39. Dzīve bez robežas

 

   Dzīvojam bez robežas starp racionālo un iracionālo, bezjēdzīgo un saprātīgo, debilo un nedebilo, gudrību un muļķību. Tāda dzīve jau ir masveidīga. Tāda dzīve vairs nav izņēmums, īslaicīgs pārpratums, atsevišķu neadekvātu indivīdu nopelns. Starp tik tikko nosauktajām pretējībām dzīves procesos ir masveidīgi izzudusi robeža. Pretējības ir saplūdušas jaunā kvalitātē. Tai jau ir izdomāts un plaši lietots apzīmējums – jaunā normālība. Tajā valda iracionālais, bezjēdzīgais, debilais, idiotiskais (latviski – muļķības).

   Jaunā normālība ir inteliģences īpašums. Jaunā normālība ir plaši sastopama politikā, administratīvajā darbībā, izglītībā, garīgajā kultūrā, reliģiskajās struktūrās. Par jaunās normālības izpausmēm regulāri ziņo mediji, kuri arī funkcionē bez minētās robežas. Jaunā normālība sabiedrībā netiek publiski nosodīta. Tas būtu jādara žurnālistiem. Taču viņi to nedara, un tas liecina par viņu profesionālās kvalitātes atbilstību jaunās normālības garam.

   Vai jaunā normālība ir vēsturiski unikāla parādība? Vai jaunajai normālībai ir precedents? Vai ir bijis gadījums, kas noticis agrāk un noder par paraugu vai attaisnojumu sekojošiem šāda veida gadījumiem?

   Vēsture atkārtojās divas reizes: pirmo reizi traģēdijas veidā, otro – farsa veidā. Tāds aforisms eksistē no senseniem laikiem. Jaunā normālība ir farss. Par to nav šaubu. Jaunajai normālībai ir farsa identitāte. Jaunā normālība ir absurda, nenopietna darbība. Bet vai tā atkārtojas? Ja atkārtojas, kad tā bija pirmo reizi traģēdijas veidā?

   Par bezprāta izraisītu traģēdiju var uzskatīt abus Pasaules karus un atombumbu nomešanu kara beigās. Komentēt šo traģēdiju nav vajadzīgs. Katram cilvēkam ir saprotama iracionālisma un bezjēdzības klātbūtne abos Pasaules karos. Tā arī bija sava veida jaunā normālība. To toreiz tāpat kā tagad atbalstīja inteliģence un masu mediji.

   Zinātniskajās aprindās pašlaik modē ir vairāki apzīmējumi: informācijas sabiedrība, patērētāju sabiedrība, patērēšanas sabiedrība. Sastopami arī tādi apzīmējumi kā finansu kapitālisms, „kazino” kapitālisms, globālais kapitālisms, kognitīvais kapitālisms, valsts kapitālisms, inkluzīvais kapitālisms kā nākotnes sociāli ekonomiskā formācija. Šo rindu autors iesaka jaunu variantu – iracionālais kapitālisms. Savukārt mūsu laikmetu pašlaik moderni ir dēvēt par tranzīta laikmetu. Futurologi diskutē par civilizāciju tranzītu. Kā redzam, tiek izmantots atvasinājums no angļu vārda „transition”, jo vārdu kopa „transition period” nozīmē pārejas laikmets.

   Protams, tiem, kuri cenšas izprast šodienas notikumus un tos salīdzināt ar vēsturisko materiālu, ātri kļūst skaidrs, ka mēs patiešām dzīvojam unikālu un grandiozu pārmaiņu laikmetā. Mēs faktiski dzīvojam laikā, kad daudzas parādības notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Pirmo reizi planetārā mērogā notiek demogrāfiskā pāreja.Tā sākās 1960.gadā un noslēgsies 2050.gadā. Pirmo reizi Homo sapiens vēsturē iet bojā atsevišķa rase – baltie cilvēki. Pirmo reizi globalizācijas rezultātā planētas iedzīvotāji pilnā mērā sevi apzinās kā vienotu veselumu ne tikai intelektuālajā līmenī, bet empīriski praktiskajā līmenī. Pirmo reizi cilvēce ir totāli nonākusi iracionālā kapitālisma skavās, pie kā galvenokārt noveda balto cilvēku bezprātīgās patērēšanas un alkātības mānija, kuru savukārt veicināja rases bojāejas diktētā dzīves loģika. Pirmo reizi cilvēces vēsturē koronavīruss padevīgi uz ceļiem nospieda visu cilvēci. Bet tas vēl nebūt nav viss. Pandēmijas/parapandēmijas sekmēto unikālo notikumu apkopojums ir atsevišķs analītiskais uzdevums.

