36. Prāta bezprātības traģisms

 

 

   Virsraksts nav ideāli precīzs. Prāta bezprātības autori, visticamākais, nesaskata traģismu prāta bezprātībā. Viņiem viss šķiet normāli. Prāta bezprātībai nepiemīt traģisms; respektīvi, kaut kas tāds, kas rada ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Prāta bezprātības autori, domājams, nenodarbojas ar pašanalīzi un kritiski nevērtē sava intelekta kvalitāti un sava intelekta pielietošanas rezultātus. Iespējams, pareizāk (tuvāk realitātei) ir prāta bezprātību uzskatīt par “jaunu normālību”. Tāds apzīmējums kļuva populārs XXI gadsimta sākumā, vērtējot īstenības procesus un cilvēku lomu īstenības procesos. Prāta bezprātība ir normāla parādība. Tā tam ir jābūt, un ar to visi ir apmierināti.

   Protams, visi nav apmierināti. Tāpēc jēdziens “traģisms” ir saglabājams modernās bezprātības analītikā. Prāta bezprātība, tās masveidība un omulīgā pašsajūta ir visīstākais traģisms antropoloģiskajā evolūcijā. Cilvēces pagātnē bezprāts nekad netika auklēts. Prāta trūkums bija nelaime, bet nevis “jauna normālība”. Cilvēka identitātē prāts bija galvenais elements. Cilvēka definīcijā tiek akcentēts prāts. Cilvēks ir saprātīga radība – Homo sapiens. Saprātīgais cilvēks ir cilvēku ģints (Homo) tagadējā suga.

   Rietumos trauksme jau tika celta XXI gadsimta sākumā. Tika debatēts par cilvēku intelektuālo novājēšanu. Cilvēki kļuva bezprātīgāki, dumjāki, iracionālāki, neloģiskāki. Tādu secinājumu nebija grūti pierādīt.

   Eigēnikas, ģenētikas, cilvēku genofonda evolūcijas izpratnē noteiktu ieguldījumu planetārā mērogā ir devusi amerikāņu profesora Džona Gleda (John Glad; 1941-2015) populārzinātniskā grāmata „Cilvēka evolūcijas nākotne: eigēnika 21.gadsimtā” (2006). Tā ir pārtulkota un izdota daudzās valodās. Tajā skaitā arī krievu valodā.

   Par grāmatas saturu internetā turpinās diskusija. Grāmata ir rosinājusi daudzus intelektuāļus izteikt savu viedokli par attiecīgajiem jautājumiem.

   Grāmatas plašajā ievadā autors apskata 12 tēzes jeb mītus. Tos mūsdienu sabiedrība ir formulējusi un visiem uzspiedusi kā idejiskās dogmas. Saprotams, šie mīti diktē Rietumu politkorektuma normas un tajā skaitā neļauj atklāti runāt par šodienas cilvēku bezprāta un iracionālisma avotiem. Tēzes jeb mīti ir sekojošie.

   1. Mēs atzīstam, ka dzīvnieki var būtiski izmainīties dažu paaudžu laikā. Taču mēs to neattiecinām uz cilvēkiem, kuri tūkstošiem paaudžu laikā it kā nav nemaz mainījušies.

   2. Intelektuāļi atzīst, ka mēs esam evolūcijas produkts. Taču intelektuāļi atzīst arī to, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas vairs nav pakļauts evolūcijai.

   3. Tiek atzīts, ka tādi faktori kā cilvēka spējas un izveicība neietekmē sociālo šķiru veidošanos. Tiek atzīts, ka šķiras veidojas nejaušības rezultātā vai mantošanas privilēģiju formā. Publiski tiek noliegta iedzimta intelektuālā koeficienta (IQ) atšķirības dažādās sociālajās šķirās.

   4. Mēs esam radījuši intelekta akadēmiskās testēšanas industriju, taču iegūtajiem rezultātiem nepievēršam nekādu vērību un neizdarām nekādus secinājumus.

   5. No paaudzes uz paaudzi ģimenes kļūst mazākas. Intelektuāli apdāvināti cilvēki visbiežāk neatstāj pēcnācējus. Taču mēs miermīlīgi ar to samierināmies.

   6. Mēs steidzamies atbrīvoties no dabiskās atlases ar medicīnas palīdzību un esam stingri pārliecināti, ka uz nākamajām paaudzēm dabiskās atlases mākslīgā deformēšana neatsaucas.

   7. Saspringti nododoties cilvēka genoma izziņai, mēs tajā pašā laikā turpinām vadīties no morāles normām, kas ir vērstas pret zinātniski izskaidrojamu uzvedību.

