28. Fiziognomikas aktualitāte

 

 

   Apspriežami ir vairāki jautājumi. Pirmais jautājums varētu būt šāds: Vai eksistē vēsturiskā likumsakarība fiziognomikas aktualitātes jomā? Respektīvi, nepieciešama ir atbilde par fiziognomikas akualitātes faktoriem. Varbūt ir tādi apstākļi, kad fiziognomika kļūst nozīmīga un neatliekama? Varbūt šajā ziņā pastāv noteikta vēsturiskā likumsakarība? Kāpēc pastiprinās interese par cilvēku fizionomijām? Kāds ir aktualitātes iemesls? Kas ir noticis, ja ir pieaudzis cilvēku seju svarīgums un nozīmīgums kādā vēsturiskajā posmā?

   Loģika ir uztverama. Fiziognomikas aktualitāti nosaka izmaiņas cilvēkos. Pirmkārt un galvenokārt nosaka izmaiņas cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Cilvēki ir psihiski, garīgi, intelektuāli izmainījušies un tāpēc rodas velme tam zināmu apstiprinājumu gūt viņu sejās. Rodas velme sejās saskatīt iekšējo izmaiņu ārēji vizuālo atbalsi. Iespējams, starp darbību, uzvedību un komunikāciju pastāv sakarība, un tā atspoguļojas sejās.

   Loģika ir uztverama arī faktoru ziņā. Visticamākais, fiziognomikas aktualitāte ir pārejas laikmetos. Tad sociumā sastopamas radikālas pozitīvi evolucionējošas izmaiņas, un tās realizē attiecīgi adekvāti cilvēki. Vēsture par to liecina nepārprotami. Pārejas laikmetos vienmēr mainās dominējošais ģeneratīvais cilvēciskais tips (tāds tips, kas saistīts ar radīšanu). Tas ir tips, kas spējīgs nodrošināt evolūciju – attīstību, pakāpenisku maiņu, pārmaiņu procesus.

   Piemēram, mūsdienās tas attiecas uz datoru evolūciju. To sekmē jauna tipa cilvēki, kuri manāmi atšķiras, piemēram, izglītības ziņā no iepriekšējiem izgudrotājiem un zinātniski tehniskā progresa autoriem. Datoru evolūcijas guru ir jauni tehnokrātiski ambiciozi vīrieši bez augstākās izglītības, savā inovatīvajā fanātismā pametot studijas universitātē un no saviem oriģinālajiem risinājumiem izveidojot vienu no treknākajiem biznesiem pasaules vēsturē.

   Taču vēsture nevēsta tikai par pārejas laikmetiem. Vēsture vēsta arī par norieta, pagrimuma, haosa, bezprāta, izmiršanas laikmetiem. Tajos no dažādām šķirbām izlien tarakāni un uzkundzējas dzīves visos segmentos. Cilvēki ir paguruši, vienaldzīgi, apātiski. Viņi nav spējīgi padzīt un nosist tarakānus. Vēsture vēsta par jauna tipa cilvēku milzīgo lomu tādā nepatīkamā laikmetā. Nepatīkamajam laikmetam arī ir savs dominējošais ģeneratīvais tips. Nepatīkamajam laikmetam ir adekvāti līderi - radoši dzīves ārdītāji. Viņi ir norieta, pagrimuma, haosa, bezprāta, izmiršanas dēmoni – ļaunas kaisles personificējums. Viņu demolēšanas kompetenci izraisa negatīva enerģētika. Viņu instinktu un tieksmju pamatā ir mānija graut, postīt, ārdīt, kaut gan viņi paši tā nedomā par savu darbību, uzvedību un komunikāciju. Viņu destruktīvo, degradējošo un deģenerējošo būtību saskata, tā teikt, normālie cilvēki, kuri spēj analītiski izturēties pret nepatīkamā laikmeta reālijām un to piegādātājiem. Un, lūk, visticamākais, normālie cilvēki ir tie, kuri pievēršas ļaunās kaisles personificētāju sejām. Viņi tajās saskata adekvātumu ar ārējām odiozajām izdarībām.

