33. Vēsture atkārtojas

 

 

   Attieksme pret tēzi “Vēsture atkārtojas” ir divējāda. Vieni saka, ka vēsture neatkārtojas, jo cilvēks “nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē”. Citi saskata vēstures tipoloģisko atkārtošanos. Atkārtojas notikumu tips – veids, paraugs, modelis, struktūras shēma u.tml. Vēstures atkārtošanās tipoloģiskie piemēri ir kari, revolūcijas, pārejas laikmeti, laikmetu stilu maiņa u.c.

   Mēs pašlaik 2021.gada vasarā tiekamies ar sociālo protestu vēstures atkārtošanos. Protesti pret parapandēmiju ir tipoloģiski līdzīgi agrākajiem masveida sociālajiem protestiem XXI gadsimtā. Īpaši līdzīgi 2003.gada 15.februāra protestiem pret ASV iebrukumu Irakā. Toreiz Rietumeiropas pilsētās izgāja protesta demonstrācijās apmēram 30 miljoni cilvēku. Protests tika ierakstīts Ginesa grāmatā kā lielākais protests pasaules vēsturē. Pašlaik parapandēmijas laikā Rietumeiropā atkal ir milzīgi protesti. Tādi bija 24.-25.jūlijā. Un atkal vēsture atkārtojas! Toreiz 2003.gadā un tagad 2021.gadā klusums ir tikai tādās zemēs kā Latvija. Latvieši neprotestēja ne pret ASV agresiju un neprotestē pret jūdu un anglosakšu globāli fundamentālo agresīju pret cilvēci. Latvijas medijos 2003.gadā bija pilnīgs klusums. Arī tagad medijos ir pilnīgs klusums par nācijas tēva, Kariņa, Bordāna nacionālo noziegumu, ignorējot Satversmes 95.pantu. Tā vien liekas, ka šodienas latviešu inteliģence nemaz vairs nav spējīga ieskatīties savā dārgajā konstitucionālajā pamatdokumetā un izlasīt kaut ko plašāku par 140 zīmēm. Bet galvenais - kā parasti dzīves īstenības fenomenos nespējot fiksēt galveno. Vakcionārisms ar tā obligāto/neobligāto farizejismu, demagoģiju, sociālo amorālismu un diskrimināciju vistiešākajā veidā attiecas uz 95.pantu; proti, cilvēka godu un cieņu. Tas ir galvenais! Bet latvieši to nav spējīgi saprast un savā attieksmē apliecina fundamentālu neizpratni, kas, protams, paver ceļu totālai dehumanizācijai. Mēdijos nav sastapts ne tikai minēto kungu nacionālā nozieguma nosodījums, bet nav vispār sastapta atsauce uz Satversmes 95.pantu sarunā par kārtējo nacionālo noziegumu.

   24.-25.jūlija protesti ļoti plaši bija Francijā. Tajos piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku. Dominēja lozungs “Vīruss ir Makrons!”. Protestēja pret “sanitārajām pasēm” – sanitāro diktatūru. Francijā protesti bija Parīzē, Lionā, Strasburgā, Lillē, Marseļā un vēl desmitiem citās pilsētās.

   Londonas protestos bija sastopams lozungs “Mans ķermenis ir mana darīšana!”, “Nē vakcinācijas pasēm!”.

   Pret “Green Pass” protesti bija Itālijas daudzās pilsētās. Itāļi protestēja pret “pasu verdzību”, “obligāto vakcināciju”, statistisko krāpšanos ar “kovida” saslimstības apjomu. Itālijā demonstrācijas bija Romā, Bergamo, Boloņā, Florencē, Genujā, Milānā, Neapolē, Palermo, Turinā.

   Grieķijā protesta akcijas bija Atēnās, Solonikos. Īrijā tūkstošiem cilvēku protestēja Dublinā. Slovākijā protestētāji Bratislavā nobloķēja ieeju parlamentā. Protesti bija daudzās Vācijas pilsētās, kuru iedzīvotāji parapandēmijas laikā regulāri organizēja dažādas akcijas pret valdības nepieņemamo politiku pandēmijas mēnešos. Vācija visu laiku ir Rietumeiropas augsti attīstīto tautu priekšgalā, nevēloties samierināties ar “lielās pārlādēšanas” destrukcijām.

 Pandēmija/parapandēmija griezīgi un apkaunojoši atgādina par kristianizācijas novilkto sava veida demarkācijas līniju Eiropā. Tā joprojām dala eiropiešus divās krasi atšķirīgās daļās: augsti attīstītās tautas un mežonīgi joprojām neattīstītās tautās.