23. Modernā nomenklatūra

 

 

·       Svešvārds “modernā” tiek lietots kā apzīmējums kaut kam mūsdienīgam un atbilstošam sava laika sociuma vērtību un normu prasībām, atbilstošam vēsturiski reālajiem procesiem un tendencēm. Svešvārds “modernā” netiek lietots kā apzīmējums kaut kam viendienīgi modīgam – jaunākajai modei atbilstošs.

·       No latīņu “nomenclatura” (nozīmē “vārdu saraksts”) atvasinātais svešvārds “nomenklatūra” netiek lietots kā kādā darbības jomā (zinātnes, tehnikas, mākslas, ražošanas, tirdzniecības nozares utt.) figurējošo priekšmetu, izstrādājumu u.tml. nosaukumu kopums vai saraksts. Tāpat netiek lietots kā grāmatvedības kontu kopums vai saraksts.

·       Svešvārds “nomeklatūra” tiek lietots šī jēdziena padomju laika izpratnē, kas joprojām ir latviešu  lielas daļas zināšanās. PSRS par nomenklatūru dēvēja amatu sarakstu, kam personālsastāvu apstiprināja augstākstāvošās institūcijas. Nomeklatūra bija amati, kas ietilpa šajā sarakstā, un nomenklatūras personālsastāvs bija darbinieki, kas ieņēma šādus amatus. Par nomeklatūru var uzskatīt PSKP izveidoto valdošo šķiru.

·       Nomenklatūras jēdzienu nākas obligāti piemērot pēcpadomju Latvijas analītikā. Tam ir vairāki būtiski iemesli. Pirmkārt, LKP/VDK nomenklatūra organizēja un vadīja unikāli kolosālo tautas apkrāpšanu -“Atmodu”. Otrkārt, pēc PSRS sagraušanas LKP/VDK nomenklatūra saglabāja politisko, ekonomisko, ideoloģisko, valstiski institucionālo varu. Treškārt, pēc PSRS sagraušanas Latvijā varu saglabāja LKP/VDK nomenklatūras visamorālākie kadri, kuru darbība katastrofāli atsaucas uz latviešu tautas pagrimumu, degradāciju un deģenerāciju, simtiem tūkstošu labu cilvēku Latvijas pamešanu un izklīšanu pasaulē, kā arī latviešu tautas demogrāfiskā stāvokļa šausmīgo pasliktināšanos. Varu saglabāja LKP/VDK nomeklatūras morālie kastrāti – kriminālo, nacionālo un humanitātes noziegumu odiozais potenciāls. Viņi bija un ir cilvēciski spējīgi būt nacionālo bagātību “prihvatizētāji”, organizētās noziedzības shēmotāji, nacionālo nodevību un humanitātes noziegumu sistemātiski darboņi, pat savās finansiālajās interesēs panākot Latvijas atsacīšanos no valsts suverenitātes 2003.gadā. “Otrā” republika ir unikālas falsifikācijas pseidorepublika. Tās iekārta ir kriminālais kapitālisms ar organizētās noziedzības juridisko nostiprināšanu likumdošanā, noziedzības nesodamību, masveidību un nemitīgu progresēšanu.

·       LKP/VDK amorālo kadru varas turpinājumā nomenklatūras loma pamatīgi izmainījās. Faktiski  nomenklatūra kā valstiskuma struktūras elements padomju laika formā netika saglabāta. LKP/VDK nomenklatūras morālajiem kastrātiem neinteresēja valsts un tautas attīstība, labklājības celšana, valstiskuma, ekonomikas un garīgās kultūras nostiprināšana. Viņu intereses bija un ir vienīgi savas materiālās bagātības vairošana parvēnijiem tipiskā maniakāli alkātīgā veidā. Vara viņiem bija un ir vajadzīga vienīgi savu privāto interešu realizācijai. Lai iegūtu varu, tiek imitēts klasiskais varas iegūšanas politiskais instruments – politisko partiju organizēšana. Taču tās vienmēr ir bijušas pseidopartijas, kas tautā tiek apsaukātas par “kabatas partijām” jeb “siles partijām”. Tās dibina konkrēti tipi. Visbiežāk faktiskais dibinātājs ir viens tips. Viņu un viņam līdzīgos tipus medijos apsaukā par “oligarhiem”. Tas nav pareizi. Pasaulē eksistē un valda oligarhija daudzās (ja ne visās) zemēs. Taču tā ir bagātu indivīdu grupa, kura lielu uzmanību velta savas zemes pozitīvai virzībai. Tas notiek labu motīvu ietekmē bez negodīgas izlikšanās un patriota tēlošanas. Latvijas “oligarhi” tādi nav, kaut gan var tēlot patriotus.

