5. Ideoloģijas gludeklis

 

§     Latvijā ideoloģijas tematika nav populāra. Tas ir žēl, kaut gan klusēšana par ideoloģiju arī sava veida ideoloģija. Mūsdienās ideoloģija ir kļuvusi aktuāla nepieciešamība gan globālā mērogā, gan lokālā mērogā. Globālā mērogā ideoloģijas problemātiku uzkurina globālisma prozelītu pasaules “lielā pārlādēšana”. Tas ir dehumanizācijas process. Tam ir ideoloģiski jāpretojas. Lokālā mērogā ideoloģiskais kūtrums liecina par nenormālu attieksmi pret valstiskumu. Valsts kvalitāti vienmēr nosaka valsts ideoloģijas kvalitāte; valsts vienmēr ir noteiktu ideju apliecinājums atbilstoši principam “kāda ideoloģija, tāda valsts”. Kriminālajā kapitālismā tiek gludināts ar organizētās noziedzības ideoloģiju - masveida zagšanas (plašā nozīmē) ideoloģiju. Saprotams, par to negribas diskutēt. Tāds gludeklis funkcionē bez kritiskuma gandrīz kapa klusumā. Valdošajai kliķei tas ir ļoti izdevīgi.

§  Sociuma valstiski organizatoriskajā sfērā ideoloģija ir primārā. Ideoloģija kalpo valsts izveidošanai, bet nevis valsts ir ideoloģijas iniciatore. Valsts izveidošana vienmēr sākas ar valsts izveidošanas specializētas ideoloģijas izstrādāšanu. Valsts bez specializētas valsts izveidošanas ideoloģijas nevar tikt izveidota, jo tas nevar notikt bez idejiski garīgiem, sociāli politiskajiem motīviem izveidot savu valsti.

§  Ja valsts rada ideoloģiju, tad tā ir vērtējama kā propaganda varas interesēs. Valsts cenšas sevi leģitimēt un tāpēc propagandē noteiktu savu funkcionālo misiju. Valsts propaganda ne reti ir konceptuāls mistrojums ar popūlistisku ievirzi – masu apziņai adresētu primitīvu retoriku.

§  Valsts kvalitāti vienmēr nosaka valsts ideoloģijas kvalitāte; valsts vienmēr ir noteiktu ideju apliecinājums atbilstoši principam “kāda ideoloģija, tāda valsts”. Kriminālajā kapitālismā prevalē organizētas noziedzības legalizācijas ideoloģija, masveida zagšanas (plašā nozīmē) ideoloģija.

§  Valsts ideoloģijas aizliegšana ir to cilvēku ideoloģija, kuri aizliedz valsts ideoloģiju. Aizlieguma pamatā ir ciniska viltība, jo valsts ideoloģijas aizliegšana ir noteikta ideoloģija. Principā ideoloģiskais vakuums nav iespējams.

§  Ideoloģija ir virtuāls veidojums. Ideoloģijā neeksistē monogrāfijas, raksti par ideoloģiju. Ideoloģija neeksistē kā konkrēta sociāli politiskā teorija. Ideoloģija nav teksts vai tekstu summa. Par ideoloģiju nav enciklopēdijas, mācību grāmatas, populārzinātniski izdevumi. Ideoloģija nav stingrs un konsekventi respektējams formāts aģitācijā un propagandā.

§  Ideoloģija ir virtuāls apziņas fenomens, konsolidējot sabiedrību un sniedzot sabiedrībai noteiktus garīgo vērtību orientierus un dzīves mērķus.

§  Ideoloģija ir vispārnacionāls virtuāls fenomens. Vispārnacionālā ideoloģija pakļauj partikulāros sabiedrības pašapziņas veidus: cilšu, klanu, šķiru, korporāciju, partiju, mafiju, etnosu u.c. formāciju pašapziņu. Ideoloģija sniedz rekomendācijas saskaņotai kolektīvajai rīcībai. Ideoloģija ir valsts sistēmiskās varenības pamats. Ideoloģija ir valsts varas garants un valsts varas stabilitātes garants. Zaudējot ideoloģisko varu, valsts zaudē politisko varu.

§  Ideoloģija nevar iztikt bez zināmas mistikas – kaut kā mīklaina, sabiedriskajā domā neatklāta un neizskaidrota. Tas tā ir tāpēc, ka ideoloģija ir vienota ar valsts slepeno vadīšanu – slepenajiem aspektiem sociuma vadīšanā, pakļaušanā, izmantošanā u.tml.

§  Pret ideoloģiju var izjust antipātijas. Ideoloģiju var uzskatīt par “melīgu apziņu”. Tā tiek uzspiesta sabiedrībai valdošās šķiras interesēs. Tādā gadījumā ideoloģija ir īpaša manipulatīvā tehnoloģija valsts pārvaldīšanā.

§  Taču valdošā ideoloģija vienmēr ir spiesta respektēt sociāli garīgo kontekstu: reliģiskās tradīcijas, mitoloģiskos kompenentus, etniskās identitātes specifiku, vēsturiskās atmiņas šablonus utt.

§  Ideoloģijas uzdevums ir ne tikai saliedēt sociumu, bet arī to mobilizēt dažādu dzīves grūtību un problēmu pārvarēšanai. Eksistenciālie draudi un riski vienmēr sabiedrībā rodas, un tad ir vajadzīga ideoloģiskā palīdzība.

§  Mūsdienās var konstatēt trīs ideoloģiskos modeļus: 1) konsolidējošā un mobilizējošā ideoloģija, reflektīvi un kreatīvi reaģējot saskarsmē ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem; 2) kvaziideoloģija kādas situācijas atrisināšanai; 3) kvaziiodeoloģija valdošās kliķes darbības attaisnojumam.

§  Uz mūsdienu ideoloģijas virzību atsaucas laikmeta būtiskākās krīzes: racionālas domāšanas krīze, globālā morālā krīze, demogrāfiskās pārejas seku krīze, politiskās vadības krīze, personības totāla krīze – individuālās dzīves jēgas zudums; garīguma krīze; parapandēmijas perspektīvā gaidāmais temporālais (ar laiku saistītais) genocīds; dehumanizācijas ofensīvas nosacītā krīze.

§  Ņemot vērā mūsdienu laikmeta katastrofālo stāvokli, aktuāls ir ceturtais ideoloģiskais modelis – izdzīvošanas ideoloģija, kas reizē būtu eksistenciālās pašaizsardzības un pašsaglabāšanās ideoloģija cilvēces mērogā.