4. Zināšanu fragmenti (1)

 

·       Pret dehumanizāciju var izturēties kā pret Rietumu buržuāziskuma galu. Rietumu buržuāzija ir dehumanizācijas autore. Buržuāzijas dehumanizācijas atsevišķu fanu fizionomijas emanācija izpaužas vēl infernālāk nekā Sātana emanācijas ellišķība lieliskajos Gustava Dorē zīmējumos. Tādiem faniem 2020.gadā aizsākta “parakovida” problemātika ir dehumanizācijas viens no iecienītākajiem līdzekļiem.

·       Dehumanizācijas formas ir “kovidi”, “parakovidi”, militarizācija, arhaizācija, nemitīga ienaidnieka meklēšana, panisks naids pret Homo sapiens, agresija pret cilvēku tradicionālo dzīves normu un vērtību sistēmu.

·       Dehumanizācija ir pašiznīcināšanās process. Cilvēkos masveidā ir pašsaglabāšanās un pašaizsardzības korozija. Cilvēkos ir atslābis pašaizsardzības un pašsaglabāšanās instinkts.

·       Buržuāziskais humānisms, kas nostiprinājās franču revolūcijas laikā, neizpildīja solījumus cilvēcei. Tika solīts miers uz Zemes, materiālā pārpilnība, labklājība, sociāli atbildīga valsts, sociālais taisnīgums. Buržuāziskā humānisma lozungs “Brīvība, vienlīdzība, brālība” ir zaudējis uzticību. Pati buržuāzija atsacījās no savas ideoloģiskās doktrīnas, priekšroku dodot sociālajai nevienlīdzībai, materiālajai alkātībai, oligarhismam, masu kultūras industrijai kā garīguma iznīcināšanas veidam.

·       Humānisms un buržuāzija ir nesavienojami fenomeni. Tā tagad ir aksioma. Pastāv divas iespējas: 1) iznīcināt buržuāziju un buržuāzisko humānismu un 2) radīt humānisma jaunu formātu.

·       Buržuāzija pretojas. Lai sevi saglabātu, buržuāzija pati iznīcina humānismu un tā vietā uzspiež dehumanizāciju, kas apklusinās jebkuru pretošanos buržuāzijai un tās buržuāziskajam humānismam.

·       Dehumanizācijas ideologi propagandē atziņu par humānisma kaitīgumu, jo tas traucē pastāvēt cilvēku dabiskai izlasei, par ko savā laikā izteicās Ničše, nacisma apoloģēti.

·       Rainis prātoja par Nākotnes cilvēku, liekot uz tā visas cerības cilvēciskuma saglabāšanā. Nākotnes cilvēka projekts bija aktuāls XIX gs.-XX gs. mijā eiropiešu sociāli filosofiskajās, ētiskajās un estētiskajās refleksijās.

·       Dehumanizācijas rezultāti jau iedveš šausmas. Tā, piemēram, nekāda pārliecība vairs nevar būt par it kā ideāla indivīda pašvērtējumu: “Man ir ļoti stingra ētiskā un morālā stāja. Esmu principiāls, godīgs un nebaidos atklāti iestāties pret netaisnību vai aplamībām”. Tādi vārdi tiek apliecināti reizē ar nemaskētu konformismu, kompradoriskumu, kalpošanu kriminālā kapitālisma valdošajai kliķei, reizē ar iestāšanos idejiski seklā un konceptuāli noziedzīgā “kabatas partijā”, kuras “Vērtība” ir tautas/valsts ģeopolitiskās atkarības slavēšana: “Ģeopolitiskā piederība Rietumiem”. Faktiski no tādiem indivīdiem ir jābaidās daudz vairāk nekā no pārējiem, kuri neslavina sevi tik skaistos vārdos. Tādi indivīdi prāta, dvēseles un sirds dziļumos drīzāk ir nomaskējušies maniakāli monstri.

