73. Fatālisma priekšrocības

 

   Fatālisms ir ticība specifiskām zināšanām. Tādai ticībai mēdz būt priekšrocības. Saprotams, priekšrocības ir ticībai jebkurām zināšanām. Izglītības rezultāts ir ne tikai zināšanas, bet arī ticība izglītības sniegtajām zināšanām.

   Fatālisms var daudziem nepatikt. Daudziem var nepatikt fatālisti – cilvēki, kuri tic iepriekš nolemtam un nenovēršamam liktenim. Tāda nepatika ir pamatota. Cilvēks grib pats būt sava likteņa valdnieks. Cilvēks nevēlas būt pakļauts nenovēršamam liktenim.

   Mūsdienās fatālismam ir milzīgas priekšrocības. Šodienas fatālistiem ir daudz vieglāk dzīvot nekā fatālisma neatzinējiem. Tagadnes fatālisms ir ticība zināšanām par demogrāfisko pāreju (1960-2050) un tās sekām; proti, ietekmi uz visas cilvēces likteni, eiropeīdu rases likteni un tajā skaitā atsevišķu tautu (arī latviešu tautas) likteni.

   Kā zināms, eiropeīdu liktenis nav labs. Eiropeīdi iznīkst. To neviens nespēj apturēt. Turklāt paši eiropeīdi nekad nav centušies to apturēt. Diskurss par tādu tēmu neeksistē. Eiropeīdu dzimstība bija, ir un būs mīnusos. Nekas labs nav arī citās rasēs ar nenormāli lielo dzimstību demogrāfiskās pārejas laikā. Jauniešiem nav darba, nav nākotnes izredzes, nākas klīst pa pasauli kā nekur necienītiem migrantiem.

   Demogrāfiskās pārejas laikā, atkārtoju, eiropeīdi (cilvēces varenā “baltā” rase) iznīkst. Pirmkārt, tas nozīmē izmiršanu un novecošanu. Otrkārt, tas nozīmē garīgo (intelektuālo, profesionālo, morālo) pagrimumu. Vairāk vai mazāk instinktīvi vai intuitīvi jūtot savu galu, eiropeīdi nododas tagadnes izpriecām, miesas kopšanai un lološanai, bezjēdzīgai patērēšanai, dzīvei bez garīguma. Pie tam degradācijas process “zivi sapūdē no galvas” un ļoti straujā tempā. Pagrimuma dinamika ir milzīga. Piemēram, vēl pirms dažiem gadiem Latvijā nebija sastopams tik vājš valsts prezidents, premjers, ministri, Saeimas deputāti. Tagad praktiski nav iespējams pateikt, kas Latvijā notiek ar prātu bez idiotijas un debilitātes.

   Demogrāfiskā pāreja turpinās. Uz planētas dzīve stabilizēsies gadsimta otrajā pusē. Kāda tad būs dzīve, kādi tad būs cilvēki, to neviens šodien nezina un neviens arī neņemas izteikt prognozes. Nav skaidrs, vai Eiropu apdzīvos cilvēki jeb postcilvēki. Nav paredzams, kāds būs etniskais sastāvs, kāds būs planetāri globālās migrācijas izraisītais rasu mistrojums.

   Zināšanām par demogrāfisko pāreju un tās sekām ir fatālisma reputācija. Nav zināms demogrāfiskās pārejas autors. Bet tas nekas! Tiem cilvēkiem, kurus tas nebaida, noteikti ir vieglāk panest tagadnes ikdienas muļķības, bezprāta kroplības, kariņus, nācijas tēvus, brektes, brikšes, obligātās vakcinācijas sekmēto diskrimināciju, Romas pāvesta inkluzīvā kapitālisma projekta vadīšanu, politiķu antizinātnisko izturēšanos pret medicību, dabas zinātnēm, klimatu, pandēmiju, angļu prinča iejaukšanos “lielās pārlādēšanas” komandēšanā, Rotšildu lēdijas kapitālisma eksaltēto modernizēšanu utt. Galvenais ir tas, ka demogrāfiskās pārejas statistiskie aprēķini 100% apstiprinās. Apstiprinās arī teorētiski prognozētās antropoloģiskās sekas (piem., postcilvēku ģenēze).