·
Pret dehumanizāciju
var izturēties kā pret Rietumu buržuāziskuma galu. Rietumu buržuāzija ir
dehumanizācijas autore. Buržuāzijas dehumanizācijas atsevišķu fanu fizionomijas
emanācija izpaužas vēl infernālāk nekā Sātana emanācijas ellišķība lieliskajos
Gustava Dorē zīmējumos. Tādiem faniem 2020.gadā aizsākta “parakovida”
problemātika ir dehumanizācijas viens no iecienītākajiem līdzekļiem.
·
Dehumanizācijas
formas ir “kovidi”, “parakovidi”, militarizācija, arhaizācija, nemitīga
ienaidnieka meklēšana, panisks naids pret Homo sapiens, agresija pret
cilvēku tradicionālo dzīves normu un vērtību sistēmu.
·
Dehumanizācija ir
pašiznīcināšanās process. Cilvēkos masveidā ir pašsaglabāšanās un
pašaizsardzības korozija. Cilvēkos ir atslābis pašaizsardzības un
pašsaglabāšanās instinkts.
·
Buržuāziskais
humānisms, kas nostiprinājās franču revolūcijas laikā, neizpildīja solījumus
cilvēcei. Tika solīts miers uz Zemes, materiālā pārpilnība, labklājība, sociāli
atbildīga valsts, sociālais taisnīgums. Buržuāziskā humānisma lozungs “Brīvība,
vienlīdzība, brālība” ir zaudējis uzticību. Pati buržuāzija atsacījās no savas
ideoloģiskās doktrīnas, priekšroku dodot sociālajai nevienlīdzībai,
materiālajai alkātībai, oligarhismam, masu kultūras industrijai kā garīguma
iznīcināšanas veidam.
·
Humānisms un
buržuāzija ir nesavienojami fenomeni. Tā tagad ir aksioma. Pastāv divas
iespējas: 1) iznīcināt buržuāziju un buržuāzisko humānismu un 2) radīt
humānisma jaunu formātu.
·
Buržuāzija pretojas.
Lai sevi saglabātu, buržuāzija pati iznīcina humānismu un tā vietā uzspiež
dehumanizāciju, kas apklusinās jebkuru pretošanos buržuāzijai un tās
buržuāziskajam humānismam.
·
Dehumanizācijas
ideologi propagandē atziņu par humānisma kaitīgumu, jo tas traucē pastāvēt
cilvēku dabiskai izlasei, par ko savā laikā izteicās Ničše, nacisma apoloģēti.
·
Rainis prātoja par
Nākotnes cilvēku, liekot uz tā visas cerības cilvēciskuma saglabāšanā. Nākotnes
cilvēka projekts bija aktuāls XIX gs.-XX gs. mijā eiropiešu sociāli
filosofiskajās, ētiskajās un estētiskajās refleksijās.
·
Dehumanizācijas
rezultāti jau iedveš šausmas. Tā, piemēram, nekāda pārliecība vairs nevar būt
par it kā ideāla indivīda pašvērtējumu: “Man ir ļoti stingra ētiskā un morālā
stāja. Esmu principiāls, godīgs un nebaidos atklāti iestāties pret netaisnību
vai aplamībām”. Tādi vārdi tiek apliecināti reizē ar nemaskētu konformismu,
kompradoriskumu, kalpošanu kriminālā kapitālisma valdošajai kliķei, reizē ar iestāšanos
idejiski seklā un konceptuāli noziedzīgā “kabatas partijā”, kuras “Vērtība” ir
tautas/valsts ģeopolitiskās atkarības slavēšana: “Ģeopolitiskā
piederība Rietumiem”. Faktiski no tādiem indivīdiem ir jābaidās daudz vairāk
nekā no pārējiem, kuri neslavina sevi tik skaistos vārdos. Tādi indivīdi prāta,
dvēseles un sirds dziļumos drīzāk ir nomaskējušies maniakāli monstri.