   Tādējādi var teikt, ka fiziognomikas aktualitātei ir divi iemesli. Viens iemesls ir balts. Otrs iemesls ir melns. Fiziognomiski tiek vērtēti gan gaišie cilvēki, gan tumšie cilvēki. Vēl var tādējādi teikt, ka pastāv konsekventa likumsakarība: fiziognomikas aktualitāti diktē laikmeta radikālas izmaiņas. Tā ir ticama atbilde uz teksta sākumā formulētajiem jautājumiem. Fiziognomikas aktualitātes vēsturiskā likumsakarība eksistē.

   Svešvārds “fiziognomika” ir atvasināts no grieķu vārdiem “daba” + “doma, izziņas spēja”. Senāk tika lietots cits svešvārds – “prozopoloģija”. To uzskata par novecojušu jēdzienu. Tas ir atvasināts no seno grieķu valodas (“seja” + “vārds”). Vēl senāk bija apzīmējums “prozopomantija” (no sengrieķu “seja” + “minēšana”). Tā dēvēja cilvēka personības tipa fiksēšanas metodi. Ar tās palīdzību fiksēja cilvēka dvēselisko un fiziskās veselības stāvokli, ņemot vērā sejas ārējās īpašības un izteiksmīgumu.

   Mūsdienās pret fiziognomiku ir sastopama atšķirīga attieksme. Tā, piemēram, eksperimentālajā psiholoģijā fiziognomiku neuzsakta par zinātnisku disciplīnu, bet uzskata par pseidozinātnisku fenomenu. To vienādo ar mesmerismu. Tā dēvē t.s. dzīvniecisko magnētismu. To iesacīja darīt vācu ārsts un astrologs Francis Mesmers XVIII gs.beigās. Memerisms bija populārs līdz XIX gs. beigām. F.Mesmera ieskatā cilvēki izdala īpaša veida magnētisko enerģiju vai fluīdus –hipotētisku strāvojumu. Tas cilvēkiem palīdz nodibināt telepātiskus sakarus vienam ar otru. Par telepātiskiem sakariem dēvē domu radīšanu un uztveršanu bez runas, mīmikas, žesta u.c. līdzekļu starpniecības. Dzīvnieciskais magnētisms savā laikā tika izmantots ārstnieciskos nolūkos. Piemēram, ārsta dzīvnieciskais magnētisms spējot labdabīgi noskaņot slimos pacientus. F.Mesmera ieskatā dzīvnieciskais magnētisms ir jūtu sfēra.

   Mūsdienās fiziognomiku nievājoši salīdzina ar frenoloģiju (no grieķu “prāts” + “vārds”, “zinātne”). Frenoloģija ir pseidozinātne.Tās pamatā ir maldīgs koncepts par cilvēku psihikas sakarībām ar cilvēku galvaskausu virsmas uzbūvi. Austriešu ārsts un anatoms Francis Jozefs Galls ir frenoloģijas dibinātājs. Viņam bija teorija par visu psihisko īpašību lokalizāciju smadzeņu dažādās daļās. Smadzeņu rievu atrašanos nosaka uzpampumi galvaskausa virsmā, bet smadzeņu daļu neattīstība atspoguļojas galvaskausa virsmas iedobumos. F.J. Galla teorija bija ļoti populāra līdz XIX gs. beigām. Neirofizioloģijas attīstība pārtrauca šīs teorijas zvaigžņu ceļu. Galvaskausa forma neatkārto smadzeņu formas.

   Jaunākajā laikmetā fiziognomikā saskata spirituālismu, kas ir reliģiski filosofiska strāva (no latīņu “spiritualis” – garīgais; “spiritus” – gars). Strāvas idejiskajā centrā ir uzskats par pēcnāves dzīves realitāti un iespēju komunicēt ar mirušo cilvēku garu. Tas notiek ar mediju starpniecību. Spirituālisms ir eksistējis cilvēces vēsturē vienmēr. Taču Rietumu civilizācijā tas ļoti modīgs kļuva XIX gs. vidū un masu sajūsmu zaudēja tikai XX gs. otrajā pusē. Modernā spirituālisma fani visvairāk bija Anglijā un ASV. No latviešu inteliģences pazīstamākais spirituālists ir Konstantīns Raudive kopā ar sievu Zentu Mauriņu.

