7. Himēriskuma Melnā saule

 

   Dehumanizācija ir komplekss process. Dehumanizācijas kompleksā ietilpst daudzi relatīvi patstāvīgi komponenti - procesuālie aspekti, virzieni, trendi. Katram no tiem ir savi galvenie enerģijas avoti un enerģijas izmantošanas dominējošie veidi. Katram no tiem ir sava metodoloģiskā bāze un praktiskā efektivitāte.

   Dehumanizācijas procesa relatīvi patstāvīgs komponents ir himēriskums. 2003.gadā tika sagatavota grāmata “Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas”. Tā ir publicēta interneta mājas lapā (artursprieditis.lv). Toreiz pēc PSRS sagraušanas himēriskuma nesaule ļoti ātri sāka aptumšot tautas dzīvi “otrajā” pseidorepublikā ar tās masveida nacionālo nodevību un nacionālajiem noziegumiem. Himēriskuma nesaule okupēja garīgo kultūru saskaņā ar Rietumeiropas tolaik jau stabilo himēriskumu postmodernisma un neoliberālisma iesaiņojumā. Himēriskuma nesaule visnepatīkamāk kļuva jūtama mākslā, literatūrā, izglītībā. Pat zinātni pārklāja himēriskuma Melnā saule. Zinātniskuma vietā uzpampa šarlatānisms, strauji progresējot vietējo humanitāro zinātņu tradicionālajam provinciālismam, profesionālo kadru intelektuālā potenciāla niecībai un zināšanu šaurībai. Himēriskuma Melnās saules fani kļuva t.s. radošā inteliģence, akadēmiskā inteliģence, varas inteliģence. Latviešu inteliģence izvērtās kā nacionāli reakcionārs un bendējošs monstrs, nevēloties un nespējot vērsties pret tautas katastrofu un tajā skaitā demogrāfisko katastrofu, kas viss nevarēja neizraisīt tautas sabrukumu kā etniski vienotu sociālo organismu. Argumentēti pierādīt tautas sabrukumu 20.gadu sākumā neprasīja gandrīz nekādu īpašu piepūli (skat. 2020.gadā publicēto 5 eseju ciklu “Tautas pēdējā fāze” grāmatā “Modernās banalitātes gads. Esejas un etīdes” interneta mājas lapā).

   Dehumanizācijas process ir globāls process. Tas neattiecas tikai uz atsevišķām tautām vai atsevišķām rasēm. Dehumanizācijas process attiecas uz visu cilvēci. Šī procesa būtisks hronoloģiskās atskaites kontrapunkts ir 2020.gads – pasaules reversa gads (skat.: https://udoulbergaakademija.blogspot.com/2021/06/6-reversa-gads.html).

   Dehumanizācijas procesa izpratne un velme pretoties dehumanizācijai nekādi nevar iztikt bez himēriskuma analītikas. Rodas pārliecība par himēriskuma klātbūtni dehumanizācijas procesa visos komponentos. Himēriskums funkcionē kā universāla mentālā forma, universiāls mentālais saturs un faktors. Vēršanās pret dehumanizāciju noteikti nevar iztikt bez himēriskuma apkarošanas.

   Himēriskums eksistē kā konkrēta bioloģiskā, zooloģiskā parādība un metaforiski virtuālā mentālā parādība folklorā, mitoloģijā, daiļliteratūrā, mākslā, filosofiskajā domā, sociālajā publicistikā u.c. Bioloģijā un zooloģijā par himērām sauc organismus ar ģenētiski atšķirīgām šūnām. Tās var sastāvēt no divām vai vairākām zigotām – šūnām, kas rodas dzimumprocesā savienojoties divām pretēja dzimuma dzimumšūnām. Bioloģijā himēriskums var skart ne visu organismu, bet tikai tā atsevišķus orgānus vai to daļas.

   Metaforiski virtuālajā mentālajā parādībā par himēriskām būtnēm uzskata hibrīdiskas izpausmes. To pamatā ir antropomorfo un zoomorfo pazīmju kopums, radot puscilvēkus. Tie dzīvo nomaļās un nepieejamās vietās uz civilizācijas robežas. Hibrīdiski noformētu būtņu klāsts pasaules kultūras mantojumā ir milzīgs. Tajā ietilpst, piemēram, ēģiptiešu sfinksas, sengrieķu kentauri, viduslaiku dēmoni, kikimoras ziemeļu tautām, burvji, cilvēki-vilki, vilkači – cilvēka pārvēršanās dzīvniekā. Atsevišķa grupa ir briesmoņi-monstri. Tā dēvē cilvēkus ar neparasti sliktām morālajām īpašībām (lat. monstrum – iedzimta kroplība).

   Grieķu mitoloģijā, kuras tēlus un sižetus plaši izmanto arī citas tautas, eksistē būtne ar nosaukumu “ himēra”. Tai ir lauvas galva un kakls, kazas ķermenis un čūskas veida aste. Himēras tēls, tā odiozais veidols, ir stimulējis diskursu par himēriskumu kā individuāli psihisku un sociāli psihisku novirzi. Himēriskuma iezīmes ir iluzoriskums, iracionālisms, neiespējamība, nedzīviskums, utopiskums, fantastiskums, amorālisms, pretrunu demonizācija, melu demagoģiska fetišizēšana, farizejiskums, antisociālistiskums, antinacionālistiskums. Lakoniski sakot, himēriskums ir fundamentāli nesadarīgu un eksistenciāli kaitīgu pretišķību voluntāri manipulatīva uzspiešana cilvēkiem. Himēriskuma cēlonis visticamākais ir hibrīdiski ģenētiski (nesaderīgas asinsradniecības) determinēts rezultāts jeb, citiem vārdiem, sakot etniskās asimilācijas rezultāts, kas var patoloģiski izraisīt destruktīvu psihisko iedabu. To, ka asimilācija deformē cilvēkus, zināja jau sensenos laikos. Senajā Romā asimilācijai pakļāva vergus. Asimilācijas sekmētā asinsradniecība ar vietējiem iedzīvotājiem ievērojami mazināja vergu vēlēšanos bēgt. Asimilācija ir bijusi iekarotāju apzināti realizēta politika, lai pakļautu un pat iznīcinātu iekaroto etnosu. Asimilācijas rezultātā tauta zaudē enerģiskumu sevi aizstāvēt, nodrošināt tautas vienotību u.tml. Individuālajā ziņā asimilācijas rezultāts var būt apziņas himēriskums, kas atspoguļojas odizi kroplā dzīves īstenības uztverē un traktējumā.