   8. Cilvēki nevar iztikt bez vairošanās, taču šis process joprojām ir apvīts ar daudziem aizspriedumiem un aizliegumiem.

   9. Mēs esam radījuši kastu sabiedrību, kuras privilēģētākās kastas kooptē talantus no mazāk privilēģētām kastām. Ekspluatējot šos talantus, mēs tajā pašā laikā demagoģiski propagandējam vienlīdzīgas iespējas visiem cilvēkiem.

   10. Mēs izliekamies neredzam, ka mūsu sugu var nemaldīgi uzskatīt par patoloģisku. Aizmirstot par dabas resursu ierobežotību, mēs esam vērsuši pret sevi un citām dzīvām būtnēm ekoloģisko postījumu šausmīgās sekas.

   11. Mēs radījām nestabilu ekonomiku, kas balstās uz resursu izsmelšanu un tiecamies vēl pēc lielākiem patērēšanas apjomiem. Šo nesaprātīgo procesu mēs esam pasludinājuši par savas dzīves galveno mērķi.

   12. Mēs deklarējam vārda brīvību un tajā pašā laikā naidīgi izskaužam jebkuru alternatīvo uzskatu par cilvēka ģenētiku, ja tas nav izdevīgi kādai sabiedrības daļai.

   Dž.Gleda grāmatā ir brīdinājums par draudošo katastrofu. Tā agrāk vai vēlāk sagaida Rietumu sociumu. Tā pārstāvju intelektuālais potenciāls strauji samazinās. Kā raksta Dž.Gleds, visiem ir skaidrs, ka panākumi mācībās un darbā nav iespējami bez noteiktām intelektuālajām spējām. Ne visiem tas ir sastopams un tāpēc ne visi var, piemēram, sekmīgi mācīties.

   Tā, piemēram, ASV vidusskola ir visiem pieejama. Taču 35% no amerikāņu jauniešiem nav spējīgi mācīties līdz 8.klasei. ASV ir konstatēts, ka no tām sievietēm, kuras tiecas iegūt pēc iespējas augstāku izglītību, 20% atsakās no bērnu dzemdēšanas. Bieži tas notiek finansiālo apsvērumu rezultātā. Turpretī tās jaunās sievietes, kuras nemācās, dzemdē bērnus, jo saņem valsts pabalstu – jo vairāk bērnu, jo lielāks pabalsts. Tāpēc divdesmitgadīgajām mazizglītotajām sievietēm ir par 50% vairāk bērnu nekā augsti izglītotajām sievietēm 30 gadu vecumā, kad parasti viņām piedzimst pirmais bērns. Jo mazāks sievietes intelektuālais koeficients, jo ātrāk viņa sāk dzemdēt bērnus. Tāpēc var secināt, ka augsta intelekta nesēju gēnu koncentrācija samazinās, bet zema intelekta nesēju gēnu koncentrācija pieaug. ASV vienai trešajai daļai no 40 gadu vecām sievietēm ar labu izglītību un ienākumiem nav un acīmredzot arī nekad nebūs bērnu.

   Statistika par abortiem arī neiepriecina. Divdesmitgadīgas sievietes ar vidusskolas atestātu abortu izdara 10 reizes biežāk nekā sievietes, kura skolu pameta pirms 8.klases. Jo augstāka izglītība, jo lielāka alga, jo biežāk izdara abortu.

   Kā norāda Dž.Gleds, ASV sociālā politika faktiski ir absurda: neviens nedomā par to, ka slepkavām, bandītiem, izvarotājiem, narkomāniem, hroniskiem alkoholiķiem nedrīkst atļaut vairoties. Jau senajā Grieķijā zināja par iedzimtu tieksmi uz noziedzību un asociālu uzvedību.    

   Secinājums ir bēdīgs: mūsdienu pasaulē nepārtraukti samazinās augsta intelektuālā koeficienta pārstāvju skaits. Citiem vārdiem sakot, sociums kļūst arvien dumjāks. Amerikāņu profesors domā, ka šodien pasaulē vairs nav tāda līmeņa cilvēki kā Mečņikovs, Verdi, Lists, Čaikovskis, Tolstojs, Dikenss, Dostojevskis.

   Arī kari iznīcina labākos, jo vecus, slimus un debilus neņem dienēt armijā. Izglītības saturs visbiežāk tiek pieskaņots visvājākajiem. Tāda pieeja valda ne tikai ASV, bet arī daudzās citās zemēs. Valsts likteni vēlēšanās praktiski izlemj analfabēti, pusizglītotie, cilvēki ar zemu intelektuālo potenciālu. ASV migrantu intelektuālais koeficients ir 1/3 zemāks nekā vidējais līmenis valstī. Tas pats būs arī viņu pēcnācējiem.