   Fiziognomikas vēsture ir izpētīta. Noskaidroti ir pirmie fiziognomikas adepti. Sākums ir antīkajā laikmetā – sengrieķu kultūrā. Tajā fiziognomika kļuva sociālo zināšanu sastāvdaļa. Pirmais, iespējams, terminu “fiziognomika” ir lietojis medicīnas pamatlicējs Hipokrāts. Par to vēsta otrs medicīnas ģēnijs – Galens. Arī Aristoteli, Teofrastu uzskata par fiziognomikas pazinējiem un atbalstītājiem. Apmēram 340.g.p.m.ē. Aristotelis rakstīja par lielas pieres īpašnieku kustību lēnīgumu. Savukārt platas pieres īpašnieki ir pakļauti bezprātam, bet noapaļotas un uzpampušas pieres īpašnieki ātri iekaist. Seja palīdz noteikt intelekta un apdāvinātības līmeni. Par to bija pārliecināti fiziognomikas piekritēji ne tikai senajā Grieķijā, kurā sacerētie traktāti ir saglabājušies.

   Fiziognomikas retrospektīvais pārskats liecina par konceptuālo nemainību. Pret fiziognomiku vienmēr izturējās kā pret mācību par cilvēku ārējā izskata vienotību ar viņu raksturu. Tāpat vienmēr fiziognomika tika identificēta kā ezotēriska parādība. Tātad slepena, apslēpta izpausme, kas domāta vienīgi iesvētītiem, zinošiem indivīdiem. Senajā Grieķijā fiziognomiku traktēja kā himērisku mākslu. Tai pievērsās sofisti. Viņi akcentēja fiziognomikas pamattēzi par sejas saistību ar garīgo ievirzi, taču to pierādīt nespēja.

   Fiziognomikas priekšmets varēja tikt paplašināts. Bez sejas fiziognomiskajā analītikā varēja iekļaut vēl citu materiālu – tipiskākās grimases, žestus, pozas, ķermeņa konstitūciju, stāju. Bija periodi, kad psihodiagnostikas bāze bija plaša un daudzpusīga. Jēdziens “fiziognomika” tika plaši pielietots. Ar laiku no plašās fiziognomikas nodalījās kinēzija (mācība par ķermeņa kustībām un žestiem komunikācijas procesā), jau minētā frenoloģija, okulesika (mācība par acu uzvedību). Fiziognomika koncentrējās tikai “facial primacy” (sejas prioritātes) tematikai. Tam bija stimulējošs iegansts. Eksistēja tendence komunikācijā sejai piešķirt lielāku vērību nekā citiem komunikatīvajiem kanāliem. Seja visvairāk pasaka par cilvēku garīgo struktūru. Tāds priekšstats ir radies pirms tūkstošiem gadu un saglabājies līdz mūsdienām, turpinot saglabāties uz mūžīgiem laikiem. Nav ticams, ka Homo sapiens tik lielā mērā izmainīsies, ka sociālajās zināšanās nebūs fiziognomikas atziņas.

   Fiziognomikas bums sākās Atdzimšanas laikmetā. Tika sarakstītas daudzas grāmatas par cilvēku sejās pieejamo informāciju. Grāmatu sarakstīja Leonardo da Vinči. Viņš bija uztaustījis noteiktas likumsakarības cilvēku seju uzbūvē un proporcijās.

   XIX gs. vidū milzīgu interesi izraisīja biokriminālistikas pamatlicēja Čezāres Lombrozo teorija. Viņš sagatavoja un publicēja dziļu pētījumu noziegumu faktoru klasifikācijā. Viņš apskatīja fiziskos, biopsiholoģiskos un sociālos faktorus. Aktuāls bija fiziognomikas faktors. Tas balstījās uz precizētu un detalizētu jūtu (iekšējo zīmju) klasifikāciju. Tika ņemta vērā arī garīgo stāvokļu poētiskā interpretācija literatūrā un tēlotājas mākslā.

