidū pasaulē jau bija ap 20 PVO un valstu valdību atbalstītas vakcīnas. Un tas viss notika laikā, kad nebija zināms ne par vīrusa izcelsmi, ne sastāvu. Tas bija jauns vīruss. To oficiāli atzina. PVO veica speciālu pētījumu var vīrusa izcelsmi. Tas esot dabas vīruss, bet nevis mākslīgs vīruss. Cits viedoklis netika pieļauts. 2020.gada februārī žurnālā “The Lancet” publicēja 27 zinātnieku atziņu par vīrusa mākslīgo izcelsmi. Publikāciju noklusēja.

   Vakcinārisma sakarā noteikti ir jāņem vērā medicīnisko zināšanu saskaldījuma patoloģiskais vēriens. Nav noslēpums, ka virusoloģija, imunoloģija, epidemioloģija, ģenētika, molekulārā bioloģija, militārā bioloģija katra runā savā valodā, un speciālisti viens otru nesaprot. Nav noslēpums arī tas, ka medicīniskajā izglītībā netiek izmantotas visjaunākās atziņas par vakcināciju. Mācību iestādēs dominē tradicionālā imunoloģija, bet nevis reālā imunoloģija, kā dēvē jaunāko sasniegumu kompleksu.

   Parapandēmija ir visu apvērsusi “ar kājām gaisā”. Sagrauta ir uzticība zinātnei, medijiem, baznīcai, starptautiskajām organizācijām, valstu valdībām, inteliģencei un intelektuāļiem, kuri savā starpā sacenšas obligātās vakcinācijas slavināšanā. Kolektīvo slavinājumu formā (atklātajās vēstulēs) obligāto vakcināciju aizgrābti pieprasa katoļu pāteru apvienības, zinātņu akadēmijas, mākslinieciski radošās organizācijas, dažādas profesionālās asociācijas u.c.

   Pilnīgi nepieņemama ir politiķu darbība. Koronahistērijas vislielākie uzkurinātāji ir politiķi – valdības locekļi. Tā vietā, lai nepieļautu sabiedrības kairināšanu ar panisku informāciju, raženākie panikas cēlāji ir valsts prezidenti, premjeri, ministri. Arī tas notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē.

   Cilvēce ir nospiesta uz ceļiem un tiek ciniski pazemota.  Cieņas un goda neizrādīšana tiek dažādi izjusta. Tas notiek divējādi – individuālajā veidā un kolektīvajā veidā. Katrs cilvēks individuāli ir saistīts ar cieņu un godu. Taču eksistē arī tas, ko var uzskatīt par kolektīvo cieņu un godu. Tas attiecas uz tautas cieņu un godu. Indivīds sargā cieņu un godu. Arī tauta sargā cieņu un godu.   Parapandēmijas vakcinārismā acīmredzot galvenā problēma ir kolektīvās cieņas un goda aizstāvēšana. Cilvēci izdevās tik viegli nospiest uz ceļiem un apsmiet kolektīvās cieņas un goda aizstāvēšanas nepietiekamības dēļ. Ar vakcinārisma pazemojumiem katram nākas cīnīties patstāvīgi bez kolektīvās palīdzības. Bet tā tas nav visās zemēs. Piemēram, vācieši un franči izvērsa un turpina izvērst tautas goda un cieņas aizstāvēšanas ļoti plašas akcijas.

   Obligātā vakcinācija ir kļuvusi sociālās spriedzes, sociālās neapmierinātības, sociālā sprādziena kumulācijas iegansts. Obligātā vakcinācija sociālo enerģiju koncentrē vienā virzienā. Tas nav labs virziens. Notiek radikālas, ekstrēmas, agresīvas enerģijas koncentrēšanās sabiedriskajā apziņā. Cilvēki neaizmirsīs pazemojumus un nepiedos ņirgāšanos. Viņus nevarēs pielabināt ar dolāru drukāšanu un izdalīšanu. Sociālā katastrofa ir neizbēgama, ja valdības nekļūs saprātīgas, nepiekāpsies sabiedrības prasībām un nepārtrauks nodevīgi klanīties globālajiem prozelītiem.

