69. Mentalitātes elementi

 

·       Ar mentalitāti tiekamies visur: teorētiskajā kulturoloģijā, civilizāciju analīzē, sociālās un kultūras dinamikas noskaidrošanā, makrovēsturisko procesu loģikas uztveršanā, stratēģiskajā globālajā prognozēšanā.

·       Bez mentalitātes nav iespējama atbildības un brīvības bezgalīgā dialektika.

·       Ja antropoloģiskās krīzes vai katastrofas laikā dominē sabiedrības totāls neadekvātums uz dzīves reāliju fona un sabiedrība nav vairs spējīga akceptēt pozitīvas reformas, tad cēlonis katrā ziņā ir mentalitātē. Ja leģitimitāti iegūst anormāli (idiotiski, debili) risinājumi, tad cēlonis katrā ziņā ir mentalitātē.

·       Mentalitāte ir cilvēka psihes (dvēseles) sfēra – to cilvēka īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju  domāt, gribēt un just. Mentalitāte ir apziņa, zemapziņa.

·       Mentalitāte liecina par domāšanas veidu (domāšanas metodoloģiju), bet nevis par domāšanas saturu un tā tematiku. Pasvītrojams: mentalitāte neattiecas uz saturu, bet attiecas uz metodi.

·       Mentalitāte ir imperatīva – nosaka pasaules izzināšanas veidus, nosaka reakciju saskarsmē ar pasaules fenomeniem; vēl nosaka radošās aktivitātes formas un vektorus.

·       Sabiedrības apziņas krīze liecina, ka psihiskās un intelektuālās sfēras konfigurācija neļauj adekvāti izprast realitāti. Sabiedrībā ir maldīgs priekšstats par dzīves īstenību. Tādā gadījumā sabiedrībai ir jāpārveido sava mentalitāte; ja sabiedrība to nespēj izdarīt, tad ir apdraudēta tās pastāvēšana.

·       Sabiedrībā ir dominējošā mentalitāte. Sabiedrībā vēl mēdz būt kontrelites mentalitāte, marģināļu mentalitāte, intelektuāļu mentalitāte u.c. Mūsdienu sabiedrībā liela uzmanība tiek pievērsta seksuālo minoritāšu mentalitātei, kurai ir specifiski strukturāli morfoloģiskie aspekti.

·       Mūsdienās uzmanības centrā var būt demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitāte. Tā liecina par antroposistēmas evolūcijas kvalitāti. Tā ir t.s. postcilvēku kvalitāte ar postcilvēku mentalitāti.

·       Mūsdienās “vārdu cilvēku” vietā rodas “ciparu cilvēki”. Logocentriskās mentalitātes vietā stājas digitālcentriskā mentalitāte. Apziņas orientācija ir uz digitālo kodu, bet nevis uz verbālo kodu.

·       Demogrāfiskās pārejas laikmeta mentalitātes analītikai ir jāatbild uz jautājumu, kāds ir mentālās destrukcijas dziļums un apjoms laikā, kad eiropeīdu rase iet bojā, izmirst, degradējas un noiet no cilvēces konceptuālās vēstures skatuves, jau XXI gs. sākumā spējot ģenerēt vienīgi tādus odiozus konceptus kā “inkluzīvais kapitālisms”, “globālisms”, “lielā pārlādēšana”, “cīņa pret klimata katastrofu”, “parapandēmija”.