·       “Otrajā” republikā pie varas esošie LKP/VDK amorālie kadri, protams, lieliski zina un nav aizmirsuši par nomenklatūras vitālo saistību ar valsts kadru politiku, valsts kadru izglītošanu speciālās mācību iestādēs, kadru rezerves, kadru rotācijas veidošanu u.tml. Viņi visi to ir izbaudījuši uz savas ādas. Viņi ir padomju nomenklatūras tehnoloģijas produkti.

·       Latvijā pēcpadomju laikā eksistē nomenklatūra. Tā ir moderna nomenklatūra. Tā pilnā mērā atbilst kriminālā kapitālisma iekārtai, un to ir izveidojuši savām privātajām vajadzībām LKP/VDK morālie kastrāti. Tā ir moderna nomenklatūra, kura sastāv no intelektuāli un morāli kriminālajam kapitālismam adekvātām būtnēm. Šo būtņu izpratnei nākas obligāti pievērsties pēcpadomju Latvijas analītikā. “Kadri nosaka visu!” Tas bija spārnots teiciens padomju laikā. Tāds teiciens ir aktuāls arī pēcpadomju Latvijā. Tās moderno katru analīze ir ļoti aktuāla.

·       Saprotams, pēcpadomju Latvijas modernā nomenklatūra var balstīties vienīgi uz kriminālo kapitālismu atbalstošiem indivīdiem, kas ir ar mieru kalpot valdošajai kliķei un akceptēt (arī līdzdarboties) tās noziedzīgo darbību.

·       Modernās nomenklatūras specifiku un lomu var ilustrēt ar Ļeņina vārdiem: «Или вши победят социализм, или социализм уничтожит вшей!» Latvijas utis ir LKP/VDK morālie kastrāti + viņu sulaiņi (modernā nomenklatūra). Latvijas utis ir uzvarētāji, jo viņus neviens nav spējīgs iznīcināt, bet pats nepatīkamākais – utīm ir tautas miljona konsekvents atbalsts. To panāca LKP/VDK amorālie tipi, savos noziedzīgajos darījumos jau 90.gadu sākumā ievilinot plašas t.s. varas inteliģences masas, atļaujot zagt (plašākajā nozīmē) visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem, kuri ir ar mieru dalīties sazagtajā ar tiem, ar kuriem ir pienākums dalīties.

·       Saprotams, tādai kārtībai un tādam valstiski morālajam līmenim ir vajadzīgi noteiktas cilvēciskās kvalitātes indivīdi. Tie ir indivīdi, kuri tāpat kā “oligarhi” ir motivēti vienīgi savām materiālajām interesēm jeb ir dziļi aprobežoti, neizprotot ne Latvijas reālos dzīves apstākļus, ne savu līdzdalību un atbildību. Tādi indivīdi nevar būt, piemēram, ne labi skolotāji, ne labi augstskolu pasniedzēji, ne sabiedrībai kompetenti kalpojoši ierēdņi. Tādi indivīdi var atražot tikai paši sevi jaunajā paaudzē un sabiedrībā. Tāpēc varas inteliģences līmenis strauji pazeminās. Trūkst profesionāli normālā pakāpē sagatavoti un strādājoši valsts, izglītības iestāžu, garīgās kultūras iestāžu darbinieki, žurnālisti, ārsti, juristi, ekonomisti. Savukārt zinātnē (pirmkārt un galvenokārt humanitārajās un sociālajās disciplīnās) nostiprinās šarlatānisms, pseidozinātniskums, pseidointelektuālisms, tumsonība. Latviešu valodas kultūra ir noslīdējusi pidžina un kaut kādos kropli lietotos anglocismos mērcētā žargonā. Valodas vislielākie kropļotāji ir politiķi ar valsts prezidentu un premjeru priekšgalā.