·       Humānisma aizstāves humanitārās tehnoloģijas nekur nav zudušas. Tās turpina pastāvēt un gaida to izmantotājus katru dienu, katru stundu, katru brīdi. Humanitāro tehnoloģiju galvenā prasme ir panākt adekvātumu jebkurā garīgajā procesā. Adekvātums savukārt noved pie saskaņotības, vienlīdzības, garīguma, cilvēciskuma, harmonijas, prāta dominēšanas, morālās stabilitātes. Tas ir adekvātums starp ideju un tās priekšmetu. Izziņas teorijā adekvātums ir tad, kad zināšanas atbilst oriģinālam. Patiesība ir tad, ja ir priekšmeta un priekšstata atbilstība. Tā ir hroniska nepieciešamība Homo sapiens pastāvēšanā. Homo sapiens ir adekvāts tad, ja atbilst savas esamības vitālākajam uzdevumam būt garīguma iemiesojumam.

·       Mūsdienās populārs ir apzīmējums “adekvāts cilvēks”. Apzīmējumu lieto bez paskaidrojuma. Tas it kā ir pats par sevi saprotams, kam ir jābūt adekvātam “adekvātā cilvēkā”. Viņam ir jābūt bez amorālisma un iracionālisma tarakāniem, viņš nedrīkst būt bez veselā saprāta; viņš nedrīkst būt aptumšots ar idiotiju, šizofrēniju, debilitāti, kretīnismu. “Adekvāts cilvēks” atbilst citu adekvāto cilvēku dzīves situācijai, atbilst cilvēku gaidām, cerībām, stereotipiem, personības kritērijiem, civilizēta cilvēka kritērijiem, kulturāla cilvēka kritērijiem.

·       Mūsdienās tiek bieži akcentēta sociālā adekvātuma nepieciešamība kā pretstats inteliģences kompradoriskumam, degradācijas retorikai, kļūdainai rīcībai, deviancei uzvedībā, delinkventai uzvedībai, izaicinoši un pazemojoši demonstratīvai uzvedībai, konfliktējošai uzvedībai.

·       Sociālā adekvātuma būtisks traucēklis ir intelektuālās un morāli tikumiskās apdāvinātības trūkums kā vēsturiski ģenētiski determinēta nelaime, formējot specifisku antropoloģisko tipu populāciju.

·       Intelektuāļu aprindās vienmēr ir bijušas personības ar vēsturiskā materiāla sakāpinātu eshatoloģisko traktējumu gan individuālās eshatoloģijas kontekstā, gan pasaules eshatoloģiskajā kontekstā, kad visu nosaka kosmosa mērķi un kosmosa eshatoloģiskā tendētība. Piemēram, otrais termodinamiskais likums – “siltuma gals”, entropijas progresēšana, haosa, sabrukuma, degradācijas avots. Tiek apspriests arī sociālās entropijas likums. Tad ir runa par cilvēku dumjības pieaugumu, ko XX gs. pierādīja vairāki Rietumu zinātnieki ar bagātu statistisko argumentāciju.

·       Sastopama t.s. naturālistiskā socioloģija. Tā balstās uz dabas analoģiju izmantošanu cilvēku dzīves analītikā. T.s. naturālistiskās socioloģijas pārstāvis bija ārsts Konstantīns Ļeontjevs (1831-1891), biologs Nikolajs Daņiļevskis (1822-1885). Ļeontjevs izteicās par “ziedošo sarežģītību”.

·       Forma ir idejas despotisms. Tāda attieksme pret formu nav nejaušība. Forma patiešām var despotiski uzvesties, ignorējot kategorisko imperatīvu par formas un satura vienotību darbībā, uzvedībā un komunikācijā.

·       Jebkurā darbībā pirmais līmenis ir mentālajā jomā – idejas pieteikšanā, formulēšanā, apstrādē, pilnveidošanā, konceptualizācijā u.tml. Tikai pēc tam seko otrais līmenis – idejas praktiskā realizācija, kas, saprotams, var ideju bagātināt, apaudzēt ar praktisko pieredzi, idejas praktisko vērtību.