·
Humānisma
aizstāves humanitārās tehnoloģijas nekur nav zudušas. Tās turpina pastāvēt un
gaida to izmantotājus katru dienu, katru stundu, katru brīdi. Humanitāro
tehnoloģiju galvenā prasme ir panākt adekvātumu jebkurā garīgajā procesā.
Adekvātums savukārt noved pie saskaņotības, vienlīdzības, garīguma, cilvēciskuma,
harmonijas, prāta dominēšanas, morālās stabilitātes. Tas ir adekvātums starp
ideju un tās priekšmetu. Izziņas teorijā adekvātums ir tad, kad zināšanas
atbilst oriģinālam. Patiesība ir tad, ja ir priekšmeta un priekšstata
atbilstība. Tā ir hroniska nepieciešamība Homo sapiens pastāvēšanā. Homo
sapiens ir adekvāts tad, ja atbilst savas esamības vitālākajam uzdevumam
būt garīguma iemiesojumam.
·
Mūsdienās
populārs ir apzīmējums “adekvāts cilvēks”. Apzīmējumu lieto bez paskaidrojuma.
Tas it kā ir pats par sevi saprotams, kam ir jābūt adekvātam “adekvātā cilvēkā”.
Viņam ir jābūt bez amorālisma un iracionālisma tarakāniem, viņš nedrīkst būt
bez veselā saprāta; viņš nedrīkst būt aptumšots ar idiotiju, šizofrēniju,
debilitāti, kretīnismu. “Adekvāts cilvēks” atbilst citu adekvāto cilvēku dzīves
situācijai, atbilst cilvēku gaidām, cerībām, stereotipiem, personības
kritērijiem, civilizēta cilvēka kritērijiem, kulturāla cilvēka kritērijiem.
·
Mūsdienās
tiek bieži akcentēta sociālā adekvātuma nepieciešamība kā pretstats
inteliģences kompradoriskumam, degradācijas retorikai, kļūdainai rīcībai, deviancei
uzvedībā, delinkventai uzvedībai, izaicinoši un pazemojoši demonstratīvai uzvedībai,
konfliktējošai uzvedībai.
·
Sociālā
adekvātuma būtisks traucēklis ir intelektuālās un morāli tikumiskās apdāvinātības
trūkums kā vēsturiski ģenētiski determinēta nelaime, formējot specifisku
antropoloģisko tipu populāciju.
·
Intelektuāļu
aprindās vienmēr ir bijušas personības ar vēsturiskā materiāla sakāpinātu
eshatoloģisko traktējumu gan individuālās eshatoloģijas kontekstā, gan pasaules
eshatoloģiskajā kontekstā, kad visu nosaka kosmosa mērķi un kosmosa
eshatoloģiskā tendētība. Piemēram, otrais termodinamiskais likums – “siltuma
gals”, entropijas progresēšana, haosa, sabrukuma, degradācijas avots. Tiek apspriests
arī sociālās entropijas likums. Tad ir runa par cilvēku dumjības pieaugumu, ko
XX gs. pierādīja vairāki Rietumu zinātnieki ar bagātu statistisko argumentāciju.
·
Sastopama
t.s. naturālistiskā socioloģija. Tā balstās uz dabas analoģiju izmantošanu cilvēku
dzīves analītikā. T.s. naturālistiskās socioloģijas pārstāvis bija ārsts
Konstantīns Ļeontjevs (1831-1891), biologs Nikolajs Daņiļevskis (1822-1885).
Ļeontjevs izteicās par “ziedošo sarežģītību”.
·
Forma
ir idejas despotisms. Tāda attieksme pret formu nav nejaušība. Forma patiešām
var despotiski uzvesties, ignorējot kategorisko imperatīvu par formas un satura
vienotību darbībā, uzvedībā un komunikācijā.
·
Jebkurā
darbībā pirmais līmenis ir mentālajā jomā – idejas pieteikšanā, formulēšanā,
apstrādē, pilnveidošanā, konceptualizācijā u.tml. Tikai pēc tam seko otrais
līmenis – idejas praktiskā realizācija, kas, saprotams, var ideju bagātināt,
apaudzēt ar praktisko pieredzi, idejas praktisko vērtību.
Комментариев нет:
Отправить комментарий