·       Cilvēks, kurš var un grib strādāt, nesaistīsies ar vidi, kurā vajag nolaisties līdz pielīšanai, priekšniecības laizīšanai un viņu zagšanas noklusēšanai vai pat pašam iesaistīties zagšanā, ja vēlas saglabāt darbu. Tāds cilvēks nevēlēsies būt deģenerātu sulainis. Tāds cilvēks atstās Latviju. Viņu neviens necentīsie no tā atrunāt, jo viņš ir kriminālajam kapitālismam bīstams, bet nevis valstij ļoti noderīgs gudrs un godīgs cilvēks, labi izglītots speciālists, augsta līmeņa profesionālis.

·       LKP/VDK morālie kastrāti “otro” pseidorepubliku varēja uzkurbulēt tikai ar neadekvātu indivīdu atbalstu, izmantojot zema morālā un intelektuālā līmeņa primātus. Bet tas  savukārt nevarēja neveicināt tautas inteliģences strauju noslīdēšanu neprofesionālismā, nekompetencē, nespējā veikt labā vai normālā līmenī savus darba pienākumus visās valsts struktūrās un politiskajā segmentā. Pēcpadomju Latvijas modernā nomenklatūra kļuva arvien vairāk un vairāk bezjēdzīga, netalantīga, dumja, idiotiska. “Oligarhijas” kadru politika, balstoties tikai uz cilvēciskajām nevērtībām, kā arī latviešu etnosa identitātes milzīgā nelaime, ienīstot un neatbalstot gudrus un godīgus tautiešus, ap 2018.gadu bija nonākusi līdz ārprātīgai pakāpei. “Oligarhija” varēja balstīties 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanās tikai uz neadekvātiem deputātu kanditātiem. Latvijā iestājās debilitātes laikmets. Premjera krēslā iesēdināja ASV palīgskolas audzēkni supermuļķi, kurš nekavējoties sāka blādīties par valdības veicamajiem “583 darāmajiem darbiem”. Minisrijas sāka vadīt puišeļi un dāmiņas no ielas, provinces krūmiem.  2019.gada 8.jūlijā Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda sāka uzpildīties neizglītots, bezatbildīgs, nekaunīgs asimilācijā izkropļots pseidointelektuālis ar iesauku “nācijas tēvs”.

·       Pēcpadomju Latvijas moderno nomenklatūru diemžēl nekas neapdraud. Labākie cilvēki ir pametuši Latviju, varas inteliģences pretmets tautas inteliģence nav konsolidēts spēks. Tas ir spējīgs vienīgi interneta komentāros izteikt nosodījumu “oligarhiem”, valdošajai kliķei, ministriem, premjeram, angļu brokastu fanam nācijas tēvam. Jaunā neizglītotā digitālā paaudze vispār neko nesaprot no Latvijas neapskaužamā stāvokļa. LKP/VDK amorālajiem tipiem kalpo mediji ar visreakcionārāko izdevumu “NRA” priekšgalā. Popularizēti tiek “bijušie”, kuri ir nelietīgi apmetuši kažoku uz otru pusi un tagad, šļakstot siekalas, lamā Kremli, Putinu, padomju laiku, partiju, VDK utt.

·       Mūsu "oligarhi" ir apdāvināti tikai vienā virzienā - zagšanā. Mūsu "oligarhi" (škēles, šleseri) nav spējīgi saprast, ka paši sev ir izrakuši kapu, vienmēr balstoties savu sulaiņu izvēlē uz cilvēciskajām padibenēm. Mūsu “oligarhi” jau ar vienu kāju ir kapā kopš 13.Saeimas vēlēšanām, kad Latvijā sākās debilitātes laikmets. Ne velti izcilais parvēnijs Šlesers grib pats valdīt, jo nevar vairs atrast labus sulaiņus.