   Saprotams, nākas apzināties, ka tas, ko šodien dēvē par pasaules finansu un ekonomisko krīzi, noteikti ir kaut kas daudz plašāks par finansu un ekonomisko sfēru, jo skar kultūras visus segmentus – morāli, zinātni, politiku, cilvēku pasaules uzskatus un dzīves loģiku, attieksmi pret pagātni un nākotni, priekšstatus par valstiskumu, valstisko suverenitāti, pilsonisko sabiedrību utt. Krīze ir jauna laikmeta sākums, kad cilvēku dzīvē sākās jauns posms – jauns dzīves saturs un jaunas dzīves formas. Turklāt tas nav relatīvi lokāls pārejas laikmets, bet gan organiski attiecas uz visu cilvēci. Kā šodien saka, tas ir civilizāciju tranzīts. Globālisma prozelītu “lielās pārlādēšanas” kampaņai un inkluzīvā kapitālisma modelim faktiski ir reāls pamats. Demogrāfiskā pāreja organiski ir saistīta ar jaunu posmu cilvēku dzīvē.   

   XX gadsimta beigās Rietumu kultūrā radās jauna tendence. Minētajā periodā pirmo reizi nākas sastapties ar tekstiem, kuru autori atklāti un nesaudzīgi runā par cilvēku iracionālismu. Turklāt cilvēku iracionālisms tiek saistīts ar morālo un intelektuālo degradāciju. Cilvēku iracionālisms tiek konstatēts ne tikai ekonomikā un politikā, bet arī filosofijā un mākslā, Public Relations un reklāmā, kad, teiksim, teicami izpildīta darba reputācijas vietā ir stājusies mākslīgi organizēta šova reputācija, kā tas konstatējams t.s. teritoriālajā mārketingā, vēloties lēti izdzīvot uz citu (investoru, tūristu) rēķina, nevis godīgi un rūpīgi strādāt, lai ar darbu nopelnītu cieņu un apbrīnu. Reklāma tagad ne tik daudz aģitē pirkt attiecīgo preci kā rada jaunu patērēšanas vērtību – „iepakotus” pārdzīvojumus un izjūtas, kuras savukārt koncentrējas ap jēdzieniem „izbaudīt”, „ar baudu”. Humanitārās tehnoloģijas ir kļuvušas par nozari, kurā no zīmēm un metaforām rada jaunu simbolisko jēgu un vērtību. Tas saskan ar masu cilvēku „virtuālajām vajadzībām”, bez kurām daudzi cilvēki vairs neprot un negrib eksistēt iracionālā kapitālisma laikmetā. Citiem vārdiem sakot, no XX gadsimta beigām tiek runāts par tādām cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas izpausmēm, kuras liecina par veselā saprāta trūkumu un nepārprotamām muļķībām, kuras turklāt pavada morālais nihīlisms – tikumības un morāles elementāru normu ignorēšana.

   Mazāk tiek runāts par iracionālisma avotiem. Tātad – mazāk tiek runāts par galveno, jo galveno Rietumu cilvēki ir iemanījušies apiet ar līkumu. Ne velti Rietumu cilvēki Juvenālu citē tikai daļēji. Citē vārdus „Veselā miesā ir vesels gars”; necitē teikuma otro daļu: „bet gars ir vesels tam, kurš lūdz Dievu”. Rietumu cilvēki Dievu vairs nelūdz, un viņi pat lepojas ar savu novēršanos no Dieva. Taču acīmredzot viņi instinktīvi apzinās Juvenāla aforisma dziļo jēgu un tāpēc noklusē galveno. Galveno viņi noklusē arī tāpēc, ka Bībelē tiek nepārprotami norādīts par prāta un saprātīguma nepieciešamību cilvēka dzīvē. Apustulis Pāvels, Solomons aicina cilvēkus būt sapratīgiem, nezaudēt prātu, stiprināt prātu, rīkoties vienmēr gudri un ar prātu.

   Mūsdienās ir modīgi cilvēka garīgā stāvokļa kritikā atsaukties uz informācijas totāli negatīvo lomu. Informācijas apjoms ir grandiozi pieaudzis, un tas varot nomācoši ietekmēt cilvēku. Turklāt aktuāla ir likumsakarība: jo vairāk pieaug informācija, jo lielāka ir nenoteiktība – entropija. Sakarā ar interneta straujo attīstību var konstatēt: jo internetā ir vairāk informācijas, jo vairāk tajā ir haosa, informatīvo atkritumu un mēslu plūdu. Taču nedrīkstam aizmirst, ka entropija ir atkarīga no redzespunkta. Ja mēs sistēmā negribam vai nespējam saskatīt struktūru, tad mēs tūlīt vainojam entropiju. Entropija nav objektīvs stāvoklis, bet gan novērotāja viedoklis par sistēmas stāvokli. Tātad sistēmas izpratne ir atkarīga no spējas izprast pilnā mērā jeb nepilnīgi attiecīgo sistēmu un tās struktūru. Pati sistēma rada informāciju, izmainot skatījuma leņķi uz šo informāciju.