   Genofonda debilizācija, idiotizācija, kretinizācija mūsdienās ir acīmredzama. Sabiedrība, kurā ir stabils vidējais intelektuālais koeficients, bet nav intelektuālie līderi un gudri cilvēki, ir nolemta pelēcīgai eksistencei. Tā ir garīgi nabadzīga un garīgi nīkuļojoša sabiedrība.

   Mūsdienu medicīnas līmenis ir likvidējis dabisko atlasi, kad neizdzīvo vājākie. No ASV dzimušajiem 98% nodzīvo līdz 25 gadu vecumam. Tas ir ļoti bīstami, jo tiek medicīniski nodrošinātas dažādu slimību saglabāšanās genofondā, jo 98% no 25 gadu vecajiem jauniešiem ir arī bērni - slimiem cilvēkiem var būt bērni. Mūsdienu medicīna glābj debilus, kuri agrāk neizdzīvotu, un debiliem šodien var būt bērni. Viņus aizsargā „cilvēktiesības”, „liberālisms”, „politkorektums”.

   Kā brīdina Dž.Gleds, drīz puse no sociuma būs debila – idioti vai labākajā gadījumā intelektuāli atpalikuši cilvēki. Autors piemērā atsaucās uz satraucošo stāvokli ASV ebreju sabiedrībā. Ebreji incesta rezultātā degradējas. Ebreju ortodoksālajās aprindās radniecīgi tuvu cilvēku laulību rezultātā 10% bērnu piedzimst ar smagiem iedzimtiem defektiem, kas neļauj viņiem normāli dzīvot. Vairums no viņiem ir debili, kurus uztur valsts. Ebreju ortodoksālajās ģimenēs bērnu skaits netiek ierobežots. Daudzās ģimenēs ir 8 un vairāk bērnu. Puse no viņiem parasti ir debili.

   Kā skaidro Dž.Gleds, pēc II Pasaules kara gan kapitālisma, gan sociālisma zemēm bija viens mērķis – materiālās labklājības veicināšana. Tātad velme uzlabot cilvēku materiālo labklājību, tādā veidā padarīt viņus laimīgus, jo laimi var nodrošināt tikai materiālā labklājība. Citu ideoloģisko mērķu nebija ne vieniem, ne otriem. Eiropiešu civilizācijas trendi principā bija tipoloģiski identiski, neskatoties uz atšķirīgo politisko „iepakojumu”.

   Arī demogrāfiskā virzība bija identiska. Gan kapitālisma, gan sociālisma zemēs strauji samazinājās dzimstība, jo fertilitātes koeficients noslīdēja zem optimālā 2,1 un tuvojās 1, 1 – 1,2. Rietumeiropā nav pieņemts aicināt dzemdēt vairāk bērnus, bez kā pārvarēt demogrāfisko kolapsu nav iespējams. T.s. tradicionālajās sabiedrībās bērni ir vecāku vienīgais sociālais atbalsts un vecākiem sniedz ekonomisko labumu. Jo vairāk bērnu, jo izdevīgāk vecākiem. Mūsdienu sabiedrībā ir pretēji. Bērni ir kļuvuši par ekonomisko slogu, jo traucē vecākiem palielināt patērēšanu un dzīves baudīšanu, kas ir viņu dzīves mērķis. Lai ietaupītu līdzekļus, izdevīgāk ir dzemdēt mazāk bērnu un galu galā bērnu dzemdēšanu novedot līdz minimumam.

   Pēc I Pasaules kara depresija eiropiešu apziņā marginalizēja šķiru privilēģiju un koloniāli impērisko privilēģiju izjūtu. Rietumos strauji nostiprinājās egalitārisma psiholoģija – utopisks pieņēmums par visu cilvēku vienlīdzīguma nepieciešamību un iespējamību. Tas atspoguļojās arī filosofijā un zinātnē. Rietumos ieviesās unificēta ideoloģija. Tas pats notika arī sociālisma zemēs, kur tāpat praktiski dominēja egalitārisma ideoloģija, kaut gan tai bija cita terminoloģija. Rietumos kultūras antropoloģija (tieši vai netieši) pievērsās egalitārisma pamatojumam. Tika nepārtraukti skaidrots, ka cilvēku prāts viens no otra maz atšķiras un visi cilvēki saskaņā ar viņu iedzimtajām īpašībām ir vienādi. Cilvēku atšķirības nosaka tikai ārējā vide, izglītība, audzināšana. Citu faktoru nav. Lai visi cilvēki vienādā mērā kļūtu laimīgi, nepieciešams uzlabot dzīves apstākļus – ārējo vidi.