   Speciālajā literatūrā tiek konstatēti fiziognomikas veidi. Tas ir zināms rezultāts, pētot neverbālo komunikāciju un seju īpatnības. Veidu uzskaitījumā ietilpst etnoloģiskā fiziognomika (cilvēku saistība ar apkārtējo vidi un gadalaikiem), astroloģiskā fiziognomika (seju līniju saistība ar debess spīdekļiem), ģeometriskā fiziognomika (seju ģeometriskie tipi), mīmiskā fiziognomika (sejās atspoguļotās jūtas un emocijas).

   Neapšaubāmi, fiziognomika nevarēja izvairīties no etniskā un kultūras aspekta. Cilvēcē ir rases, tautas, etniskās grupas katra ar savu identisko savdabību. Katrā kultūrā ir specifiski etaloni attieksmē pret cilvēku ārējo izskatu, paverot ceļu interpretēt konkrētus personības tipus kā sociālās uztveres fenomenus. Tādu darbību dēvē par socioniku. Liela nozīme ir K.G.Junga teorijai par astoņiem psiholoģiskajiem tipiem.

   Jaunajos laikos (īpaši XIX gs. otrajā pusē) nostiprinājās antropoloģija. Tā bija pazīstama jau senajā Grieķijā. Antropoloģijas jēdzienu lietoja Aristotelis. Taču kā zinātnisko disciplīnu komplekss antropoloģija radās tikai vēsturiski nesen. Antropoloģija ir zinātne par cilvēku, par tā izcelšanos un evolūciju, rasu veidošanos, cilvēka morfoloģiju utt. Antropoloģija klasificē rases. Tā balstās uz morfometriskajām īpatnībām, izplatību un kopdzīvi noteiktā teritorijā. Rasu atšķirības pazīmes ir ādas, acu un matu krāsa, kā arī deguna un galvaskausa forma, sejas proporcijas. Rasu atšķirības ir ģenētiski nostiprinātas un tiek mantotas jaunajās paaudzēs. Šo atšķirību pētniecību Hipokrāts dēvēja par etnoloģisko fiziognomiku.

    XX-XXI gs. turpinās cilvēku rakstura diagnostika, ņemot vērā sejas izteiksmīgumu. Daži fiziognomikas entuziasti savu metodi sauc par fenotipoloģiju. Tā balstās uz precīziem mērījumiem.

   Fiziognomiskā kompetence ir bijusi vajadzīga vienmēr. Tā ir vajadzīga arī visjaunākajos laikos pedagogiem, ārstiem, aktieriem, politiķiem, māksliniekiem, biznesmeņiem, menedžeriem, sociālo problēmu analītiķiem u.c.

   Internetā ir pieejama informācija par amerikāņu pētnieka Maikla Kosinska 2021.gadā izveidoto neironu tīklu. Tas palīdz uztvert politiķu kaislības binārā konstrukcijā – “liberālis” vai “konservators”. Precizitāte – 72%. Minētais pētnieks 2017.gadā radīja algoritmu, ļaujot pēc fotogrāfijas noteikt seksuālo orientāciju.

**********

Cilvēku viena daļa ar gadiem kļūst fizionomiski pievilcīgāka. Seja izstaro savdabīgu gaismu, apliecina garīgumu, prāta gudrību un sirds iekšējo apgarotību, tīrību, skaidrību, dvēseles cēlumu. Tas ir garīgi pilnvērtīgi nodzīvotā mūža rezultāts. Sejā koncentrējas cilvēciski cienīgi, godīgi, atbildīgi, morāli tikumiski aizvadīto gadu mantojums. Taču ir sastopama arī pretēja parādība – ar gadiem seja kļūst arvien nepievilcīgāka, brutālāka, vulgārāka, asociējas ar netīru sirdsapziņu, nestabilu morāli tikumisko līmeni, līdzdalību dažādos nelabos pasākumos; vārdu sakot, asociējas ar slikti, apkaunojoši, cilvēciski necienīgi nodzīvoto mūžu, kurā dominēja klanīšanās, pielīšana, verdziski padevīga kalpoša, izpatikšana, nodevība, amorālisms, primitīvs karjerisms bez jebkāda karjeras pakāpei adekvāti materializēta devuma.