   Dažās zemēs noteikti ir kritisks stāvoklis. Tā tas ir zemēs, kuru sociumā cieņā nav ne brīvība un humānisms, ne cilvēka un tautas cieņa un gods. Dažādu nelabu procesu rezultātā vērtība nav pašcieņai. To ir sekmējusi ne tikai parapandēmija ar tās vakcinārismu, bet arī pagātnes mantojums, morāli tikumisko un garīgo tradīciju trūkums, pielīšanas mānija varai, nacionāli vitālas inteliģences deficīts u.tml.

   Latvijas Republikas Satversmē ir ierakstīts: “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam."

   Tas ir ierakstīts 95.pantā. Tā ignorēšana un apzināta noklusēšana Latvijā ir galvenais odiozajā saskarsmē ar obligāto vakcināciju. Attieksme pret šo pantu ir gan farizejiski nelietīga, gan intelektuāli un morāli nevērīga, liecinot par sabiedrības dziļu aprobežotību un fatālu nespēju pievērsties galvenajam.

   Nelietīgu attieksmi demonstrē valdošā kliķe. Attaisnojot vakcinācijas obligātumu, Bordāns, nācijas tēvs, Kariņš regulāri noklusē 95.pantu. Tas ir galvenais pants obligātās vakcinācijas marasmā, fiksējot cilvēka goda un cieņas ignorēšanu. Valdošā kliķe obligāto vakcināciju pamato ar Satversmes 116.pantu: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu”.

   116.pantā netiek minēts 95.pants. Un tas ir ļoti svarīgi! Tas ir kardināls arguments valdošās kliķes nosodīšanā. Taču tas nenotiek. Visi klusē! Neviens neizmanto 95.panta saturu. Klusē žurnālisti, klusē juristi, klusē politiskā opozīcija, klusē “influenceri”, tautas glābēji-lāčplēši. Tāpēc tā vien liekas, ka latviešu miljons vārtās bez cilvēciskās pašcieņas. Latviešu miljonam nav ne cilvēka goda, ne cieņas vajadzība.

   Cilvēka goda un cieņas galvenais sargs ir pats cilvēks. Ja cilvēkam nav pašcieņas, tad neviens viņam nevar palīdzēt izvairīties no necienīgas attieksmes. Tas attiecas arī uz tautu. Ja tauta pati sevi neciena un mīcās zem Saules bez pašcieņas, tad tādu tautu neviena cita tauta neaizstāvēs un labākajā gadījumā izturēsies korekti vēsi.

   Nākas minēt par vienu nelabu nojausmu. Proti, latviešu kontingentā obligātā vakcinācija nevar būt kumulatīvs faktors radikāliem sociālajiem pārkārtojumiem. Latviešu kontingentā obligātā vakcinācija neizraisa radikālas, ekstrēmas, agresīvas enerģijas koncentrēšanos sabiedriskajā apziņā. Citiem vārdiem sakot, latviešu kontingentā valda vienaldzīga attieksme pret obligāto vakcināciju. Latviešiem ir citas prioritātes un nefigurē doma pamatīgi satricināt politisko segmentu, padzīt valdošo kliķi un tautas priekšgalā deleģēt adekvātus cilvēkus. Individuālās pašcieņas enerģija noteikti eksistē, taču kolektīvās pašcieņas enerģija ir nulles līmenī. Nelabā nojausma neprognozē nekādas politiski būtiskas izmaiņas pēc 2022.gada 1.oktobra. Gluži pretēji! 14.Saeima var izrādīties vēl neadekvātāka nekā 13.Saeima. Cilvēka atdzimšanas ideja, cilvēka lieluma ideja, humānisma ideja, cilvēka goda un cieņas ideja šodienas Latvijā nav konstatējama sabiedriskās domas konceptos.