   XX gs. beigās evolūcijas teorija netika aizliegta, taču sabiedrībai centās ieskaidrot, ka tā neattiecas uz cilvēku nākotni. Evolūcijas teorija attiecas uz visām dzīvojām radībām, izņemot cilvēkus. Interesanti vērojama viena paranormāla situācija: jo zinātne labāk izprata ģenētikas nozīmi (tātad to, ka starp cilvēkiem pastāv ģenētiskās atšķirības), jo sabiedriskā doma naidīgāk izturējās pret ģenētikas jaunajām zināšanām un eigēniku, visbiežāk izvēloties noklusēšanas stratēģiju un taktiku.

   Šajā sakarā noteikti nākas atcerēties vienu bēdīgi slavenu notikumu. Tas risinājās pēc Dž.Gleda grāmatas izdošanas. 2007.gada oktobrī ASV no darba atbrīvoja Nobela prēmijas laureātu, DNK struktūras atklājēju, planetārā zinātniskā projekta „Cilvēka genoms” ilggadējo vadītāju profesoru Džeimsu Vatsonu. Tas notika pēc publikācijas, kuras autore atstāstīja zinātnieka viedokli par nēģeru intelektuālā potenciāla specifiku. Pēc raksta presē ar vienu no izcilākajiem zinātniekiem cilvēces vēsturē Rietumu politkorektuma fani izrēķinājās apmēram divu nedēļu laikā, - profesors publiski atvainojās par saviem izteikumiem; pie tam tā nebija intervija, bet zinātnieka teiktā atreferējums, kas, protams, varēja precīzi nesakrist ar reāli formulēto viedokli, bet to neviens neņēma vērā. Profesoru vispirms atstādināja no amata uz zināmu laiku, bet apmēram 17.dienā pēc liktenīgās publikācijas aicināja uzrakstīt atlūgumu. Neviens negribēja ņemt vērā to, ka zinātne jau sen ir statistiski pierādījusi atšķirību pastāvēšanu starp rasēm. Atšķirības nosaka ne tikai kultūras, ģeogrāfiskie un klimatiskie faktori, bet arī ģenētiskie faktori. 2007.gada oktobrī politkorektuma trakošanas laikā absurdākais bija tas, ka tajās dienās iznāca žurnāla „Nature” kārtējais numurs. Tajā bija publicēts plašs pētījums par atšķirībām starp rasēm. Pret šo rakstu, protams, neviens politkorektuma maniaks nevērsās. Faktiski ASV sabiedrībā ir labi zināms, ka nēģeru vidējais IQ ir zemāks nekā vidējais IQ „baltajiem” cilvēkiem. Zinātniskie dati, protams, neliecina, ka nēģeri ir muļķāki par „baltajiem”. Zinātniskie dati liecina, ka daži nēģeri var būt muļķāki par dažiem „baltajiem”. Statistiski „vidējais IQ” ir zinātniska abstrakcija, jo reālajā ikdienā mums nav ne „statistiski vidējais nēģeris”, ne „statistiski vidējais „baltais””. Arī tas ir saprotams ASV sabiedrībā.

   Dž.Gleds raksta par ģenētisko stratifikāciju. Tā viņš apzīmē intelektuāli viendabīgo grupu konsolidāciju relatīvi norobežotās subkultūrās. Ģenētiskās stratifikācijas process ir uzskatāmi redzams šodienas sabiedrībā. Gudrākajiem pie tam tiek arī vara un bagātība. Viņu cinisms pret pārējiem vēršas plašumā. Zemākās intelektuālās grupas ir darbaspēks: jo tās primitīvākas, jo labāk. 2000.gada pētījumi parādīja, ka ASV 55% no cilvēkiem ar pamatizglītību un maziem ienākumiem (20 000 $ gadā) nevar nosaukt nevienu prezidenta kandidātu. Viņi politikā neko nezina un arī negrib zināt.

   Visjaunākajā periodā aktuāla problēma ir kļuvusi eiropeīdu valstu elites intelektuālā un radošā potenciāla samazināšanās. Taču tas neattiecas tikai uz eliti. Šveices un Izraēlas zinātnieki ir konstatējuši drūmu ainu. Aizvadītajos apmēram 100 gados masu mēdiju propagandas un politiskās varas stingras ideoloģiskās kontroles rezultātā cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija manāmi standartizējās. Pret to var izturēties kā pret apzināti organizētu procesu, transformējot ļaužu apziņu, domāšanu, kognitīvo rosību u.tml. Sekas ir cilvēcisko personību daudzveidības trūkums, kā arī personību deficīts vispār. Tas ir spilgti vērojams politikā. Eiropeīdu elite un masas nav spējīgas veikt revolucionārus sociālos pārkārtojumus un optimizēt savu dzīvi cilvēciski cienīgā līmenī. Pandēmijas/parapandēmijas laikā 2020.-2021.gadā elites un masu intelektuālais irdenums kļuva konstatējams “bez brillēm”.