   Šodien ir izplatīts viedoklis par „klipveida” domāšanu, kas īpaši ir raksturīga jauniešiem. Viņu smadzenēs ir visdažādākā informācija bez iekšējās sasaistes, un tas nosaka viņu attieksmi pret pasauli, kura viņu apziņā eksistē kā „klipveida” mozaika bez dažādu parādību sistēmiskās vienotības. Tagad jau ir labi izprasta interneta atsevišķu „žanru” loma iracionālisma sērgas nostiprināšanā.

   Tagad ir plaši izanalizētas un aprakstītas parādības, kuras ietilpst tajā procesā, ko var saukt par iracionālā kapitālisma ģenēzi. Tagad ir labi zināmi svarīgākie risinājumi šajā bēdīgajā procesā. Īpaši uzskatāmi tie atspoguļojās ASV visjaunāko laiku vēsturē. No XX gs. 80.gadiem ASV valdība īpašas privilēģijas piešķīra globālajām transnacionālajām korporācijām un bagātākajiem cilvēkiem. Valdība atsacījās pievērst uzmanību tiem ekonomikas sektoriem, kuri ietekmē konkurences palielināšanos, budžeta deficīta novēršanu. Tā rezultātā palielinājās plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem, valstī kopumā apstājās dzīves līmeņa pieaugums. No 80.gadiem kompāniju vadītāju algas palielinājās straujā tempā, bet mazizglītotu cilvēku algas nepalielinājās. Vienīgi cilvēki ar universitātes diplomu saņēma labas algas, kaut gan kompāniju ierindas darbinieku algas kopš 80.gadiem vairs nepalielinājās. Kompāniju augstākā vadība varēja pelnīt 250 reizes vairāk nekā ierindas darbinieki. Lielās kompānijas valsts politiķu valdošajās aprindās panāca nodokļu samazināšanu un finansu sfēras liberalizāciju. Prezidenta Reigana laikā augstu ienākumu nodokli no 77 % samazināja līdz 28 %.

   Tā, protams, ir iracionāla darbošanās, jo samazināja izdevumus izglītībai, zinātnei, veselības aprūpei, infrastruktūrai. Tātad ekonomiski un politiski valdošais slānis domāja tikai par savu labklājību, bet nevis amerikāņu sabiedrības sociāli ekonomisko kopīgo uzplaukumu. Iracionālisms pluss morālais nihilisms kļuva par valdošā slāņa dzīves normu. Nacionālās valsts institūta greizās transformācijas sāka psiholoģiski ietekmēt cilvēku apziņu, jo cilvēkiem, tā teikt, zuda pamati zem kājām. Valsts vienmēr bija socializācijas stabilākais mērķis, kritērijs un garants. Transnacionālās korporācijas sāka šos pamatus izskalot, jo cilvēki saprata, kurš ir reālais noteicējs viņu zemē. Cilvēki kļuva sociāli apātiski ne tikai pret savu valsti un tās politiskajiem procesiem (piem., vēlēšanām), bet pret dzīvi kā kalpošanu savai tautai un valstij vispār. Cilvēki sāka dzīvot saskaņā ar citu loģiku – savas privātās dzīves loģiku.

   Transnacionālās korporācijas faktiski likvidē brīvu konkurenci kā kapitālisma galveno faktoru. Tagad labi ir zināms, ka konkurences vietā ir stājusies vienošanās starp ieinteresētajiem „aktoriem”; jo augstāks un vērienīgāks ekonomiskās darbības segments, jo lielāka loma vienošanās faktoram; konkurence saglabājās tikai ekonomikas viszemākajos segmentos – „kolhoznieku” tirgus līmenī, kā šodien ironizējam, kaut gan arī šajā līmenī cenas var diktēt „vietējā mafija”.

   Kā zināms, globalizācijas laikmetā ekonomika „apgāzās” – piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu un reālās vajadzības vispār. Ražotājs tāpēc sāka vajāt patērētāju, cenšoties to ievilināt patērēšanas mānijas tīklos, kas galu galā lieliski izdevās. Komerciālā kultūra ir izaudzējusi fanātiski kaislīgu un iracionālu patērētāju. Saglabājusies ir tikai neliela sociuma daļa, kura nav iepīta patērēšanas ārprātā un kura rūpējas par savas dzīves garīgo kvalitāti. Tādējādi nevis ražošana ir ekonomikas jēga un dzinējspēks, bet gan patērēšana. Ja apstājās, proti, racionalizējās patērēšana, tad iestājās krīze. Uzskatāmi par to nācās pārliecināties 2008.-2010.gadā.